“Brīvības kārdinājums” – šāds nosaukums šogad dots Komunistiskā terora upuru piemiņas dienas pasākumam, kas otrdien notika Kārķos. Atceres notikuma īpašie viesi šogad bija rakstniece, tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure ar vīru Juku Rislaki.
Kārķos Komunistiskā terora upuru piemiņas dienai ik gadu gatavojas ar lielu pietāti un atbildību. Kā uzsver pasākuma kuratore Sandra Pilskalne: “Tā ir reize gadā, kad mēs sapulcējamies, tā ir garīga bagātināšanās.” Tādēļ uz pasākumu vienmēr tiek aicināti Latvijai nozīmīgi cilvēki – te viesojušies gan Marina Kosteņecka, Māra Zālīte, gan Janīna Kursīte un citi.
Šogad atceres pasākums, kā ierasts, sākās ar kopīgu gājienu un ziedu nolikšanu pie Pelēkā akmens un turpinājās Kārķu tautas namā, kur Anna Žīgure un viņas dzīvesbiedrs somu žurnālists un rakstnieks Juka Rislaki, iepazīstināja ar saviem darbiem. Abiem viesiem Kārķu skolas skolēni bija sagatavojuši jautājumus, savukārt amatierteātra dalībnieki lasīja Annas Žīgures vecmāmiņas Elzas Stērstes Sibīrijas vēstules mājiniekiem.
Laime atcerēties
“Liela laime, ka mēs drīkstam atcerēties,” savā uzrunā klausītājiem saka Anna Žīgure, domās par mūsu tautas atgūto brīvību no varas, kas salauza daudzas latviešu, igauņu, lietuviešu, ukraiņu, somu un citu tautu dzīves. “Tas nozīmē, ka mūsu tauta pamazām izveseļojas, ko nav izdarījusi krievu tauta,” viņa turpina. Rakstniece atzīst, ka pati līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai nav izjutusi brīvības kārdinājumu, jo dzimusi un augusi laikā, kad brīvības jēdziens netika apspriests. Viņas skatījumā tikai tāds cilvēks, kas ir izjutis, ko nozīmē brīvība, saprastu, ko nozīmē brīvības pazaudēšana. “Līdz brīdim, kad mēs atguvām savu neatkarību, es arī nesapratu, ko nozīmētu brīvības zaudēšana. Tagad es to saprotu,” viņa atzīst, piebilstot, ka “tie, kurus aizsūtīja, zināja, ko viņi pazaudējuši, bet tiem, kuri uzauga jau nebrīvā valstī, bija ļoti grūti saprast, ko izjuta viņu vecāki, kad brīvība zuda mums. Tādiem grūti paskaidrot, ko nozīmē brīvība.”
Nekad neiegūtās atmiņas
Starp tiem daļēji bija arī tie, kas represiju laikā Sibīrijā nonāca tikko dzimuši vai vēl mazi. Arī represētie, kas bija atnākuši uz atceres pasākumu Kārķos, Sibīrijā nonāca vēl dzīves sākumā un tolaik pat neapzinājās savas esošās situācijas traģiskumu. Arī Aleksandra Krastiņa, kura Sibīrijā kopā ar mammu, dvīņubrāli un mazo māsiņu nonāca nepilnu divu gadu vecumā 1941. gada izsūtīšanas laikā, savu bērnību atceras kā visai ikdienišķu. Tajā nebijis rūgtuma par zaudētajām mājām, Latvijas mežiem un laukiem un zudušo brīvību, jo Sibīrija jau no apziņas sākuma bija viņu mājas. “Atņēma mums atmiņas,” par represijās zaudēto saka Anna Žīgure, ar to domājot tā arī neiegūtās atmiņas par savām dzimtajām mājām, dzimto zemi.
Pasaulei neredzama
1949. gada 25. martā no Kārķu pagasta izveda 99 cilvēkus no 33 ģimenēm. Tikko no mājām izrautos “budžus” un “tautas ienaidniekus” vispirms sapulcināja “Cīrulīšu” mājās un veda vispirms uz Ērģemi, bet pēc tam uz Lugažu staciju un tālāk jau nezināmajā uz Sibīriju. Šajā brīdī jau latviešu tautas eksistence bija sagrauta tādā līmenī, ka lielākajai daļai pasaules tā principā neeksistēja. To daļēji apliecināja arī soms Juka Rislaki, kurš pasākumā dalījās atmiņās par savu bērnību. Viņš atceras, ka skolā par Latviju nekas neesot ticis stāstīts. Mūsu valsts eksistenci viņš uzzinājis 80. gadu beigās, kad Latvijā Tautas frontes kustība uzsāka aktīvu darbību. Savukārt vēlāk viņš ar lielu aizrautību pētījis ne vien Somijas vēstures līkločus, bet arī Latvijas hronikas, tai skaitā savā grāmatā “Maldināšana: Latvijas gadījums” viņš pēta dažādus apgalvojumus saistībā ar Latviju un piedāvā savu skatu uz Latvijas vēsturi un mūsdienām. Ziņas par latviešiem atrodamas arī viņa grāmatā “Vorkuta! Sacelšanās ieslodzīto nometnē”, kur, stāstot par galveno varoni somu Eino Prike, autors atklāj arī baltiešu, ukraiņu un daudzu citu ieslodzīto likteņus Vorkutas nometnē.
Jāmācās izjust savas saknes
Ik gadu genocīda upuru atceres laikam gatavojas arī Kārķu skolas skolēni. Par izsūtīšanu un bēgļu gaitām tiekot runāts gan vēstures, gan sociālo zinību stundās. Notikuši Annas Žīgures grāmatas “VIŅI. Ceļā” priekšlasījumi. Tāpat bērni ar interesi skatījušies daudzsēriju filmas “Likteņa līdumnieki” sērijas, kurās atainots izsūtīšanas periods. Skolotāja Ilze Pētersone uzskata, ka ļoti svarīgi par šīm lietām runāt un veidot skolēnu izpratni par Latvijas vēstures notikumiem, lai “izjustu savas saknes”. Viņa cer, ka arī šādi atceres pasākumi ļaus bērniem veidot priekšstatu par cilvēku likteņiem un izprast savu tautu.
