Kad vēlēšanas teju durvju priekšā, ir pēdējais laiks izšķirties katram par savu galīgo nostāju.
Kad vēlēšanas teju durvju priekšā, ir pēdējais laiks izšķirties katram par savu galīgo nostāju. Sevišķi tas svarīgi tiem, kuri aizvien nejūtas īsti pārliecināti par pareizāko izvēli.
Ir cilvēki, kuri jūtas vīlušies lielajās partijās, tāpēc nodomājuši balsot par kādu no sīkpartijām. Esmu mēģinājis skaidrot, ka tā iegūs tikai tās partijas, kuras būs pārvarējušas 5 procentu barjeru. Minu piemēru: Saeimā iekļūst, teiksim, piecas partijas, tādā gadījumā vējā palaistā balss tiks proporcionāli pieskaitīta uzvarētājiem — aptuveni pa 0,2 balsīm katrai partijai, ieskaitot PCTVL. Ja šādu aplamu balsotāju ir tūkstotis, tad katrai partijai pieskaita ap 200 balsu, attiecīgi palielinot ievēlēto deputātu skaitu Saeimā. Šo sakarību dažiem ļaudīm grūti izskaidrot protesta balsojuma gadījumos.
Atcerēsimies savas kļūdas
Ir pavisam maz partiju un politiķu, kuri mums pazīstami kopš 5. Saeimas laikiem. Laikam gan tikai “tēvzemieši”, sociāldemokrāti un tas mazumiņš, kas palicis pāri no “Latvijas ceļa”. Nosacīti arī Zemnieku savienība, kas saturā radikāli pārveidojusies. Krievvalodīgajā spārnā PCTVL pilnībā uzskatāma par agrāko “Līdztiesību” un vēl agrāko Interfronti.
Der minēt tos grupējumus, kas uz īsu brīdi uzplaiksnīja un drīz pagaisa, jo komplektējās no gadījuma puskoka lēcējiem vai slimīgi ambicioziem ļautiņiem. Minēšu tikai šo partiju līderus: Čevers, Kauls, Zīgerists. Bija taču daudzi vēlētāji, kuri sākumā noticēja populistiskajiem solījumiem. Tika ievēlēti pat garīgi nelīdzsvarotas personas, dažos gadījumos kriminālnoziedznieki (vai atceramies vēlāk notiesāto Krisbergu un viņa “Auseklīti”?).
Visvieglāk apmaut to vēlētāju, kas sakās par politiku neinteresējamies, kurš pat avīzes nelasa un televīzijā skatās tikai seriālus. Kaut kādi reklāmu krikumi nonāk ikviena ausīs, un tad gribas uzticēties tam, kurš labāk izskatās vai skaistāk sola.
Solījumi pašlaik
Jāatzīst, ka nereālu solījumu partiju programmās šobrīd salīdzinoši maz. Debesu brīnumus otrajā rītā pēc vēlēšanām faktiski vairs nesola. Tagad galvenie disputi ir par to, kuras partijas solījumi pareizāki, un te vieta arī klajai demagoģijai.
Iezīmējot aprises nākamā gada budžetam, Kalvīša valdība ierosina divas lietas: pacelt minimālo algu līdz 120 latiem un neapliekamo minimumu līdz 50 latiem. Cik iegūtu tie, kas tagad saņem 90 latus “uz papīra”? No minimālās algas pielikuma uz rokas saņemtu ap 20 latiem, bet no neapliekamā minimuma starpības ieguvums būtu apmēram 6 lati.
Vai valsts iegūs vai zaudēs? No budžeta gadā nāktos papildus tērēt ap 14 miljoniem — budžeta iestāžu darbiniekiem, kādu valstī ap 9 % no zemu atalgotajiem strādājošajiem. Lielāko slogu uzņemtos privātais sektors, samazinoties viņu iespējai maksāt aplokšņu algas. Maksājot nodokļus par 30 latiem, uzņēmēji valsts budžetā iemaksātu ap 45 miljoniem.
Izrādās tomēr, ka daudziem tas nepatīk, jo, lūk, pirktspējas pieaugums izraisīšot milzu inflāciju. Bet vai liela starpība no tā, ka agrāko aplokšņu algu vietā tiks izmaksāta legāla alga? Inflāciju var ietekmēt tikai ražotāju izmaksu pieaugums saistībā ar lielākiem nodokļiem. Starp citu, inflāciju dzen uz priekšu arī tā naudiņa, ko mūsu viesstrādnieki ģimenēm sūta no ārvalstīm.
Šķietami pareizs ir dažu politiķu solījums diferencēt nodokļus — lai bagātie maksā vairāk. It kā taisnīga prasība, bet… Mūsu korumpētajā sabiedrībā paaugstinātus nodokļus neviens gudrais nespēs iekasēt, jo oficiālo miljonāru skaits Latvijā gada laikā “saruktu” no 500 līdz 5. Tas būtu bezcerīgs eksperiments, ieguvēji būtu tikai kukuļņēmēji ierēdņi.
Daži skeptiķi un sabiedriskās organizācijas jebkuras valdības vai pašvaldību labos darbus pieskaita priekšvēlēšanu kampaņai. Bet vai tad pirms vēlēšanām pat pulksteņi būtu jāaptur? Varbūt valdības ministriem vispār jāpārtrauc darbs, lai “Delnas” runasvīriem nešķistu likuma pārkāpums katrs ministra brauciens ārpus sava kabineta? Galu galā opozīcijas partijām daudz lielākas iespējas braukalēt pie vēlētājiem.
Reitingi un spēku samēri
Katrā partijā gadās savi balamutes vai nekrietneļi. Pielāgojot latviešu valodai kādreiz Šolohova izsacīto tautas gudrību, varam secināt, ka “katrā dzimtā gadās pa izdzimtenim”. Pēdējie kukuļņemšanas skandāli tam liecinājums. Vērtējot partiju potences valsts vadīšanā, jāvērtē šim darbam piemērotākās personības.
TB/LNNK kādreiz sevi pieteica kā nacionālo interešu aizstāve. No šīs slavas palicis tikai Dobeļa un Tabūna tukšvārdīgais uzpūtības gars. Pēc četru redzamāko partijas biedru ievēlēšanas Eiropas Parlamentā palicis pavisam maz tādu, kas spētu pildīt ministru amatus. Izvēle par kandidātu premjera amatam nosaukt Robertu Zīli šķiet gandrīz vienīgais saprātīgais variants.
“Jaunais laiks” pielaida lielu kļūdu, aizejot no Kalvīša valdības. Sapluinīta no visām pusēm, kādreiz daudzsološā politiķu grupa ir zaudējusi pa visām līnijām. No JL ministriem, kādi bijuši, uzslavēt var Inu Druvieti, bet par Solvitu Āboliņu vērtējums var būt tikai pretrunīgs. Einars Repše premjera amatā vairāk nebūtu vēlams. Toni partijā nosaka galēji ambiciozi ļaudis. Nevar dibināt ilgstošus panākumus uz oponentu noniecināšanas pamata.
Zaļo un Zemnieku savienības popularitāti nodrošinājis fakts, ka šī frakcija visvairāk apzākājusi citus. Arī zemkopības ministrs Roze visai populārs. Bet Lemberga šķietamā pieteikšanās premjera amatam ir tikai balsu zvejošanas paņēmiens. Ja apvienībai vajadzētu vadīt valdību, tad nāktos atgriezties pie Emša kandidatūras.
Latvijas Pirmā partija savus spēkus papildinājusi ar pieredzes bagātiem sabiedrotajiem no “Latvijas ceļa”. Patiešām jauka aģitācijas filmiņa par Baštiku, jo kuram gan nepatiks bērneļu smaidi. Par nosvērtu politiķi kļuvis Krišjānis Peters. Daži mācītāji turpina jaukt Saeimas tribīni ar baznīcas kanceli. Ainars Šlesers nenoliedzami kļuvis par vērā ņemamu politiķi, kurš darbojas līdzīgi buldozeram. Par valdības vadītāju es viņu tomēr negribētu — gluži emocionālā ziņā man acu priekšā viņa tēva un vectēva figūras, par ko sīkāk nevēlos izteikties.
Ar spējīgiem valsts vadītājiem visbagātākā ir Tautas partija, un pašvaldības no sava vidus šo plejādi nemitīgi papildina. Ir redzētas miesās izplūdušas dāmas, kurām nepatīkot Aigars Kalvītis padruknā auguma dēļ. Labi, var nebalsot par Kalvīti, dodot priekšroku Plineram. Katra brīva izvēle. Es savulaik meklēju iespēju, lai TP vadību mudinātu par valdības vadītāju virzīt Gundaru Bērziņu. Man paskaidroja, ka Bērziņam paredzēts pats grūtākais — veselības nozares sakārtošanas darbs. Līdz šim Bērziņa paveiktais pelna uzslavu. Bet Kalvītis sevi parādījis kā meistaru koalīcijas iekšējo nesaskaņu pieklusināšanā. Pie TP lielajām veiksmēm jānosauc kultūras ministres Helēnas Demakovas veikums — tas patiešām ieies mūsu valsts vēsturē. Jāatzīst, ka no TP tagadējiem ministriem īpaši izgāzies nav neviens.
Var dažādi vērtēt partiju slavinošās reklāmas, bet es tomēr neredzu, ka būtu kaut kas samelots. Dīvaini, ka televīzija izmantoja akadēmiķi Buiķi, lai aicinātu nebalsot par tiem, kuri tikuši saslavēti. Bet arī Buiķis nepateica, par ko tādā gadījumā jābalso. Taču ne par PCTVL, kurus pat rubikieši atzīst par necienīgiem pārstāvēt valsts intereses.
Lai nu mums visiem izšķiršanās reizē pietiktu valstiskas domāšanas!
