Var litriem dzert lētu vīnu un slavēt, ka tas ir labs. Bet labs vīns ir jāprot baudīt. Līdzīgi ir ar sieru. Jābūt gaumei un siera ēšanas kultūra ir jāmācās.
Var litriem dzert lētu vīnu un slavēt, ka tas ir labs. Bet labs vīns ir jāprot baudīt. Līdzīgi ir ar sieru. Jābūt gaumei un siera ēšanas kultūra ir jāmācās.
Tā ir atziņa, kuru uzsver trikātiete Raisa Jablonska, akciju sabiedrības “Trikātas siers” tehnoloģe, kura tikko pabeigusi darbu pie sava pirmā lolojuma — siera “Sniega bumbas”.
“Mūsu jaunais talants,” par uzņēmuma tehnoloģi teic Trikātas piensaimnieku šefs Juris Kļaviņš.
Mani nepieņēma darbā
“Ģimenes finansiālie apstākļi bija tādi, ka mamma nevarēja man apmaksāt mācības. Pašai bija jāizvēlas — strādāt vai turpināt izglītību,” atceras Raisa. Tolaik meitene nolēmusi, ka jāsāk strādāt, un devusies uz “Beverīnu”. Tā savulaik sauca uzņēmumu “Trikātas siers”.
“Juris Kļaviņš mani nepieņēma darbā un teica, ka jābūt profesijai, iemaņām,” stāsta Raisa. Šis ieteikums bijis stimuls, un meitene devusies apgūt profesiju, lai varētu sākt strādāt. Atklājies, ka viņu ieinteresējusi piensaimniecības tehnoloģija. Raisa pabeigusi skolu un pēc tam atgriezusies strādāt Trikātā.
Meistars burtiski dzīvoja pienotavā
“Šefs bija iedvesmotājs manai profesijas izvēlei, bet mīlestību uz sieru un attieksmi pret to es guvu, vērojot siera meistaru Vladislavu Čulču,” secina trikātiete. Raisa nekad nav bijusi tieši meistara skolniece, bet viņa attieksmi pret darbu varējis redzēt katru mirkli. “Tas nebija tā: nāku uz darbu, jo man jānopelna nauda. Viņš mīlēja darbu, ko darīja, un mīl vēl joprojām. Meistars burtiski dzīvoja pienotavā,” komentē Raisa. Reiz pat bijis gadījums, kad sargs izbijies, jo domājis, ka pienotavā ielauzušies zagļi. Izrādījies, ka meistars atnācis pārbaudīt savu lolojumu.
Bija vēl viens izaicinājums
Mācoties skolā, trikātietei pavērusies iespēja doties praksē uz Holandi Leonardo da Vinči programmas ietvaros. “Tas man bija vēl viens izaicinājums. Ļoti gribējās uz turieni tikt, tāpēc darīju visu iespējamo, lai sapnis piepildītos,” saka Raisa. Tā noticis, un viņa kopā ar vēl četriem praktikantiem devusies uz Holandi, lai iegūtās zināšanas nostiprinātu praktiskos darbos.
Meitene līdz tam nekad dzīvē nebija braukusi uz ārzemēm. Tagad pavērās iespējas redzēt kaut ko vairāk, ne tikai Valkas vai Valmieras rajonu. Tajā brīdī viņa neesot pat iedomājusies, ka būs iespēja kaut ko iemācīties savā profesijā. Ja nu vienīgi papildināt angļu valodas zināšanas, bet par tehnoloģiju izzināšanu viņa nekādas cerības neesot lolojusi.
Pilnībā uzticējies praktikantei
Dzīvē viss noticis citādāk. Tieši Holandē iegūtā prakse bija pamats darbam, kuru pēc laika viņai uzticēja Trikātā, — veidot jaunas siera šķirnes un kļūt par “Trikātas siera” tehnoloģi.
Holandē Raisa nokļuvusi pie saimnieka, kuram bijušas 35 govis un sava pienotava, kas apvienota ar nelielu veikaliņu. “Tur varēju darīt visu, sākot ar jogurta un sviesta gatavošanu un beidzot ar sieru,” paskaidro trikātiete.
Latvijā, kur ir lieli uzņēmumi, nekad nebūs tā, ka cilvēks sāk strādāt un viņam uztic gatavot sieru. Nereti gadiem ilgi var vērot vai piedalīties tikai kādā no procesiem. Holandē meitenei paskaidrota visa tehnoloģija, atklāti dažādi knifiņi un teikts — ņem un dari! Sākumā nedaudz traucējusi valodas barjera, un Raisa vairāk sapratusi žestus, nevis frāzes. Pāris reižu produktus gatavojuši kopā ar saimnieku, un pēc tam viņš pilnībā uzticējies praktikantei. Prakses pēdējā mēnesī Raisa ražotnē strādājusi viena pati. “Tas bija vienreizēji — būt iekšā tajā procesā,” sajūsminās Raisa. Veikala apmeklētājiem bijusi iespēja nākt ražošanas telpā un vērot notiekošo. To viņi labprāt izmantojuši.
Tomēr atkal devusies mājup
Salīdzinot ar Latvijā izvirzītajām stingrajām prasībām par nepiederošu cilvēku atrašanos ražošanas cehos, Holandē attieksme bijusi citādāka. “Ja izejviela nav kvalitatīva, tad var censties, darīt visu iespējamo, pat dezinficēt gaisu un staigāt skafandrā, bet produktam vienalga būs kaut kādas nepilnības,” uzskata tehnoloģe.
Tiktāl par praksi Holandē. Pēc skolas Raisa atgriezās un strādāja Trikātā. Pēc tam vienu gadu viņa strādājusi Valmieras piena kombinātā. “Pārvilināja,” pasmaida trikātiete. Tomēr lielā kombināta rūpnieciskā ražotne tik ļoti atšķīrusies no Vladislava Čulča valstības, ka pēc gada Raisa tomēr atkal devusies mājup.
“Šefs, redzot manu interesi par siera gatavošanu, atvēlēja speciālu vietu, kur varēju veikt eksperimentus un veidot jaunas siera šķirnes,” tālāko atceras Raisa.
Ļoti sāpīgi, ja nesanāk
“Siers ir dzīvs! Tas ir produkts, kas visu laiku ir attīstības procesā,” paskaidro tehnoloģe. Raisa uzskata: ja ir slikts garastāvoklis, siers neizdosies.
Pieredzējušiem meistariem, iespējams, esot vieglāk, jo viņi jau zina visu procesu soli pa solim. Zina, kā jābūt un ko var labot. Ja pieredze ir mazāka, tad jābalstās uz izjūtām un atliek tikai minēt, kas iznāks beigās. Protams, ka šādos gadījumos mēdz būt arī asaras. “Asaras bijušas ne vienu reizi vien. Tas ir ļoti sāpīgi, ja nesanāk,” atzīst Raisa. Viņa paskaidro, ka mēdzot būt arī tādas kļūdas, kuras pamana tikai speciālisti. Cilvēki ēd slavēdami, bet meistaram tomēr sāp sirds, ka nav izdevies iecerētais.
Pamats produktam ir vienāds
Akciju sabiedrības “Trikātas siers” ražotās “Sniega bumbas” ir tehnoloģes Raisas Jablonskas pirmais lolojums. “Nezinu, vai piensaimniecībā var kaut ko jaunu izgudrot. Var tikai pilnveidot vai pārveidot, tāpēc arī “Sniega bumbas” ir pārņemts produkts, kuram ierosmi atradu literatūrā un arī Holandē pavadītās prakses laikā. Recepte ir mana, bet pamats ir aizgūts, pielabots, pamainīts,” paskaidro Raisa. Līdzīgi, kā tas ir ar Krievijas sieru. Šo siera šķirni ražo vairāki uzņēmumi. Pamats produktam ir vienāds, bet siers katrā uzņēmumā garšo citādāk.
Jāizvēlas kaut kas neierastāks
Vaicāta, kura siera šķirne viņai šķiet visgaršīgākā un ar kuru viņa parasti uzcienā ciemiņus, Raisa nešauboties nosauc Rokforas sieru un, protams, “Sniega bumbas”. Krievijas vai Holandes siers ir vairāk rūpniecisks, ikdienišķai lietošanai, bet svētku galdam jāizvēlas kaut kas neierastāks.
Nereti ēdienu baudītāju viedokļi atšķiras, ja jāraksturo sieru aromāts. Piemēram, Latvijas siers īpaši izceļas citu vidū. Raisa secina, ka pirms gadiem astoņiem viņa droši vien teiktu, ka šis produkts smird. Laika gaitā viss mainās. Tagad viņa ir pārliecināta, ka visi sieri smaržo. “Ēdiena baudīšanas māksla ir jāapgūst. Arī sieru ir jāmācas izgaršot, gluži tāpat kā labu vīnu. Var lētu vīnu dzert litriem un slavēt, ka tas ir labs. Tāpat var apēst mazu gabaliņu siera un saprast, ka tas ir izcils. Gaumes ir dažādas,” salīdzina trikātiete.
