Pēc katra liela pozitīva emocionāla pārdzīvojuma allaž gribas ar kādu padalīties. Domāju, ka apkārtējos novados ir daudz cilvēku, kuri interesējas par tēlotājmākslu. Šoreiz uz Rīgas izstāžu zāli “Arsenāls” devos tāpēc, lai redzētu konkursa “Purvīša balva 2015” nominantu un tā uzvarētāja Miķeļa Fišera darbus. Šī ir prestižākā balva tēlotājmākslā Latvijā un pagodinājums, ar ko ik pārgadu var lepoties tikai viens mākslinieks. Saprotami, ka ir interesanti vienkopus redzēt visu to labāko, kas noticis Latvijas mākslā divu gadu laikā un arī salīdzināt ar iepriekšējām izstādēm. Pagājušoreiz pirms diviem gadiem izšķirties bija vieglāk, kad vērtētāji itin ātri bez lielām diskusijām nosvērās par Andra Eglīša skulpturālo veidojumu mālā “Zemes darbi”. Atzīšos, ka skatītāju balsojumā savu balsi toreiz atdevu par Harija Branta lieliskajiem zīmējumiem ar ogli. Šoreiz nevarēju izšķirties un nebalsoju, neredzēju izteiktus līderus. Piedāvājums bija tik ļoti atšķirīgs dažādos žanros, ka nevarēju izvēlēties pārliecinošāko. Gods un cieņa māksliniekam uzvarētājam, kurš izstādes pirmajā dienā bija sastopams personīgi, un ikviens autoram varēja uzdod visdažādākos jautājumus. Tiesa, jautātāji vairāk interesējās par sadzīviskām lietām, nevis smalkām mākslas finesēm. Manuprāt, M. Fišera darbi, neapšaubāmi, ir daudzdimensiāli. Pirmajā līmenī lakoniskos kokgrebumus iespējams nolasīt itin vienkāršā formā un pasmaidīt par jautrajām, kariķētām, amizantām ainām no citplanētiešu dzīves un viņu saskarsmes ainiņām ar Zemes iedzīvotājiem. Uzklausot M. Fišera stāstu izstādē iekārtotajā videoprojekcijā, dziļākie slāņi atklājās aizvien vairāk.
