26. jūlija vakarpusē firmas “Impro” vadītajā ceļojumā uz Itāliju devās Valkas rajona 2005. gada sporta laureāti.
26. jūlija vakarpusē firmas “Impro” vadītajā ceļojumā uz Itāliju devās Valkas rajona 2005. gada sporta laureāti. Tiesa, sportistu šajā braucienā bija pamaz, lielāko laureātu daļu aizvietoja radi, draugi, paziņas un līdzjutēji — kopskaitā 38.
Tādu, kas pirmo reizi devās uz Rietumeiropu, bija ļoti maz. Pārējiem aktīvajiem ceļotājiem pirmā un pēdējā diennakts bija svītrojama no ceļojuma dienasgrāmatas, jo ceļš cauri Lietuvai un Polijai jau sen apnicis. Parasti Varšavu visātrāk var caurbraukt naktī, tādēļ lielais vairums to nemaz nepamanīja. Mazliet interesantāki dabasskati bija vērojami Čehijā, taču, braucot pa autobāni, ne uz ko vairāk arī nevar cerēt. Pa laiciņam iztālēm redzamas Čehijas lielākās pilsētas Olomouca un Brno, taču tās nav mūsu ceļojuma plānos. Savulaik, tālajā 1983. gadā, tās bija mana pirmā ārzemju brauciena programmā, un par Olomoucu atceros vien to, ka tā bija vienīgā pilsēta pasaulē, kuras centrā uz viena postamenta kopā stāvēja Ļeņins, Staļins un Hitlers. Kā ir šodien, nezināja arī mūsu gide Inese.
Pēc ceļā pavadītajām 24 stundām sasniedzam Čehijas un Austrijas robežpilsētu Mikulovu, kas ir mūsu pirmā nakšņošanas vieta. Abas viesnīcas “Eliška” un “Reva”, kurās apmetas mūsu grupas dalībnieki, nav īpaši dārgas, taču ērtas un mājīgas, un, pats galvenais, ar visu nepieciešamo servisu. Pēc nelielas atpūtas un veldzes dušā vairums priekšroku dod pāris kilometru garam kāpienam kalnā, kurā atrodas sena baznīca un citi vēsturiski pielūgsmes objekti. Lejup dodamies pa citu taku, taču pilsētā nonākam gandrīz tajā pašā vietā, kur sākām ceļu. Otrajā vēsturiskajā pampakā — Kopčekā — neviens vairs nav pierunājams kāpt. Visi priekšroku dod viduslaiku pils teritorijas apskatei un sātīgām vakariņām ar alu un vīnu kādā no krodziņiem. Šī patiesībā vēl ir tikai tāda iesildīšanās, jo nākamajā dienā mūs atkal gaida garš pārbrauciens cauri Austrijai, lai pievakarē sasniegtu Itāliju un daudzu tūristu sapni — Venēciju.
Brokastīs pie zviedru galda letiņi uz ēšanu nav skubināmi. Labi, ka čehi arī paši mīl kārtīgi piesist bunkuru un ar sortimentu brokastīs neskopojas kā austrieši vai franči.
Aiz autobusa logiem uz visām pusēm vērojami neskaitāmi vēja ģeneratori, lauki visur perfekti sakopti, lai kas tur arī augtu — kukurūza, rapsis, saulespuķes vai labība. No pilsētas apvedceļa jau redzama Vīne, un mūsu gide Inese aizrautīgi izglīto vienkāršos latviešu tūristus, kam pēc sātīgajām brokastīm vairāk gan velk uz snaudu, nevis uz austriešu klasisko kultūru. Taisnības labad jāsaka, ka arī Vīnes apskate nav mūsu maršrutā, jo lielākā daļa braucēju tajā pietiekami izdzīvojās jau iepriekšējā gada sporta laureātu ekskursijas laikā. Linca, Grāca — par katru no tām gidei savs sakāmais. Cauri neskaitāmiem tuneļiem Alpu kalnos ceļš mūs ieved Itālijā, taču kaimiņvalstu robeža paliek nepamanīta. Pamazām kalni attālinās, un to virsotnes paliek dūmakā tītas. Esam iebraukuši zemienē, visapkārt līdzenums un jau jūtama Adrijas jūras elpa. Vēlā pievakarē sasniedzam kempingu “Fusina”, un, ieraugot paplukušos guļamvagoniņus, pavisam negribot atmiņā ataust lieliskie Mikulovas apartamenti.
Lagūna pavisam netālu, tikai pārdesmit metru. Vispirms gan kaut kas būtu jāieliek vēderā, lai dotos apkārtnes izpētē. Diemžēl gāze balonā beigusies, un, lai uzsildītu ūdeni kafijai vai buljonam, jāpieslēdz pilnais balons, taču nav atbilstoša izmēra atslēgu. Nākas izmantot vienkāršāko veidu — spirāli. Arī kaimiņiem tās pašas problēmas. Sāk jau satumst. Arī vējš ceļas. Pēc brīža koki piekrastē lokās ne pa jokam. Sāk līt, atskan arī pirmie pērkondārdi, un, lai būtu pilns komplekts, pazūd arī elektrība. Gandrīz nepārtraukti zibeņo, lūst koki un to zari. Vairāki uzgāžas vagoniņiem, tūristu teltīm un automašīnām. Pēc stundas viss kā uz burvju mājienu ir beidzies. Kempinga iemītnieki dodas teritorijas un vētras postījumu apsekošanā. Līdz vēlai pusnaktij kauc motorzāģi, novācot un sagarinot izgāzušos kokus. Kāds pukojas, ka troksnis traucē iemigt. Pie mums Latvijā, saprotams, visi darbi tiktu atlikti uz rītu, kas, kā tautā mēdz teikt, gudrāks par vakaru.
Lai arī nedauz nolija, guļamvagoniņā ir neaprakstāmi karsts, jāguļ pa pliko, vienu kāju izbāžot ārā pa vagoniņa logu, jo gultas ir par īsu vidusmēra latviešu tūristam.
Elektrība parādās tikai uz rīta pusi, kad vairums guļ vēl ciešā miegā. Kāds pāris, šķiet, japāņi, jau skrien rīta rosmi. Vārot ūdeni kafijai, nevaru atcerēties, kad pats pēdējo reizi biju uz rīta rosmi.
Neņemot vērā nakts pārdzīvojumus, visi ir mundri un gatavi Venēcijas ieņemšanai. Kuģītis mūs aizved uz Svētā Marka laukumu, kur atrodas greznā katedrāle un Dodžu pils. Izbraucam pa galveno kanālu, kurā labi vērojams viss Venēcijas ūdenssatiksmes spektrs. Izstaigājam gājēju ielas un veikaliņus, lai pēc tam atkal ar kuģītī dotos uz Venēcijas kapiem un Moreno salu, kur lieliskus paraugdemonstrējumus sniedz vietējais stikla pūtējs. Atgriežamies atkal piestātnē Sv. Marka laukumā. Vēl stundu ir brīvais laiks katram pēc saviem ieskatiem — iepirkšanās drudzim vai braucienam ar gondolu, kas gan nav nekāds lētais prieks. Tad atkal sēžamies sabiedriskās satiksmes kuģī un prom uz piestātni, kur gaida mūsu autobuss. Mums garām, varenus viļņus saceldams, pabrauc lielais jūras laineris — līdzīgs “Titānikam”. Ko katrs tajā brīdī iedomājās, tā arī paliks nezināms, bet skats ir iespaidīgs. Varbūt viens otrs no Venēcijas bija gaidījis ko vairāk. Savādais ūdens smārds, ne īpaši sakoptās namu fasādes radīja pretrunīgas emocijas par šo izslavēto tūrisma Meku. Bet kavēties atmiņās varēsim vēlāk. Tagad ar busu dodamies uz Veronu — Romeo un Džuljetas pilsētu —, bet pievakarē to nedaudz apstaigājam kājām. Nelielu veldzi sniedz uznākušais lietus. Uz visiem stūriem nēģeri nesagatavotajiem tūristiem visai uzbāzīgi saulesbriļļu vietā sāk piedāvāt lietussargus. Daži nespēj tikt vaļā no tirgotājiem un spiesti šķirties no 2 līdz 4 eiro.
Vēl braucam autobusā līdz Pizai. Pēc kārtīgas riņķošanas pa naksnīgajām Pizas ielām pusnaktī beidzot atrodam vajadzīgo kempingu “Torre Pendenta” un ātri dodamies pie miera.
No rīta šķībajā Pizas tornī laika uzkāpt mums nav, jo pēc grafika visa kompleksa vizuālajai apskatei veltīta tikai pusstunda. Ar steigu braucam uz renesanses mākslas un arhitektūras šūpuli Florenci. Tās iepazīšana aizņem svētdienas lielāko daļu — doma komplekss ar kristītavu un zvanu torni, Sinjorijas laukums, Vecais tilts utt. Kad kājas atkal piekusušas, sēžamies autobusā un vērojam Toskānas apkārtni, braucot uz Sandžiminjano. Tā ir savdabīga viduslaikos celta pilsētiņa kalnos — pils ar nocietinājumu mūriem. Vakarā kādā privātā ražotnē uzzinām par vīna ražošanas un baudīšanas tradīcijām Toskānā — slavenākajā vīna darīšanas novadā Itālijā. Mūsu gide šurp atvedusi ne vienu vien tūristu grupu no Latvijas. Īpašnieks Luidži mūs uzņem kā senus paziņas. Viņam ir laba sadarbība ar Latvijas tūristu grupām. Par to liecina arī viņa latviešu valodas prasme. Letiņiem īpaši iepatikās viņa uzaicinājums pirms katras jaunas vīna markas degustēšanas: “Saskalujem!” Katram tika izsniegta aptaujas lapa ar 24 vīna markām un to cenām, lai varētu atzīmēt plusus un mīnusus. Uzreiz jāpasaka, jau pie trešā vīna degustācijas sāka skanēt dziesmas, bet pēc septītā — “Vin Beate” (vīna liķieris) — iepirkšanās drudzis gāja vaļā pilnā sparā. Šī taktika ar bezmaksas degustāciju ir labi pārdomāta, jo diez vai ar skaidru galvu latvieši ar tādu azartu mestos iepirkt Toskānas vīnu. Pats saimnieks neskopojās ar produkcijas slavēšanu, nosaucot visus iegūtos laurus un medaļas, pēc katras uzsaucot maģisko “saskalujem”, taču pats nedzēris ātri nozūd savos apartamentos. Tas arī saprotams, jo dienā viņu apciemo vismaz 10 līdz 12 ekskursantu grupas. Letiņi turpretim iesākto “darbiņu” turpina autobusā ar dziesmām un līdz pat kempingam, pēc bagātīgās vīna degustācijas nesmādējot arī itāļu grapu, skotu viskiju un krievu šņabi.
Nākamā mums ir grūta diena, un ne jau tikai tādēļ, ka pirmdiena. Labi vismaz, ka pēc ierašanās kempingā “Fabulous” pusdienlaika +40 grādu svelmē varam stundu veldzēties lieliskā peldbaseinā. Visa pēcpusdiena līdz vēlam vakaram (astoņas stundas) paiet staigājot kājām pa mūžīgo pilsētu Romu. Kolizejs, vecā pilsēta, Panteons, Trevī strūklaka un citi vēsturiskie pieminekļi — cits par citu maģiskāki un varenāki. Arī otrdien turpinām Romas apskati, tikai šoreiz ģērbušies mazliet solīdāk, jo stāvam garu garajā rindā uz Vatikāna muzejiem ar slaveno Siksta kapelu, pēc tam dodamies uz Svētā Pētera baznīcu, kur mirkli kavējamies arī pie bijušā Romas pāvesta Jāņa Pāvila II atdusas vietas. Vēl apmeklējam Eņģeļu pili, Spāņu kāpnes, un vakars atkal pienāk nemanot, tāpēc peldei Tirēnu jūrā vairs atliek pāris stundu no gaišā diennakts laika. Pusvienpadsmitos vakarā sākas mūsu otrais nakts brauciens 570 kilometru garumā no Romas līdz Garda ezeram.
Agrā rīta stundā tālumā skatam paveras dūmakā tītas kalnu virsotnes un viduslaiku pils ezerā. Pēc rīta kafijas sēžamies trijās motorlaivās, kas mūs izvizina pa ezeru apkārt Sirmeones pussalai. Ezerā vietām no apakšzemes avotiem izplūst sērs. 20 metru dziļumā tur temperatūra sasniedz pat +70 grādu. Šī beidzt ir atpūtas diena. Varam sauļoties, peldēties, barot gulbjus, klīst pa romantiskās vecpilsētas šaurajām ieliņām un veikaliem, baudīt alu vai vīnu. Kad Sirmeones pussala daudzmaz apgūta, gatavojamies teikt ardievas Itālijai un posties mājupceļam. Protams, vēl jau mērojami pāris tūkstoši kilometru. Diemžēl jābrauc pa to pašu bāni caur Undini uz Villahu Austrijā. Vēlā naktī ierodamies viesnīcā “Linde” kādā kalnu ciematiņā Arnoldšteinas tuvumā. Tur pilnīgā klusumā pārlaižam septiņas stundas un atkal traucam pa ierasto maršrutu gar Klāgenfurti, Grācu un Vīni, tikai šoreiz Austrijas galvaspilsētu apbraucam pa otru pusi. Itālija un Austrija jau pieder vēsturei, tāpēc Inese mikrofonā jau steidz īstenot īso mācību kursu par Slovākiju, bet Bratislavā, zemo startu ieņēmis, gaida gids Jans, kurš gatavs veikt padziļināto vēstures zināšanu kursu no laikiem pirms mūsu ēras līdz 2006. gada 3. augusta pulksten 14.00. Uzreiz jāsaka, ka Janam nepaveicās, jo lietus izjauca viņa piedāvāto pilsētas vēsturisko apskates programmu četru stundu garumā. Pēc pāris stundām gids jau ir izmircis un slapjš līdz ādai. Taisni žēl skatīties, bet arī mums daudziem nav lietussargu, tāpēc tiek izlemts šķirties krietni ātrāk, lai pēc veikalu ķemmēšanas pulksten 18.00 satiktos pieteiktajās vakariņās restorānā. Vairums tās vēlāk ne visai labprāt grib atcerēties.
Interesanti, ka Bratislavas gids nezināja, cik grupai izmaksā vilcieniņš, kas tūristus vadā pa pilsētu. Viņš bija zvērināts kājāmgājējs un ļoti dusmojās, ka pašā vecpilsētas centrā iekārtots pludmales volejbola laukums ar iespaidīgām skatītāju tribīnēm. Notika kaut kāda paraugspēle. Informators pārdesmit skatītājiem mikrofonā kaut ko skaļi stāstīja slovāku valodā. Teicu gidam, ka šeit pirms pāris dienām notika Eiropas čempionāts, bet viņam par to nebija pat nojausmas, tikai pukojās par troksni, kas traucējot tūristus iepazīstināt ar pilsētas vēsturi.
Ar to arī beidzās sporta laureātu Itālijas tūre, jo tālākais bija tikai ceļš uz mājām, gandrīz visu nakti un nākamo dienu braucot nepārtrauktā lietū. Tas mitējās tikai īsi pirms iebraukšanas Latvijā. Skaisti ir Itālijā, bet nekur nav tik labi kā mājās. Paldies “Impro” gidei par vienreizēji izsmeļošo izziņas materiālu katrā lietā un katrā vietā, kā arī CATA Ainažu filiāles šoferiem, kuri stūrēja profesionāli un prata noreaģēt arī kritiskās situācijās.
