Oskars Morozovs, Valkas ģimnāzijas teātra studijas “Kāpnes” vadītājs, Valmieras teātra aktieris kā brīvprātīgais šobrīd ir Brazīlijā, kur dara simts dažādus darbus Olimpisko spēļu sagatavošanai. “Ziemeļlatvija” sazinājās ar Oskaru, kurš ir pilns iespaidu un emociju. Ar mazu daļu no tām iepazīstinām arī jūs, mūsu lasītāji.
Oskars ziņo: “Mans darba postenis nav pašā Rio, bet gan Beluorizonti (Belo Horizonte), kas atrodas sešu stundu braucienā no Rio. Es darbojos vienā no Rio2016 futbola stadioniem. Uz pašu Rio es aizbraukšu nedēļas nogalē paskatīties.” To, ka Brazīlijā daudz kas neapmierina sportistus un medijus, Oskars jau ar brazīlisku pozitīvismu komentē šādi: “Lielajiem medijiem, atspoguļojot notikumus, jau vienmēr ir tieksme sabiezināt krāsas. Šeit ir pilnīgi cita pasaule, kas ir ļoti atšķirīga no Eiropas, un tas ir jāņem vērā.”
Oskara Morozova dienasgrāmata
Facebook mājas lapā “Oskars brauc uz Rio”
22.07.
Pirmās dienas pirmie iespaidi? Brazīlija ir kaut kas pilnīgi savdabīgs.
Cilvēki pilnīgi savādāki, izturēšanās un uzvedība pilnīgi cita, pati vide jau arī pilnīgi savādāka. Mulsina dienvidnieciskas smaržas, kas ziemeļnieka nepieradušajam degunam vairāk šķiet smakas.
Tas, kas uzreiz tādam Rietumu tūristam “lec acīs”, ir tas, ka angliski saprot un runā ārkārtīgi maz cilvēku. Pat lidostā pie starptautiskajiem reisiem angliski runā labi, ja viens cilvēks, ap kuru angliski runājošie tūristi spieto kā… nu, jūs jau zināt.
“Acīs lec” arī cilvēku draudzīgums, atvērtība. Es tikai ceļu paprasu, bet viņš jau ir labākais draugs un metas ap kaklu. Tas iedvesmo!
Saņēmu akreditāciju un uniformu. Tagad esmu īsts Rio Olimpiādes brīvprātīgais!!!
24.07.
Šodien rūpi par mani uzņēmās brazīliešu brīvprātīgais Brunu, kurš pieteicās ar motociklu mani aizvest uz Parque das Mangabeiras, kas ir tāds parks Beluorizonti nomalē, kur no kalna paveras skats uz pilsētu.
Pats brauciens ar moci jau bija ļoti spilgts notikums. Kā jau Dienvidu valstīs, transporta plūsma ir samērā haotiska, visi brauc diezgan psihi, pat trakāk nekā Rīgā. 🙂 Un tas ir ļoti dīvaini, jo esmu novērojis šajās dienās, ka brazīlieši pēc izturēšanās un savstarpējās attieksmes ir ļoti mierīgi. Kāds iesēdās tavā vietā pie galda – nekas, es pārsēdīšos. Pie mums ko tādu grūti iedomāties.
Un arī prasības pret apkārtni, tīrību un servisu brazīliešiem ir diezgan miermīlīgas. Visur mētājas draza? Nekas! Brazīlieši zina savu vēsturi, no kurienes cēlušies, tāpēc prasības pret dzīvi lielākajai daļai nav sakāpinātas. Eiropietim laiku pa laikam brīnumi lieli, bet, ja jau esmu Brazīlijā, tad jāpieņem un jāpierod. Jau rakstīju, ka viss ārpus pilsētas centra atgādina geto – uz visiem žogiem vai nu dzeloņdrātis, vai naglām līdzīgi durstekļi, vai elektriskie gani, vai vienkārši iemūrētas stikla šķembas un pudeļu kakliņu “rozītes”. Aizsardzība pret zagļiem.
Pievakarē uznāk grūtsirdības vilnis – apkārt vieni vienīgi brazīlieši, no kuriem praktiski neviens nezina citu valodu. Saprotu, ka esmu bijis pārāk bezatbildīgs, neapgūstot portugāļu valodu, bet nu jau vairs līdz sarunvalodas līmenim nepagūšu tikt.
25.07.
Ceturtā diena bez skaistām bildēm, kuru vietā iekšēji procesi un atklāsmes.
Diena klejojošu suņu zīmē. Diena, kurā saprotu, ka iekšējā balss, kad tā skaļi kliedz, ir jāklausa. Atklāsmes diena, kurā apzinos, ka esmu ieradies šeit – vidē, kura bija pirms manis un būs pēc manis, tāpēc vienīgais, kas jādara, ir nevis jāvelk līdzi savi priekšstati un ieradumi, bet jāpieņem, jāļaujas un jāizbauda.
Acis ir vaļā, pasaule ir vaļā! Tieši īstajā laikā, jo rīt ir mana pirmā diena Olimpiskajās spēlēs. Tur aizvērtam nebūs ko meklēt!
26.07.
Beidzot!!! Beidzot pirmā olimpiskā darba diena!
Vakardienas noskaņas pārņemts, dodos uz Mineirao stadionu, skaistā brīvprātīgo formas tērpā smaidīdams soļoju uz savu pirmo dienu brīvprātīgo darbā Rio Olimpiskajās spēlēs.
Kādu enerģiju raidu, tādu saņemu pretī – visi brazīliešu brīvprātīgie nāk klāt, jautā, kā jūtos, kā patīk Brazīlija, no kurienes esmu… Tādu interesi par sevi sen neesmu baudījis. Te nu noderēja iepriekš sagatavotā Pasaules karte, uz kuras iezīmēts, kur Latvija, kur Brazīlija un galvenie fakti.
Pirmajā dienā mūsu līderi iepazīstina mūs ar mūsu pienākumiem. Mūsu grupā angliski runā vairāki, viens no viņiem – Luizs, kurš jau no paša sākuma ar mani sarunājas visvairāk, – tiek pielikts par tulku.
Mīļā pasaulīt!!! Mēs gatavosim ģērbtuvju zonu un oficiālo personu zonu spēlēm. Būsim pašā sirdī – tur, kur spēlētāji iesildīsies, gatavosies, ģērbsies un dosies uz spēli! Un it kā ar to vēl būtu par maz – mēs būsim arī tie, kas pirms spēles, pirms laukumā dodas tiesneši un spēlētāji, iznāk laukumā ar milzīgiem valstu karogiem UN spēles laikā padosim bumbas!!!!! Vai vari tam noticēt? Sapnis!!!!
Tiekam apvesti apkārt laukumam un nofotografējos ar manu tiešo līderi Leonardu, kurš izstāsta, ka tieši šajā stadionā Pasaules kausa spēlē Vācija sasita Brazīliju ar 7:1!!! Esmu nonācis svētvietā, templī!!! Tur, aiz mūsu mugurām, bija vārti, kuros tika iesisti 5 vāciešu gūtie vārti! Tas ir kaut kas prātam neaptverams, esmu tajā pašā stadionā, tieši pie tā laukuma, kur tas notika!!!! Paldies jums par to!!!
Jau pieminētais Luizs piedāvā palīdzību brazīliešu sim kartes iegādē. Šobrīd esmu Claro klients ar Brazīlijas pieslēgumu un numuru. 😉 Luizs arī aizved mani uz savas paziņas, šarmantās Minaiżas restorānu, kura, uzzinājusi, ka esmu brīvprātīgais no otras pasaules malas, atsakās pieņemt samaksu par ēdienu un pabaro tā, ka jāsten un jāelš.
Brazīlieši ir ļoti draudzīgi, atvērti, izpalīdzīgi un zinātkāri cilvēki. Katrs, kam kaut ko paprasi uz ielas, uzreiz labprāt visu paskaidro, veikalā uzsāk sarunu, jautā, vai esmu sportists, kas piedalīsies Olimpiādē :-D, iesaka, kur gardāko augļu veikals, kur skaistākie apskates objekti, šausmās brīnās par mūsu ziemām un priecājas par to, ka man šeit ļoti patīk. Ko sēsi, to pļausi! Kā uz pasauli skatīsies, tā pasaules skatīsies uz tevi! Brīnies un apbrīno! 😉
Pirms doties pa mājām, vēl aizejam uz Mercado central, kur Luizs pērk, cienā un paskaidro daudz ko par vietējiem augļiem un ēdieniem. Nogaršoju vietējo saldējuma aizvietotāju – sasaldētu Asaī palmu augļu kremu. Gards un veselīgs. Garām mūs nelaiž arī vietējā cukurniedru stiprā dzēriena kašasa pārdevēja, kas dod degustēt dažādus paveidus, savukārt aso mērču pārdevējs cienā ar grauzdētu maizi, uz kuras liek pa pilienam dažādu krāsu un asuma mērces. Esmu laimīgs!!!
Šī diena, pēc vakardienas atklāsmēm, ir pilnīgi cita Brazīlijas pieredze! Skaidrs, ka pirmajā dienā pie kā tāda bija jāpierod, jānomet zvīņas, vecā āda. Atvērtām, intereses pilnām un pieņemošām acīm pasaule ir skaista un skatās tev pretī tāpat! Ak, mīļā pasaulīt!!
27.07.
Saudação à Letónia do Brasil! 🙂
Otrajā darba dienā darāmā jau krietni vairāk. Stadionā sāk parādīties FIFA amatpersonas, tiek pārkārtotas un iekārtotas futbolistu, tiesnešu un oficiālo amatpersonu ģērbtuves, stadions sāk iegūt olimpisko izskatu, tiek atvestas oficiālās bumbas. Diemžēl līdz Olimpiādes beigām nedrīkstu jums rādīt bildes ar notiekošajiem sagatavošanās darbiem. Tādi noteikumi. Jāgaida 22. augusts.
Mūsu brīvprātīgo komandā ir kāds vīrs vārdā Sidnijs. Tāpat kā visi brazīlieši, ļoti draudzīgs un runātīgs. Ar labu humoru un prot angliski. Angļu valodu apguvis, strādājot par fizioterapeitu amerikāņu MLS līgas klubā “Miami Fusion”. Brazīlijā strādājis “Corinthians”, “Cruzeiro”, “Gremio” klubos. Bijis personīgais fizioterapeits Bekhemam, Robinju, Eto’o, Valderamam. Labs stāstnieks, futbola pazinējs, telefons pilns kopfotogrāfiju ar pasaules līmeņa futbolistiem. Pieteicies Rio spēlēm par brīvprātīgo. Apbrīnojams cilvēks!
Komanda mums kopumā ļoti lieliska. Komanda šā vārda vislabākajā nozīmē. Dažāda vecuma, dzimuma, profesiju, taču visi draudzīgi, vienkārši, līdzīgi. Tā ir tā voluntierisma ideja – visi vienoti vienotai idejai – sarīkot vislabākās spēles!
Mūsu līderis Leonardu šodien stāstīja, ka viņam rīkotāji no Rio skaidrojuši, ka mūsu Mineirau esot vislabākā situācija no visiem olimpiskajiem objektiem. Rio esot haoss, Sanpaulu un Brasilia bardaks, bet pārbaude no Rio secinājusi, ka mums esot vislabākā gatavība un vismierīgākā atmosfēra. Mums visu spēlēm gatavo uzņēmums, kas parasti apkalpo Mineirau, līdz ar to nav nekāda stresa. Un patiešām – pagaidām viss notiek pilnīgā mierā. Spoguļa princips! 😉
Uz drīzu tikšanos! Tchau
29.07.
Šodien pumpējām un kalibrējām olimpiskā turnīra oficiālās bumbas “Errejota”. Darbs, ko bez precizitātes un atbildības nemaz nedrīkst veikt, jo no pareiza gaisa spiediena bumbā, kā zināms, futbolā ir atkarīgs daudz kas.
Starp citu, nevarēju internetā atrast tulkojumu šim “Erižotta”, kā to izrunā brazīlieši. Man paskaidroja, ka tie ir Riodežaneiro burti R un J (Rio de Janeiro), kas brazīliski izrunājas kā “eri” un “žotta”!
Pēc pusdienām šķirojām un pakojām brīvprātīgo formastērpus tiem brīvprātīgajiem, kas vēl nav ieradušies. Jautrus brīžus sagādā brazīlieši – vecākajiem vīriem katram ir savs viedoklis un vienīgā taisnība par to, kā darāms darbs, taču strīds ievelkas, bet darbs nenotiek. 🙂 Savukārt meitenes, kā sāk runāt savā starpā, tā vispār vairs neko nedara. 😀 Tā nu es vienu brīdi viens pats gan somas krāmēju, gan lieku pa izmēriem.
30.07.
Kā solīts, šodien, piecēlies jau 5os no rīta, 6:30 sēdos starppilsētu autobusā, lai dotos aplūkot nacionālo parku netālu no Serra do Cipó pilsētas.
Autobuss kaut kādā mērā līdzīgs tiem, kas pie mums kursē. Līdz pilsētai 100 kilometri (kā līdz Valmierai), un jau pa ceļam sāku nojaust to skaistumu, kas mani sagaida, jo pamazām laukus abpus ceļam sāk nomainīt gleznainas ielejas un majestātiski kalni.
Pēc divarpus stundu brauciena nonākam minētajā pilsētā, kas, pateicoties parkam, ir pārpilna ar dažāda veida viesu namiem, ēstuvēm un dažādām izīrētavām – divriteņu, kvadraciklu, zirgu, kajaku un kā tik vēl! Brazīliešu kolēģi man piekodināja, lai riteni īrēju izīrētavā, nevis no privātajiem, ko arī daru. Pārdevējs runā angliski – jau labi, bet nu cena gan, visticamāk, ir dārgākā pilsētā, taču mans laiks ir limitēts, un līdz parkam 6 kilometri, tāpēc netirgojoties piekrītu maksāt 50 RS. Riteņa kvalitāte gan par tādu summu varēja būt labāka, bet kā ir, tā ir.
Parks ir milzu teritorija, ko ar riteni vienā dienā nav iespējams izbraukt, lai redzētu visus ūdenskritumus, tāpēc izvēle krīt uz 6 km tālo ūdenskritumu un 15 km tālo kanjonu. Ceļš nav nekāds vieglais – takas it kā ir izveidotas, taču parka ierīkotāji nolēmuši dabā neiejaukties – nekādu bruģīšu, nekāda asfalta, tikai smilts, māls un akmeņi.
Jo tālāk braucu, jo vairāk mute plešas platumā – milzu kalni skauj ieleju no visām pusēm, un tas, protams, ir saviļņojošs skats. Pa ceļam uz apskates objektiem ir jāšķērso upītes – gan nesot riteni pāri, gan ejot pa grīļīgu laipu –, jāpārvar akmeņainas vietas, līdz beidzot tālāk ar riteni tikt vairs nav iespējams. Ritenis jāpieslēdz pie koka un tālāk ar kājām.
Lai tiktu pie ūdenskrituma, ir krietni jāpapūlas, jo nav vairs nekādu taku, tikai dažāda izmēra akmeņi upes gultnē. Izvēlos ceļu, kurā jāizmanto arī kalnā kāpšanas elementi, rāpjoties pa milzu akmeņu sienu, taču tas ir tā vērts, jo ūdenskritums ar pakājē esošo ezeriņu ir līdz asarām skaists. Tāds kā meditācijas templis – ūdens čalas nomierina un skaistums aizrauj. Pataustu ūdeni – nē, šeit pārāk auksts, lai peldētos.
Esmu aprēķinājis, ka man vienos jāsāk atpakaļceļš, lai pagūtu uz autobusu, tāpēc, pavadījis pie ūdenskrituma aptuveni 15 minūtes, dodos prom, lai pagūtu apskatīt kanjonu, kas no šīs vietas atrodas aptuveni 8 kilometru attālumā.
Ceļš ir mokošs – smiltis, svelme, akmeņi, koku saknes, taču esmu stingri nolēmis kanjonu sasniegt, un, kad pārkarsis un noguris to sasniedzu, no prieka sirds lec pa muti ārā!!! Lai tiktu līdz pašam kanjonam, atkal jāatstāj pie koka ritenis, un, līdzīgi kā ejot pa mola akmeņiem, šeit pa upes grīvu jālēkā pa akmeņiem, lai tiktu tuvāk.
Upi no kanjona šķir neliels, bet dziļš ezeriņš ar ārkārtīgi dzirdu un vēsu ūdeni, taču vēsums nav traucēklis. Tā kā neviena cita cilvēka šeit nav, metu nost piesvīdušās drēbes un metos ezeriņā pa pliko! Katarse!!! Tuvāk dabai un dabiskumam būt nav iespējams! Emocijas gāžas pāri pa malām, un pa maniem vaigiem rit laimes asaras. “Paldies, Dievs, ka esi radījis šo skaisto pasauli un mani!” sarunājos ar Dievu aci pret aci šajā dabas templī.
Šeit, šajā vietā, šajā kanjonā es saprotu to, ko vienmēr esmu zinājis – es esmu ceļotājs! Kā jau esmu te rakstījis, mani kopš bērnības ir vilinājis tālums, un šeit, šajā ceļojumā, šajā brīdī es saprotu – es gribu, nevis sēdēt telpās, darīt kaut ko, kas īsti nav mans, bet apceļot nezināmo pasauli, būt pasaules apceļotājs, kas mēnešiem, gadiem ilgi var braukt nezināmā pasaules malā no pilsētas uz pilsētu, neplānojot, ko darīšu nākamnedēļ vai pēc mēneša. Sevi nepiemānīsi, no sevis neaizbēgsi!!
Paldies jums, ka atbalstījāt mani un atbalstāt, ka palīdzējāt atbraukt uz Brazīliju, uz vietu, kur sadzirdēju sevi!
Rīt Mineirao tiekas visi stadionā nodarbinātie brīvprātīgie, lai iepazītos viens ar otru un saviem tiešajiem pienākumiem. Sagaidāma vēl viena interesanta diena!
31.07.
Diena sākas ar “team building” pasākumu, kas olimpiskajā dienas kārtībā saucas “treniņš”. Lielākā daļa brīvprātīgo tiek pulcināti lielā telpā, kurā pēc vairākām uzmundrinošām, kopības sajūtu radošām aktivitātēm pēc kārtas runas tur visi galvenie brīvprātīgo bosi Mineirao stadionā. Tā kā visas runas un visi video ir portugāļu valodā, saprotu kādus 10% no teiktā, taču kopumā tas ir tāds pasākums, lai satiktu citus brīvprātīgos un apskatītu stadionu, ko, pateicoties mūs līderim Leonardu, mēs jau bijām izdarījuši.
Tā kā pasākums beidzas ātri, un visa mana diena ir pilnīgi brīva, esmu pilnīgi atvērts jebkādiem piedāvājumiem. Jāatzīstas, ka esmu cilvēks, kurš tic domas spēkam. Ļoti daudz no tā, ko esmu šeit vēlējies saņemt vai izdarīt, tiešā vai nedaudz savādākā veidā un izpausmē arī esmu saņēmis un saņemu. Tādā veidā arī saņemu piedāvājumu uzspēlēt futbolu, ko ļoti vēlējos izdarīt.
Divu stundu laikā sanāk izspēlēties kārtīgi. Brazīliešiem piemīt dabisks futbola talants, tehnikā ar viņiem sacensties ir grūti, taču galu galā izdaru to, par ko sapņoju – Brazīlijā, spēlējot futbolu ar brazīliešiem, gūstu vārtus!!!! Ir neiespējami aprakstīt emocijas, taču tā ir tāda laimes sajūta!!! Jau pats vārtu gūšanas moments ir īpašs, bet Brazīlijā, kur katrs patiešām PROT spēlēt futbolu! Nepretendēju būt pirmais latvietis, kas guvis vārtus Brazīlijā, bet Beluorizonti gan varētu būt, ka pirmais!
Kā jau brazīliešiem pieklājas, sestdienas vakarā neviens mājās nesēž, tāpēc, pirms doties uz klubu, dodamies uz vienu no neskaitāmajiem bāriem, kur iesildāmies nakts pasākumam. 🙂 Pats klubs ne ar ko īpaši neatšķiras no mūsu klubiem – mūzika, dejas, alkohols. Viena atšķirība ir tāda, ka brazīlieši uz dzīvi skatās vienkāršāk, tāpēc arī klubs ir stipri vienkāršāks, kā pie mums pierasts – galvenais, lai ir, kur dejot, lai ir disko gaismas, mūzika un bārs. Otrā atšķirība ir tāda, ka pie ieejas saņem tādu kā lapiņu ar visiem pieejamajiem dzērieniem, kokteiļus ieskaitot, uz tā uzraksta tavu vārdu un ID kartes numuru. Visa vakara gaitā pasūti bārā, ko gribi, bārmenis atzīmē tavā lapiņā, ko esi baudījis, un, projām ejot, pie izejas kasē samaksā kopējo summu. Eltons man piekodina, lai NEKĀDĀ gadījumā nepazaudēju savu lapiņu, jo tādā gadījumā jāmaksā prāva soda nauda.
Īpaši atzīmējama ir Eltona prasme sarunāt (novērojumi liecina, ka šāda prasme brazīliešiem ir asinīs). Pie kluba stāv milzu rinda, Eltons ar savu meiteni un Vonu biļetes ir iegādājušies internetā iepriekš, taču rindā Eltons negrasās stāvēt. Viņš sameklē kluba menedžeri, un aptuveni 10 minūšu laikā menedžeris, kurš ir sarkastiski un kategoriski noskaņots pret katru Eltona argumentu, pārtop par cilvēku, kurš ļauj mums doties klubā bez rindas un vēl novēl jauku vakaru! Apbrīnojamas pārliecināšanas spējas!!!
2.08.
Dienas sākums neliecināja par to, ka vakars “noraus jumtu”… Līderi bija palaiduši garām to, ka manā grafikā ierašanās laiks bija 9:00, kamēr visiem pārējiem 13:00, tā nu lielākā daļa mana rīta pagāja, “bakstot degunu”. Tā kā biju gatavs darīt jebko, lai tikai nesēdētu bezdarbībā, man tika uzticēts piepumpēt 30 fanu rokas, ko paveicu ar lielu atbildības sajūtu.
Vienos ieradās visi pārējie komandas biedri, un diena sāka iegūt pavisam citas aprises. Vispirms visi dāvanā saņēmām “Swatch” olimpiskos pulksteņus. Super!!!
Turpinājumā sākās treniņu process, kura gaitā gatavojāmies pirmajām spēlēm, kas notiks trešdien. Vispirms saņēmām plašus paskaidrojumus par to, kas ir jādara un ko nedrīkst darīt, ja esi karoga nesējs vai bumbas padevējs. Teiksim, tiek skaidrots, ka, nesot karogu, ejot garām spēles bumbai, nedrīkst to aizspert, vai to, ka, ejot pildīt bumbas padevēja pienākumus, nedrīkst ņemt līdzi mobilo telefonu un taisīt selfijus ar spēlētājiem. Man tas šķiet pašsaprotami, bet izrādās, ka brazīliešiem tas nav pašsaprotami un Pasaules čempionāta laikā bijuši dažādi gadījumi. 🙂
Pēc teorētiskajām nodarbībām ķeramies pie praktiskām nodarbībām, kurās tiek atstrādātas precīzas kustības, kā jānes karogs, kad un uz kuru pusi jāpagriežas, kā arī tas, kur jāstāv katram bumbas padevējam un kāds ir viņa darbības lauks.
Vakars izvēršas par notikumu visai dzīvei. Stadionā ir izvietotas visas TV kameras, un mēs, brīvprātīgie, tiekam izmantoti spēles translācijas simulācijā. Vispirms tiekam sadalīti divās komandās, kas tiesneša, kuru arī aizvieto brīvprātīgais, vadībā dodas laukumā, nostājas centrā, noklausās himnas un aizvada iedomātu maču 65 tūkstošu stadionā! Es, brīvprātīgais no Latvijas, Mineirao stadionā skrienu pa laukumu, kurā Vācija ar 7:1 sasita Brazīliju!!!! Vai tas ir sapnis??? Nē, tā ir realitāte!!! Mūs filmē un rāda uz lielajiem ekrāniem, ar tuvplāniem, ar atkārtojumiem. Neticama realitāte!!!
Pēcāk ar televīziju notiek mēģinājums karogu iznešanas procedūrai. Katru karogu – ASV un Jaunzēlandes, nes seši cilvēki, es tieku pie ASV karoga. Visi ir satraukušies, taču ar otro mēģinājumu viss padodas nevainojami, par ko saņemam uzslavas no līderiem un FIFA pārstāves. 😉
Taču ar to šis nereālais vakars nebeidzas. Līderis Pedru pienāk un paziņo, ka tie, kas nesuši karogus mēģinājumā, būs tie, kas tos nesīs pirmajā spēlē!!!!!!!
Es nezinu, ar ko esmu visu šo nopelnījis, bet PALDIES!!! PALDIES par šo iespēju!!! PALDIES, ka palīdzējāt man, paldies, ka atbalstījāt mani un atbalstāt!!! Šķiet, es sapņoju nomodā! LIELS PALDIES!!!
3.08.
Dienas pirmajā pusē, izpriecājies par jauno mājvietu, pārmetis pār plecu Valkas ģimnāzijas dāvāto auduma iepirkumu maisiņu, liderīgā gaitā soļoju iepirkties uz netālu (30 minūtes ar kājām) veikaliņu rajonu. Tas tiešām ir veikaliņu rajons, precīzāk sakot, iela, kurā vairāku kvartāliņu garumā ir dažnedažādi mazi veikaliņi – augļu, pārtikas, gaļas, dzērienu, drogu, daži bāriņi. Viss tādā burvīgā Dienvidamerikas manierē.
Šeit jāveic neliela atkāpe un jāpaskaidro, ka pilnīgi viss šeit ir savādāks nekā pie mums. Šeit nav nekādas Eiropas tipa prasības par to, ka visam ir jābūt sterilam, atbilstoši kādām tur tīrības prasībām. Šeit viss ir vienkārši.
Pagatavojis un notiesājis pusdienas brazīliešu stilā, velku uniformu, lai dotos uz ģenerālmēģinājumu. Jāatklāj, ka tajā nedaudz nokaitinos, jo visi visu laiku runā savā starpā, neklausās, ko saka līderi, visu laiku viens otram atgādina jau 100 reizes izrunātas lietas, bet, kad jādodas ar karogu laukumā, tad visu laiku pieļauj kļūdas. Domāju, tas izskaidrojams ar to, ko man stāstīja par Brazīlijas skolām. Šeit ir divu tipu skolas – valsts un privātās. Privātajās, kuras var atļauties tikai bagāti vecāki, izglītība ir augstā līmenī, prasības ir augstas, savukārt valsts skolās, kurās mācības ir par velti, prasības ir zemas, un skolotājs parasti stundās cīnās ar to, lai pārkliegtu skolniekus, kas stundas vadīt neļauj. Te nu ir rezultāts – visi runā, neviens neklausās un rezultāta nav.
Tomēr galu galā visi ar sesto reizi visu ir sapratuši un mūs atlaiž mājās, gatavoties lielajai dienai.
4.08.
Kas par dienu! Vakar saēdos pieminētās brazīliešu pusdienas, taču pārcentos ar asajiem pipariem, kas manam vēderam nu nemaz nepatika, tāpēc viņš pieteica streiku, tā nu mana svarīgākā diena Olimpiskajās spēlēs ieguva nedaudz samocītu piegaršu. Pieļauju, ka arī nervi nospēlēja savu lomu, taču nolēmu nepadoties un iet līdz galam! Tas, protams, atmaksājās ar uzviju!
Sakarā ar to, ka Mineirao stadionā savas spēles aizvada sieviešu ASV un Francijas, teroristu lielāko ienaidnieku, izlases, ap stadionu viss ir nobloķēts – pat muša bez atbilstošas caurlaides cauri neizlidos. Visās malās karavīri un policisti – kājās, zirgos, motociklos un automobiļos. Taču man ir atbilstoša caurlaide, tāpēc tieku stadionā ielaists, tiesa, roku dezinficētāju pieprasa izmest, jo ir potenciāli bīstams. 🙂
Arī stadiona iekšpusē viss norobežots, nobloķēts, visur drošībnieki, speciālie dienesti – drīz jāierodas ASV izlasei. Kad izlase ieradusies, daļa brīvprātīgo, mani ieskaitot, tiek lūgta palīgā aizvest, aiznest, aizvilkt izlases somas un mantas. Es izvēlos vilkt leduskasti ar dzērieniem. Viegls darbs! Tomēr esmu tik pārlaimīgs par to, ka klāt pirmā spēļu diena, par to, ka es tajā visā piedalos, ka uz mirkli pazaudēju koncentrēšanos, un – ZEME ATVERIES!!!!! No rokas izslīd kastes rokturis, un izkusušā ledus ūdens un ledus izplūst pa zemi. Vairāki brīvprātīgie metas man palīgā visu savākt, amerikāņu pārstāvis mierina, sakot, lai nepārdzīvoju, jo tā notiekot nepārtraukti, taču esmu gatavs cauri zemei izlīst… Kāds kauns!!! Gan līderi, gan kolēģi nāk klāt un mierina, taču varat iedomāties, kāda tā ir sajūta…
18 minūtes pirms spēles sākuma nostājamies ar karogiem telpā pirms trepēm, kas ieved stadionā, man pie krekla krādziņa piesprausts Latvijas karodziņš, un visi, kas to ievēro, jautā, vai tas ir Latvijas karogs, un priecājas. Piecas minūtes pirms spēles sākuma FIFA pārstāve saka, ka drīkstam doties laukumā, un, sirdij pa muti lecot, to arī darām. Lai arī kādos vārdos un epitetos censtos ietērpt, tās sajūtas nav vārdos aprakstāmas! Uztraukums, saviļņojums, lepnums… Emocijas un adrenalīns sit augstu vilni! Skanot Amerikas himnai, asaras no saviļņojuma teju sāk plūst pāri vaigiem. Pasaka! Notikums visam mūžam! Paldies jums, ka palīdzējāt man atbraukt un to paveikt! Paldies no vispatiesākajām sirds dzīlēm! Šo mēnesi es nekad neaizmirsīšu!!!
Pēc tam, kad esam nonākuši no laukuma, līderis Pedru steidz visus apkampt – esot bijis perfekti! Arī mēs paši sitam viens otram uz pleca, esam bijuši koncentrējušies un savu darbu paveikuši lieliski! Spēles pārtraukumā pie mums atnāk FIFA pārstāve un apstiprina, ka esam bijuši līmenī, bet viņas asistents ēģiptietis, uzzinot, ka esmu tas latvietis, spiež roku, un saka, ka lepojas ar manu attieksmi!!!
Daudzi, tiešām daudzi man jautā – tu esi tas latvietis? Prasu, vai esmu jau slavens? Jā, par mani runājot… 😀 😀 😀 Nevar krist kaunā! Tagad liela daļa no brīvprātīgajiem brazīliešiem zina, ka ir tāda Latvija, kur tā ir, kādā valodā runājam, ko ēdam un vēl citas lietas, par ko tieku katru dienu izjautāts. 🙂 Daudzi iemācījušies latviski teikt – Paldies! 🙂
Otrajā spēlē Francijas karogu jau nesam ar pārliecību, taču prieks par padarīto nav mazāks.
Nākamā spēles diena sestdien, kad, iespējams, būšu bumbas padevējs, bet līdz tam vēl divas dienas darba stadiona sakopšanai un sagatavošanai.
Tiekamies rīt atkal! Lai veicas!
