Valkas novadpētniecības muzejā līdz 29. janvārim apskatāma mākslinieka Jāņa Anmaņa darbu izstāde.
Valkas novadpētniecības muzejā līdz 29. janvārim apskatāma mākslinieka Jāņa Anmaņa darbu izstāde. Uz tikšanos ar autoru bija ieradušies neparasti daudz viņa talanta cienītāju. Cerības attaisnojās, jo mākslinieks ir ne tikai gleznotājs, pedagogs, sīkplastikas veidotājs, dzejnieks un mūziķis, bet arī labs stāstnieks.
“Pašlaik gatavojos nelielai personālizstādei Arhitektu namā Rīgā. Tā paredzēta martā. Šajā izstādē rādīšu jaunus darbus. Rīgas Latviešu biedrībā ekspozīcijā “Ziemas burvība” joprojām apskatāmi Jāņa Pīgožņa, Ulda Zemzara, mani un citu autoru darbi. Joprojām mācu bērnus un esmu izveidojis filmu studiju bērniem,” par savām pašreizējām aktivitātēm stāsta mākslinieks.
Tic bērniem un netēlo gudrāku
Audzēkņu vecuma diapazons ir no trīs līdz 18 gadiem. Pašlaik notiek gatavošanās 2. starptautiskajam bērnu un jauniešu īsfilmu kinofestivālam “Zelta spāre”. Tas notiks 14. aprīlī, un šajā festivālā aicināti piedalīties arī bērni un jaunieši no Valkas. Festivāls notiks kinoteātrī “Rīga”. Ikvienam darbam jābūt ierakstītam diskā un jāiekļaujas robežās no minūtes līdz 10 minūtēm.
J. Anmanis ir nodibinājis Latvijā pirmo starptautisko bērnu mākslas galeriju “Piektais ritenis”. Pašlaik tur redzami Taivanā notikušā konkursa darbi no apmēram 70 valstīm. Paredzēts, ka pēc izrādīšanas Rīgā šī kolekcija būs apskatāma arī citviet Latvijā. Ja vietējie mākslas dzīves organizatori vēlēsies, to varēs parādīt arī Valkā. Galerijā ar saviem darbiem aicināti piedalīties arī jaunie talanti no Latvijas lauku rajoniem. Īpaša komisija tos izvērtēs un lems, vai tie izrādāmi Latvijā un citās valstīs.
Jautāts, kur atrodas viņa pedagoģiskā talanta noslēpums, mākslinieks atbild, ka audzēkņus īpaši nemeklējot, jo bērni paši viņu atrod. “Es neesmu izglītojies pedagoģijā un nezinu, kā pareizi jāmāca, taču mums ar bērniem allaž izveidojas laba saskaņa un viņi labprāt nāk. Es ticu bērniem un netēloju lielāku un gudrāku onkuli, viņus nerāju arī tad, ja uzskatu — audzēknis rīkojies aplami,” stāsta mākslinieks. Viņa pedagoģiskā darba stāžs ir 42 gadi.
Šoka burbulis mākslā ātri pārplīst
J. Anmaņa darbi ir vienkārši, patiesi un pilnībā atklāj viņa būtību. Mākslinieks nekad nav aizrāvies ar avangardiskām lietām. “Es varu gatavot instalācijas, abstrakcijas un citas modernas lietas. Esmu sapratis, ka strādāt ar reālo formu ir sarežģītāk. Man patīk, ka cilvēki saprot to, kas attēlots uz audekla. Nudien nav viegli portretā iedabūt dvēseli, bet, kad tas izdarīts, ir bauda gan māksliniekam, gan skatītājam,” uzskata J. Anmanis. Viņš saprot, ka māksliniekiem patīk šokēt skatītājus, tomēr uzpūstais burbulis ātri pārplīst un skatītājs nobīstas. Tas ir līdzīgi, kā savā nodabā pa ielu ejošam cilvēkam kāds nobļaujas pie auss un smejas par tādu joku. Šāda metode J. Anmanim nav pieņemama.
Pērn mākslinieks kāda starptautiska projekta ietvaros bija Ungārijā un strādāja ar bērniem. Tas notika sporta zālē. “Vietējam mākslas skolotājam pajautāju, vai nav pieejama basketbola bumba. To atradām, un izaicināju viņu uz soda metienu maču. Ungārs iemeta trīs no desmit. Man izdevās iemest 41 reizi pēc kārtas. Šo veiksmi izskaidro tikai tas, ka man kompleksu, man nav jābaida cilvēki. Es radu mākslu caur skaisto,” savu attieksmi skaidro mākslinieks. Viņam ir iekšēja pārliecība par sevi, un viņš nekaunas darīt to, ko tajā brīdī uzskata par labu esam. Tas attiecas arī uz mūzikas komponēšanu. J. Anmanis atzīst, ka ne vienmēr viss izdodas nevainojami, tomēr ir mēģināts. Viņš allaž ir uzskatījis, ka Latvija ir zeme, kurā dvēsele dzied, vienalga, kā tai iet un cik grūti klājas. Īsta latvieša dvēsele vienmēr dzied.
Ja karalis ir pliks
J. Anmanis allaž ir bijis tautas mīlēts mākslinieks, lai gan netrūkstot arī nelabvēļu. Par mākslu rakstošajā presē beidzamajos mēnešos vairākkārt ir bijis norādīts, ka mākslas procesus Latvijā regulē un nosaka neliela cilvēku kopa. Lūgts komentēt šo situāciju, J. Anmanis teic, ka vienmēr pie valdīšanas ir bijušas kādas ar mākslu saistītas grupiņas. Tiklīdz šī grupiņa tiek pie varas, tā vienmēr priekšgalā izvirza sev tīkamus un “pareizus” māksliniekus. Viņi, domājot par iešanu līdzi Eiropai, kaunas no reālistiskās mākslas. J. Anmanis ir pārliecināts, ka surogātmāksla cilvēkam ir tikpat kaitīga kā dažādās indes pārtikas produktos. Mākslinieks ir pārliecināts, ka līdz ar iekļūšanu Eiropā Latvijai radies daudz zaudējumu, piemēram, cukura ražošanas iznīcināšana, kas latvietim gadsimtiem ilgi ir bijusi nozīmīga tautsaimniecības nozare. Nekas labs nav gaidāms arī zvejniekiem. Gluži tāpat ir ar reālistisko mākslu, jo tā esot naiva. “Es gan domāju, ka katram cilvēkam ir jābūt iespējai brīvi izteikties, tostarp arī pozitīvisma gaisotnē. Mums jau jācīnās par to, lai netiktu iznīcināta Latvijas nacionālā kultūra un tās vērtības, tostarp arī cukurbiešu audzēšana. Arī vecmeistaru un labākās mūsdienu mākslinieku gleznas nedrīkstētu izvest no valsts. Mums ir jāsaglabā latviešu akvarelis. Tā ir unikāla mūsu kultūras vērtība,” pārliecināts J. Anmanis. Viņš uzskata, ka mūsdienu mākslas vērtības tiek nivelētas. Jau kopš studiju laika Mākslas akadēmijā topošie mākslinieki plaģiē. Informācijas daudzums par citviet notiekošo ir milzīgs, un studentam vairs nav jāpiepūlē smadzenes, lai izdomātu kaut ko savu un dziļi individuālu. Atliek pašķirstīt citu valstu mākslas žurnālus, ielūkoties bezgaldaudzajās interneta mājas lapās, kaut ko nedaudz pamainīt, un, lūk, darba ideja ir gatava. Visās valstīs tas notiek līdzīgi. “Varbūt var uzskatīt, ka latviešu nacionālā māksla sevi jau izsmēlusi? Tas ir pilnīgi aplami, jo nacionālā kultūra nav izsmeļama, tā ir jāturpina un jāpilnveido. Var jau kompānijā sarunāt, ka vienā telpā ievietos 30 vai 50 spaiņus, tos piepildīs ar kādiem šķidrumiem, izdomās filozofiski teorētisku pamatojumu, uzrakstīs projektu un darbs būs gatavs, bet naudiņa — kabatā. Es šādos gadījumos saku, ka nevajag pūderēt smadzenes. Dzīvojiet un guliet ar tiem spaiņiem, bet neuzspiediet to citiem kā kultūras vērtību,” dusmojas mākslinieks. Viņš uzskata, ka ne visi cilvēki spēj pateikt, ka “karalis ir pliks”.
Nekaunas no daudzpusības mākslā
J. Anmanis ir priecīgs, ka viņu uzaicināja uz Valku, turklāt izstāde izdevās daudzpusīga. Skatītāji varēja priecāties par lieliskajām miniatūrām uz maziem akmentiņiem, novērtēt mazās skulptūriņas. Tie visi ir mākslinieka paša meklējumi un atradumi. “Es nekaunos par to, ka dzīvi redzu daudzpusīgu, krāsainu un interesantu, un uzskatu, ka tā ir patiesā brīvība un gara lidojums. Neatkarīgi no tā, vai gleznoju ainavu, portretu vai kluso dabu, izsaku to ar savu redzējumu un sapratni par mākslu,” pārliecināts J. Anmanis. Mākslinieks bija visnotaļ gandarīts par izstādes iekārtotājas Marutas Stabulnieces veikumu un vienu no saviem darbiem uzdāvināja muzejam.
Viņam ar Valku izveidojās cieša saikne pirms apmēram 20 gadiem, kad pilsētas centrā, Raiņa ielā, kopā ar Valkas mākslas skolas bērniem apgleznoja sienu. Toreizējā pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Inta Laganovska māksliniekam uzdāvināja fotogrāfijas no tā laika notikuma. Valkas rajona bērniem ar vietējā laikraksta starpniecību bija izsludināts zīmējumu konkurss. Tos aizveda J. Anmanim uz Rīgu, kur labākos apvienoja vienā kompozīcijā. Caur nodrupušo apmetumu vēl tagad vietām vīd monumentālā gleznojuma fragmenti. Nu šī siena ir privātīpašums, bet, iespējams, saimnieks ļautu mūri apgleznot vēlreiz. Atliek vien darboties. Mākslinieks ir gatavs palīdzēt.
