Nav daudz tādu cilvēku, par kuriem varētu teikt, ka smaida par spīti visam. Un tas patiešām no sirds. Vienkārši super jautrs, brīnišķīgs un foršs draugs. Kopā ar viņu nekad nav garlaicīgi, vienmēr jautri un interesanti. Viņš ir cilvēks – psihologs. Uzklausa citus un dod labus padomus. Vienkārši riktīgi jautrs – tā par smiltenieti Jāni Kovaļonoku saka viņa draugi. 21 gadu vecais puisis ir arī avantūrists. Par piedzīvojumiem viņš nevar sūdzēties, tajos viņš metas bez bailēm. Pēdējais spilgtākais no tiem bija brauciens uz Angliju pie brāļa. Par ceļā pavadīto laiku varētu sarakstīt aizraujošu piedzīvojumu grāmatu, kā bezbailīgs jaunietis ar pāris latiem kabatā un mugursomu plecos devās plašajā pasaulē. Kā viņam klājās ceļā, kādus cilvēkus sastapa un vai vispār nokļuva galamērķī (pilsētā, kas atrodas netālu no Londonas), pastāsta pats piedzīvojumu mednieks.Mērķis – vieta, kur var nopelnītJānis nosprieda, ka jādodas tur, kur var strādāt pienācīgu darbu un saņemt atalgojumu. Nav liels pārsteigums, izdzirdot vārdus – tā zeme, kur var nopelnīt, nav Latvija, bet gan Anglija. Tātad pēc atvadīšanās no dažiem draugiem un radiem, atklāti sakot, visus apzvanīt un satikt avantūristam bija bail, viņš devās uz Rīgu un tālāk ar prāmi uz Lībeku.“Paņēmu biļeti un devos uz busiņu, kas mani nogādās līdz prāmim. Gaidot pārējos pasažierus, runājos ar šoferi par darbiem, algām, situāciju valstī… Ja izņem ārā rupjības un zākāšanos par iepriekš minēto, saruna bija īsa un lakoniska,” stāsta smiltenietis. Uzkāpjot uz prāmja (Jānim pirmā reize uz kā lielāka par 12 vietīgu laivu), viņš atrada savu sēdvietu. Sākumā bija domājis, ka būs vienīgais, kurš ņēmis ekonomisko sēdvietu. Bet nē, atradās vēl pāris cilvēku, kuri 34 stundas bija gatavi sēdēt.Piedzīvojumi var sāktiesPavadītās stundas uz prāmja Jānis ir aprakstījis savā virtuālajā dienasgrāmatā. “Uz prāmja sēdēju, pagulēju, ieēdu. Tad sāka rosīties tauta pa ēdamzāli un bāru. Saņēmos arī es iziet papļāpāt un sapazīties ar tālbraucējiem, kas dodas reisā. Mēģināju kādu nomedīt, kurš dodas man vēlamā virzienā. Nesanāca. Vai nu es ne visai vēlams līdzbraucējs, vai patiesi nebija pa ceļam. Nezinu. Droši arī neuzzināšu. Uz prāmja visi tālbraucēju kolektīvi sēdēja un dzēra ko nu kurais. Uzaicināts piesēst, palīdzēju viņiem likvidēt pudeles un kausus. Protams, šim nolūkam neizdevu ne santīma, jo mani nosēdināja un pildīja glāzes, kausus, šķīvjus. Naudu no manis neņēma. Arī neuzbāzos.” Jānis atzīst, ka visu ceļu esot jautrojies un pavisam aizmirsis par ekonomiskajām sēdvietām, par kurām sākumā lauzījis galvu.Galapunktā puisis kopā ar pārējiem pasažieriem rausās nost no prāmja. “Pirmās minūtes feini. Operatīvs busiņš uz termināli, laipni, smaidīgi cilvēki. Tā kā Latvijā bija pamaz laika, naudu nebiju samainījis. Domāju to izdarīt galapunktā. Bet, izrādījās, ka jaukajā iestādē nebija ne bankas, ne kā cita, kur to varētu izdarīt. Eiro man nebija. Līdz tuvākai bankai bija 15 līdz 20 minūšu ilgs brauciens ar autobusu, bet ar kājām – baisas stundas. Buss brauc caur ostas teritoriju, bet kājām būtu jāiet riņķī,” stāsta Jānis.Mēģināja tikt pie naudasViņš izdomāja, ka varētu nopelnīt ar līdzpaņemtajām cigaretēm. Puisis mēģināja tās pārdot. Jānim šķita, ka viņu pārējie noturēja par garā vāju, jo, ieraugot smēķētāju, jaunietis gāja tam klāt piedāvāt nopirkt cigaretes, nevis jautāt, lai iedod viņam. Pēc apmēram pusstundas smiltenietim izdevās nomedīt slovāku, kurš nerunāja ne angļu, ne krievu, ne vācu un kur nu vēl latviešu valodā. Žesti, mīmika un internacionālismi viņu noveda līdz vēlamam rezultātam gan pašam, kad sastaptajam slovākam. “Tiku līdz pilsētai. Jel, cilvēki! Jauks laiks, dzirdamas vairākas valodas. Prieks! Kamēr atradu īsto banku, prieks bija līdz ar kāju jaudu pazudis. Samainīju nedaudz naudiņas. Domāju, ka pa ceļam līdz Anglijai uznāks niķis ieēst un padzerties. Aizčāpoju līdz informācijas centram. Uzzināju, kur kartē atrodas vieta, kur tālāk jāstūrē. Nākošais mērķis – Hamburga,” tā piedzīvojumu mednieks.Izgājis ārā no pilsētas līdz pēdējam bendzīntankam un uzrakstījis vārdu Hamburga, sēdējis kā muļķis un stopējis. “Vācijā paprovējiet pastaigāt gar bāņa malām, ja nenositīs, tad trauksme Kobrai 11 tā kā tā būs dota,” piebilst Jānis. Viņam neveicās. Neviena automašīna nepiestāja un nepaķēra latvieti līdzi. Uznāca lietus, un puisis salija.Pēc mēneša sasniegs galamērķi?“Domāju, velns, ja tāda ir pirmā diena, tad līdz galam nonākšu tikai pēc mēneša. Pēc kāda atsēdēta laiciņa mani savā automašīnā uzņēma jauka vācu sieviete. Esot pati jaunībā stopējusi, tādēļ paņēmusi mani. Pavizinājos kādu gabaliņu līdz mazam ciematiņam,” tā Jānis.Pēc tam notikumu gaita risinājās līdzīgi kā iepriekš. Neviens šoferītis stopētāju neņēma. Lietus lija, un pirmā diena joprojām bija grrr… Beigās viens smaidīgs jaunietis paķēra latvieti savā mašīnā. Aizvedīšot līdz Hamburgai. Šoferis esot bijis visai ekstrēms un neprognozējams. “Sākumā domāju, ka latvieši ir īpaši uzvedībā uz ceļa, bet nē. Šis eksemplārs pārspēja visus. Braucot ar 170 kilometriem stundā, viņš laida vaļā rokas no stūres, ēda hamburgerus un pļāpāja ar mani. Brīnums, ka vēl nedzēra un nepīpēja. Spoguļi viņam bija lieks mašīnas aksesuārs. Bet žetons jaunietim, jo aizveda mani līdz vietai, kur atpūšas fūrinieki,” tā Jānis.Uz papīra uzrakstījis savu nākamo mērķa pilsētu Brēmeni, sāka staigāt gar fūrēm un rādīja savu plakātu. Piegāja pie vienas no pēdējām neapzinātajām smagajām automašīnām. Tajā bija krievu tautības tālbraucējs. Šoferis apjautājies, kur Jānis dodas un ko grasās darīt. Runājot pacienāja ar kafiju un maizītēm. “Diemžēl ar viņu nekur netiku, jo pats tur sēžot jau trešo dienu un gaidot rīkojumu. Toties krievs apstaigāja un apzināja savējos, vai nav pa ceļam. Viens bija nākošajā rītā gatavs aizvest līdz Francijai,” stāsta Jānis.Piedāvā doties uz MaskavuPirmā nakts bija jāpārlaiž turpat pie tālbraucējiem. Nakšņot piedāvāja kāds Aleksandrs. Vīrietis Jānim piedāvājis arī doties darbā uz Maskavu pie viņa, gadījumā ja neveicas Lielbritānijā. Esot plašs paziņu loks, gan jau kaut ko izdomāšot.“Sadomāju atkal pamedīt. Ja nu paspīd. Uzrakstīju secīgi – Nīderlande, Beļģija, Francija. Viens uzķērās! Viņš dodoties uz Ķelni. Skatos kartē, ka nesanāk pa ceļam. Bet no otras puses, nav ko te sēdēt. Pēc aptuveni stundas mocību atklāju, ka viņš neskaidri runā vāciski, jo ir Vācijas krievs. Ar šo šoferi ceļš likās īss. Ēdām, dzērām, wc pauzes neņēmām. Viņš man neļāva neko ņemt ārā no somas, jo tālākā ceļā man viss noderēšot. Tā nu es atkal ēdu, dzēru, papīpoju, neko neiztērējot. Patīkami, bet neērti. Ar viņu biju arī Ķelnes lidostā, kur vajadzēja izkraut kravu,” ceļojuma detaļas atklāj Jānis. Tomēr tikai tagad seko interesantākais.Uzdodas par tālbraucēja kolēģiLidostā jaunietis tēlojis šoferīša kolēģi, citādi viņam būtu jāgaida ilgs laiciņš, kamēr tālbraucējs nokārto nepieciešamās lietas. Man viņš nokārtoja caurlaidi un papīrus kā savam kolēģim. “Baigais kolēģis esmu. Ar vieglo braukt neprotu, kur nu vēl vadīt fūri ar piekabi. Pēc tam izpalīdzīgais vīrietis pa savu telefonu apzvanīja paziņas, kas varētu mani aizvizināt tālāk,” stāsta piedzīvojumu meklētājs.It kā viens šofera paziņa varēja Jāni nogādāt tuvāk mērķim, tomēr iecerētais neizdevās. Pēdējam šoferītim bija jāietur pauze, jo notērētas atļautās braukšanas stundas. Tā nu nomazgājies, paēdis Jānis gāja gulēt. Kur? Smagajā mašīnā, jo tur bija divas gultas. Puisis nekad nebija domājis, ka gulēt fūrē var būt tik ērti. Bet, kas zina, varbūt tas bija nogurums, kas lika tā domāt. Nākamajā dienā piedzīvojuma laikā sastaptais šoferis jaunieti izlaida bendzīntankā. Tur Jānim iedeva līdzi pārtiku, ūdeni un piedāvāja pat nazi. “Vēl kafiju gribēja dot. Tik pieklājīgs un dāsns, ka mani piespieda paņemt visu. Atrunas, ka saldumi nav vajadzīgi, jo neēdu, arī nederēja. Saposa mani kā pirmklasnieku,” teic puisis.Pēc tam Jānis nostopēja kādu vieglo automašīnu, kas viņu aizveda uz Āheni – pilsētu, kur robežojas Vācija, Beļģija un Nīderlande. Redzot Jāni ar lielu somu, klāt pienākusi kāda sieviete. Viņa devās uz Liverpūli, tas bija arī ceļotāja mērķis.Tuvojoties galapunktamSievietes mašīnā Jānis aizbraucis ļoti tuvu pilsētai, kurā viņam vajadzēja nokļūt. Pietrūka tikai pārdesmit kilometru. Tajā viņu nogādāja kāds padzīvojis britu šoferītis. Būdams lāga cilvēks, viņš smiltenieti aizveda līdz pat pašām brāļa mājas durvīm. Pulkstenis bija pieci no rīta. Tā kā mājā dega gaisma, Jānis pieklauvēja pie durvīm un tika iekšā. “Uz mani lūrēja kā uz neaptēstu, kad pateicu, esmu klāt ar stopiem,” atminas Jānis.Jau paaugstināts amatāNokļuvis pie brāļa, jaunietis sāka strādāt. Sākumā portugāļu aģentūrā par minimālu algu un stingriem noteikumiem. Bet pēc tam ar paziņu palīdzību ticis pie darba angļu aģentūrā augļu fasētavā. “Dabūju šķirot, svērt, fasēt pie līnijām. Bet nejaušības pēc sapazinos ar vienu angli. Viņš manī atklāja ļoti labas valodas zināšanas un iekārtoja citā amatā. Tagad skaitos noliktavas darbinieks, bet arī ar loģistiku saskaros. Esmu apmierināts, jo nedēļā nopelnu tik, cik Latvijā mēnesī,” no ārzemēm ziņo Jānis. Uz dzimteni viņš taisās tikai ciemos. Bet ne par to tagad runa. Jaunietis apliecināja, ka nevajag baidīties no nezināmā, bet ļauties tam. Brauciens izvērtās galvu reibinošā ceļojumā, kura laikā iepazīti dažādi cilvēki, apskatītas vietas un galu galā laimīgi sasniegts mērķis. “Un viss taču izdodas pat visbezcerīgākajā situācijā,” piebilst avantūrists Jānis.
