Smiltenē, Daugavas ielā, dzīvo Pēteris Trunte. Viņš ir seniors cienījamā vecumā un maijā svinēs 94 gadu jubileju. Savas dzīves laikā pieredzējis un piedalījies 1944. gada Ziemassvētku un Janvāra kaujās.
Pēteris armijā ir dienējis astoņus gadus. Lai arī viņš ir cienījamā vecumā, atceras skaudro bērnību un kaujas laikus. Pēteris turas braši, spēj apkopt gan sevi, gan savu dzīvesbiedri Milliju Mašinu. Sevi viņš smejoties sauc par diplomētu kurinātāju. Arī viņu abu dzīvesstāsts ir visai interesants.
Darba gaitas sācis sešos gados
“No likteņa neizbēgt, mums katram tas jau šūpulī ierakstīts,” atzīst Millija. Pēteris ir dzimis un audzis Smiltenē astoņu bērnu ģimenē, ļoti trūcīgos apstākļos. Māsām un brāļiem agrā vecumā bija jādodas strādāt pie saimniekiem, lai nopelnītu maizīti. Arī Pēteris jau sešos gados uzsācis darba gaita. “Vēl joprojām atceros bērnību, kad devos ganīt govis, lai nopelnītu sev un pārējai ģimenei ko ēdamu. Agrā rīta dzestrumā bija jādodas uz ganiem, kājas sala tā, ka brīžiem nejutu pirkstu galus. Tad nekas cits neatlika, kā sildīt kājas tur, kur gotiņa pačurāja. Bija saimnieki, kuri maksāja ar gardām pusdienām un ļāva reizēm pusdienlaikā nosnausties, bet bija arī saimnieki, kuriem bija vienalga, cikos tieku pie maltītes, par diendusu nerunājot,” atminas Pēteris.
Pēteris visu dzīvi smagi strādājis, lai ko dzīvē sasniegtu un nopelnītu. Viņš no darba nebaidās, armijas laikos iedzītā disciplīna vēl šobrīd redzama Pētera uzvedībā. “Kad man palika 14 gadi, sāku strādāt par puspuisi, tā agrākos laikos sauca jauniešus, kas strādāja zemes darbus. Es gan ecēju zemi, gan aru, principā darīju visus zemes darbus, atceros arkla smagos grožus, bija smagi vagas galā izņemt arklu un ielikt atkal nākamajā vagā. Tad jau saimnieks maksāja, tā teikt, nedaudz vairāk. Varēju nopelnīt ģimenei sviestu, miltus, graudus un vienu pāri zābakus sev priekš skolas,” stāsta Pēteris.
Bērnībā Pēteris dzīvoja Smiltenes brūzī, kur tagad ir viesnīca. Turpat netālu no brūža atradusies zupas virtuve, Pēteris ar brāļiem un māsām skrējuši cauri parkam ar kanniņām pēc zupas. “Brūzī dzīvojām sešas ģimenes, mums bija viena maza istabiņa, tur gan gulējām gan gatavojām ēst. Sestdienas mums bija īpašas, jo tad māte cepa maizīti. Kad maize tika izcepta, katram bērnam izdalīja pa šķēlītei, kas palika pāri, to nolika kumodē,” atceras Pēteris.
Bērnībā viņš ir arī saticis pašu baronu Paulu Līvenu. Barons tajā laikā brūzi izīrēja ģimenēm dzīvošanai. “Lai arī bērnībā dzīvojām trūcīgi, tas neliedza to izbaudīt, šobrīd jau bērniem ir pieejams viss, ko vien var iedomāties. Tajos laikos lelles šuvām paši, spēlējāmies ar akmeņiem. Protams, kad gājām strādāt pie saimniekiem, tad jau arī tika pa kādai blēņai izdarīts, tie bija skaisti laiki. Daudzbērnu ģimenes manā bērnībā bija gandrīz visiem, reti kurā ģimenē auga pa vienam vai diviem bērniem,” stāsta Pēteris.
Izdzīvo kara laikā un izsūtījumā
Kad Pēteris sasniedza 18 gadu vecumu, viņš tika iesaukts vācu armijā un aizsūtīts uz Cēsu kazarmām. Tur jaunos karavīrus apmācīja rīkoties ar ieročiem un sprādzienbīstamiem ieročiem. Pēc apmācībām sākās Pētera ceļošana no vienas vietas uz citu. No Cēsīm Pēteri nosūtīja uz Pleskavu – Lugu, pēc tam atkal uz Volhovas purvu. “Armijā tika iesaukti daudzi smiltenieši. Es biju klāt, kad karā krita smiltenietis Pēteris Antēns. Bet es tiku ievainots Volhovas purvā, mani nogādāja slimnīcā, kas atradās Kauņā – Lietuvā. Pēc atveseļošanās atgriezos 19. divīzijas 43. pulka trešajā rotā. Par 19. divīziju tika nosaukts latviešu pulks. Kamēr es gulēju slimības gultā, fronte jau bija atgriezusies Latvijā netālu no Cesvaines. Pēc tam mūsu ceļi veda uz Lesteni, atceros kā šodien, kad naktis pārlaidām Lestenes baznīcā pie altāra. Esmu pabijis arī Sibīrijā – Habarovskā,” atminas Pēteris.
Viņš atzīst, ka apstākļi bijuši ļoti skarbi, neskatoties uz laikapstākļiem, bijis jāskrien kilometriem pa mežu, formas tērps vilcies pa zemi, piesūcies ar ūdeni. Katra diena bijusi notikumiem bagāta, katru dienu nācies cīnīties par savu dzīvību. “Skumjākais ir tas, ka arī trīs mani brāļi tika iesaukti armijā, viņi krita karā, nezinu ne to, kur viņi krita, ne arī to, kur viņi ir apglabāti. Dienot vācu armijā, mūs pārņēma krievi un paņēma pie sevis, lai dienam krieviem par labu. Lai no tā izvairītos, es bēgu caur mežiem uz ārzemēm, ne par kādu naudu negribēju dienēt krievu armijā. Izbēgt tomēr neizdevās, mani sagūstīja krievu zaldāti. Tā kā man neizdevās aizbēgt, tad nekas cits neatlika, kā dienēt krievu armijā. Runājot par formas tērpiem, mums tika doti veci salāpīti kritušo zaldātu tērpi,” stāsta Pēteris.
Viņš spilgti atceras izsūtīšanas laiku uz Sibīriju – Habarovsku. Karavīriem vagonos esot bija jāpavada vairākas dienas. “Pārtika, ko deva mums ēst, nebija nekāda labā, labi, ja dabūjām zirņu biezeni, tad tā bija liela laime. Kad vagons piestāja, mums deva dzert Baikāla ezera ūdeni, jāatzīst gan, ka tas bija ar tārpiem. Dažiem pietika prāta ūdeni novārīt pirms dzeršanas, es biju viens no tiem, kas ūdeni vārīja vecos vācu toverīšos. Klāt likām saplūktu zāli, lai kaut nedaudz nosistu briesmīgo ūdens garšu. Klāt piekodām pāris gramu doto maizes saujiņu, tādu ēdienu mēs ēdām,” atzīst Pēteris.
Vagonos dzīve bija skarba, daži no karavīriem bija tā izdiluši, ka saviem spēkiem nespēja nostāvēt kājās. “Daudzi karavīri saslima ar dizentēriju un nomira vagonos, līķi tika izmesti pa ceļam, bez jebkādām līdzjūtības vai žēluma pazīmēm. Krievi bija nežēlīgi, viņiem vārds līdzjūtība, sapratne vai cilvēciskums nepastāvēja,” stāsta Pēteris.
“Lai arī armijā dzīve bija grūta un skarba, es lepojos, ka esmu dienējis. Man bija gods un lepnums piedalīties Ziemassvētku kaujās, kā arī Janvāra kaujās. Es ikvienam jaunietim iesaku dienēt armijā. Jāatzīst gan, ka tagad jau armija ir pavisam citādāka nekā agrāk. Tas dod iespējas iemācīties disciplīnu, es uzskatu, ka kārtīgs vīrietis ir tas, kurš kaut reizi ir dienējis. Pateicoties armijai, esmu iemācījies dzīvot dažādos apstākļos un cīnīties par sevi un saviem tuviniekiem,” atzīst Pēteris.
Visa pamatā ir smags darbs
Lai gan dzīvē gājis visai raibi, Pēterim tomēr izdevies atrast savu dzīvesbiedreni, ar kuru kopā pavadīti 40 gadi. Ar Milliju Pēteris iepazinās, kad viņa bija beigusi skolu un taisījās uzsākt savas darba gaitas Smiltenē. Millija atminas laiku, kad Pēteris bijis stalts simpātisks jauneklis. Viņas prioritāte jaunības laikos bija mācības un darbs, tāpēc viņa devās studēt uz Rīgu, un tā abu attiecības pajuka. Pa to laiku, kamēr Millija studēja Rīgā, abiem izveidojušās attiecības ar citiem partneriem un izdevies nodibināt ģimeni. “Nezinu, vai tas ir liktenis vai laimīga sagadīšanās, bet sanāca tā, ka mēs abi apprecējāmies vienā gadā un vienā gadā izšķīrāmies. Katrs savā laulībā pavadījām desmit gadus. Tā bija lemts, ka pēc desmit gadiem mēs atkal satikāmies un iemīlējāmies no jauna,” atzīst Millija.
Ne Pēteris, ne Millija nedalās ar atmiņu stāstiem par to, kā dzīves ceļi viņus atkal saveda kopā pēc desmit gadiem. “Pēteris ir ļoti saimniecisks un stiprs gan kā vīrietis, gan cilvēks, pateicoties viņam nekad dzīvē neesmu darījusi smagu darbu, viņš vienmēr ir rūpējies, lai malka būtu ienesta, krāsns izkurināta un apdarīti mājas darbi,” stāsta Millija.
Arī tagad, kad Pēterim ir 93 gadi, viņš katru rītu ceļas un dodas pie Millijas, lai attaisītu viņas istabā aizkarus, iekurinātu krāsni un aiznestu paša gatavotas brokastis. Agrāk, kad Pēteris bija spēcīgāks, viņš devās uz veikalu, lai iepirktu pārtiku. Šobrīd, kad spēka mazāk un gadu kļūst aizvien vairāk, Pēteris veikala apmeklējumu aizstāj ar pastaigu pa Daugavas ielu, viņš vienmēr cer satikt kādu paziņu, lai papļāpātu. “Pazīstamo cilvēku kļūst arvien mazāk, mani jaunības laiku draugi un armijas biedri sen jau ir miruši, iespējams, kāds vēl ir dzīvs, bet informācijas nekādas nav. Reizēm pats par sevi brīnos, kā esmu sasniedzis 93 gadus un spēju tik spilgti atcerēties jaunības laiku,” atzīst Pēteris. Viņam neesot nekādas noslēpumainas receptes tik ilgam mūžam. “Ar smaidu jāiet pa dzīvi, jācīnās par sevi un savām vēlmēm, jo tikai tā dzīvē var kaut ko sasniegt, visa pamatā ir smags darbs,” uzsver Pēteris.
Pirms vairākiem gadiem pie Pētera viesojās Smiltenes vidusskolēni. Viņš jauniešiem stāstījis par savām kara gaitām un kā bijis jaunībā.
Reizēm Pēterim patīk palūgt kādam šoferītim, lai izved viņu caur Smiltenes centru, lai apskatītu, kā viss izskatās, vai kaut kas ir mainījies. Viņš atminas katru ēku, cilvēks ar patiesi izcilu atmiņu. Pēteris pat atceras skolas laikos mācītās dziesmas un dzejoļus. Tad, kad ģimene satiekas jubilejās vai kādās citās svētku reizēs, Pēteris vienmēr noskaita kādu savu bērnības laiku dziesmu vai dzejoli un katrai no tām ir savs stāsts, par to, kā viņš to ir iemācījies un kā reizēm, dienot armijā, pie sevis klusītēm tos skaitījis, lai kļūtu nedaudz priecīgāk ap sirdi.
Šobrīd Pētera dzīve ir rāma un mierīga. Viņš katru dienu pavada zvilnot uz dīvāna un izbaudot mieru. “Ziniet, man šobrīd svarīgi, lai man ir avīzes un žurnāli, ko lasīt, pārtika ledusskapī, un lai ar maniem tuviniekiem viss ir kārtībā. Laikam armijas laikā izciestais ēdiena trūkums ir atstājis savas pēdas, es vienmēr cenšos ledusskapi uzturēt tā, lai tajā netrūktu ēdiena. Visvairāk man nepieciešams miers un klusums, lai arī daudzi gadi pagājuši kopš laika, kad dienēju, miera un klusuma man nekad nevar būt par daudz,” ar smaidu sejā atzīst Pēteris.
