Jau rakstījām, ka šis gads ir īpašs laikrakstam “Ziemeļlatvija”. 13. jūnijā mūsu preses izdevumam apritēs 90 gadu. Sagaidot avīzes gadadienu, sākam uzklausīt to laikraksta bijušo galveno redaktoru un darbinieku atmiņas, kuri ir starp mums un kuru stāsti ir liecība par Latvijas ne tik senu vēsturi.
Smilteniete Milda Mūrniece bija laikraksta redaktore padomju gados (no 1968. gada jūnija līdz 1976. gada jūlijam), kad “Ziemeļlatvija” bija pārdēvēta par “Darba Karogu”.Strādāt rajona laikraksta redakcijā Milda Mūrniece sāka vēl ātrāk – 1963. gada 31. janvārī, kad izdevuma redaktore bija Vilhelmīne Kalniņa.Toreiz rajona avīzīte iznāca trīs reizes nedēļā (otrdienās, ceturtdienās un sestdienās) vairāk nekā 10 tūkstošu eksemplāru lielā tirāžā. Viens eksemplārs mazumtirdzniecībā maksāja trīs kapeikas. Padomju Savienības Komunistiskajai Partijai (PSKP) plašsaziņas līdzekļi, arī rajonu avīzes, bija savas ideoloģijas rupors. Redakcijas strādāja cenzūras un PSKP obligātās slavināšanas režīmā, un īstā, reālā dzīve faktiski palika ārpus avīžu lappusēmUz to, cik nozīmīgi padomju varai bija arī rajonu laikraksti, savās atmiņās norāda arī Milda Mūrniece – partijas sekretāri uz vietām cīnījušies par to, lai “Darba Karogu” abonētu katrās mājās.- Kā vērtējat to laiku, atskatoties no šodienas Latvijas?- Es biju apmierināta ar redakciju un savu darbu, jo tas deva arī daudz ko pozitīvu – seminārus, braucienus, pieredzes apmaiņu. Kolektīvs bija čakls, draudzīgs, kritiku saprotošs. Tas galīgi negatīvais, ko mēs nevarējām ietekmēt, bija partijas vadība. Visu laiku bija jādomā partijas stilā, jāvadās no PSKP Centrālkomitejas lēmumiem un marksisma – ļeņinisma klasiķu citātiem, un jāizmanto rakstos, gribi vai negribi. Domāt jau varēji ko citu, bet parādīt nevienam to nevarēji. Tā bija dubulta dzīve. Cilvēka domāšana faktiski tika bremzēta, jo nedrīkstējām domāt, kā paši gribētu.- Jūsu bijušais kolēģis Gunārs Liedags mudināja pajautāt, vai atceraties vistraģikomiskāko savu redaktores darba dienu? Publicējot kārtējo vēlēšanu rezultātus, “Darba Karoga” pirmajā lappusē ar trekniem burtiem bija iedrukāts: 99 procenti vēlētāju nobalsoja “pret” “par vietā”. – Tas bija vislielākais ārkārtējais gadījums manā darba laikā. Tagad jau var smieties, taču toreiz tas bija ļoti nopietni. Varēja momentā atbrīvot no darba. Toreiz notika augstāko varas orgānu vēlēšanas, kad jau iepriekš zinājām rezultātu – 99,6 vai 99,8 procenti (precīzi neatceros) vēlētāju nobalsojuši “par”. Pievakarē man atnesa no tipogrāfijas parakstīšanai avīzes lappusi, kurā atradu vienu burta kļūdu, taču tieši tobrīd mani izsauca uz partijas komiteju. Kļūdu izlaboju, lappusē uzrakstīju “Labot!”, “Matricēt!”, un aizgāju uz partijas komiteju. Korektorei uzticējos, jo vienmēr viss bija kārtībā. Nākamās dienas agrā rītā man zvana tautas kontroles komitejas priekšnieks: “Kas tev šodien ir avīzē?” Saku – neesmu vēl redzējusi, avīze vēl nav atnesta. Izrādās, pirmajā lappusē rakstīts, ka vēlēšanās “pret” balsojuši 99 procenti. Kājas no bailēm palika stīvas. Momentā zvanījām sakaru nodaļām, lai neizplata nevienu avīzes eksemplāru. Ceļā no Valmieras tipogrāfijas uz Valku pirmie pa ceļam bija Strenči, un tur jau vairāki avīzes eksemplāri bija izplatīti. Ar šoferi braukājām pa visām sakaru nodaļām, savācām avīzes eksemplārus un sakrāvām malkas šķūnītī, ko kurināt.- Vai lasītāji, kuri tika pie šās avīzes, neko vēlāk neteica?- Ziniet, brīnums, bet brīdinājuma zvanu nebija. Tauta domāja, ka beidzot ir uzrakstīts pareizi (smejas). Pēc tam partijas biroja sēdē izstāstu, kā bija, – tipogrāfijā, labojot burtu, tika samainītas rindiņas. Es nekad nedomāju, ka tas bija tīšām darīts. Valmieras tipogrāfija neaizsūtīja šās avīzes eksemplāru ne uz Latvijas PSRS Galveno Literatūras pārvaldi (tautā dēvētu par glavļitu – galveno cenzoru, redakcijas piezīme), ne uz partijas Centrālkomiteju. Domāju, tāpēc arhīvos un visos augstos partijas orgānos tā avīze nenokļuva. Nākamajā dienā iznāca “pareizs” laikraksts. Sodu man neuzlika, tikai pabrīdināja.- Kā tolaik izpaudās partijas cenzūra? Par ko nedrīkstējāt rakstīt?- Katru avīzes numuru aizsūtīja uz glavļitu, kur pārbaudīja katru vārdu. Tas bija ārprāts, par ko nedrīkstēja rakstīt! Bija izdota speciāla brošūra krievu valodā ar attiecīgām norādēm. Par katru lietu bija jādomā. Piemēram, nevienu sliktu vārdu nedrīkstēja teikt par miliciju. Valkā bija armijas daļa, par to nedrīkstēja neko rakstīt. Tiltus nedrīkstēja fotografēt, – arī ainavu augstāk par ēkas otro stāvu. Kritizēt drīkstēja priekšniekus, kuri nestrādā. Reiz partijas biroja sēdē audzināja kāda kolhoza partijas sekretāru, onkulīti gados, kāpēc kolhozs nesteidzas ar pavasara darbiem, un viņš naivi atbildēja – ““Darba Karogs” vēl nav rakstījis, ka jāsēj”. Par kolhozu priekšniekiem saka – “sarkanie baroni”, taču ļoti daudzi no viņiem bija solīdi goda vīri. Es arī biju komunistu partijas biedrs, jo toreiz citādi nevarēja. Taču sirdī ļoti daudzi bija pavisam citādi cilvēki. Reiz ar kādu vadošu rajona komunistu Ziemassvētkos braucām no Smiltenes uz Valku un piestājām mežmalā, lai aizdedzinātu svecītes eglītē, un dziedājām dziesmas (Ziemassvētku svinēšana padomju varas laikā bija aizliegta – redakcijas piezīme). Taču bija arī tautas modrās acis – īstie revolucionāri. Viņi izlasīja katru avīzes numuru un, gan satiekoties, gan zvanot pa telefonu, mūs mācīja un audzināja. Avīzei esot jāparāda, kā jāstrādā un kā jāaudzina jaunatne. Vārdu sakot, vienmēr nebijām revolucionāro uzdevumu augstumos.- Vai bija tēmas, kurās žurnālisti varēja izpausties radoši, apejot partijas norādījumus?- Tas stils, ko mums prasīja ievērot, visu atspoguļojot partijas ideoloģijas gaismā, lasītājiem nepatika, tāpēc bija jādomā arī kaut kas cits. Redakcijas darbinieki un ārštata korespondenti aprakstīja savus ceļojumus. Pārpublicējām interesantu žurnālu rakstu tulkojumus. Ieviesām rubriku “Sestdienas lappuse”, kurā publicējām jokus, dzejolīšus, anekdotes. Šajā lappusē bija arī kritiski materiāli, tos rakstīja Gunārs Liedags un Jānis Locāns, iejūtoties izgudrotu personāžu Čukstiņa un Pukstiņa tēlos. Tādus materiālus cilvēki lasīja. Tikāmies ar lasītājiem, darba vietu korespondentiem, kuri mums ziņoja par notikumiem. “Darba Karoga” redakcijā nodibinājām Tautas žurnālistikas universitāti korespondentu apmācībai, ko vadīja Ilga Sudraba, pieaicinot dažādus speciālistus un pārējos redakcijas darbiniekus. Pēc divu gadu ilgām mācībām organizējām izlaidumus, izsniedzām apliecības. Laukos regulāri rīkojām tikšanās ar lasītājiem, pieaicinot republikas žurnālistus un māksliniekus. Runājām par žurnālistiku, dzīvi, problēmām laukos. Vēl pie pozitīvā atzīmēšu ļoti lielās rūpes par literāru, pareizu valodu. Partijas Centrālkomiteja diezgan regulāri redaktoriem organizēja seminārus, un tajos tika analizētas avīzes ar labiem un sliktiem piemēriem.- Vai žurnālistiem cilvēki tolaik uzticējās?- Bieži vēl tagad izskan domas, – vai tā bija taisnība, ko toreiz rakstīja avīzēs? Žurnālisti varbūt nez ko safabricēja. Taču tie nebijām mēs. Žurnālisti rakstīja to, ko viņiem teica. Kolhozu priekšnieki jau nebija dumji. Pildot plānu, viņi dažkārt pateica vairāk procentu, nekā bija patiesībā. Dabīgi, ka mums bija jāraksta tas, ko viņi teica. Bet cilvēki mums uzticējās. Tajā laikā bija parasta lieta rakstīt sūdzības uz redakciju. Gadījās pat kuriozi. Reiz mani redakcijā uzmeklēja kāds vīrietis pusmūža gados, esot atnācis pie manis ļoti sāpīgā jautājumā kā pie redaktora – ko es ieteiktu, jo viņš vairs nevar būt vīrietis. Tas bija laikā, kad par seksu Padomju Savienībā nerakstīja un nerunāja tā, kā tagad. Toreiz atbildēju – “jums jāiet pie daktera”. Taču sūdzības rakstīja ne tikai uz redakciju. Rakstīja arī par redakciju. Bija cilvēki, kuri enerģiski pētīja un izpētīja, ka Mūrniecei biogrāfija nemaz tik tīra nav. Mans brālis bija tulks vācu armijā un 1949. gadā izsūtīts uz Sibīriju, tāpēc Mūrniece varbūt nemaz nav derīga redaktora postenim. Partijas CK nolēma mani aizsūtīt strādāt par redaktori uz Ventspili, apvienoto pilsētas un rajona avīzi.PAR MILDU MŪRNIECI• Dzimusi Bilskas pagastā.
• Absolvējusi Bilskas pamatskolu, Smiltenes vidusskolu, Latvijas Valsts Pedagoģisko institūtu. Mācījusies Krievijā, Ļeņingradā (tagad Pēterburgā).• Izglītība (augstākā) – vēstures skolotāja.
• “Darba Karogā” strādājusi 13 gadus: sākumā kā partijas dzīves nodaļas vadītāja, tad – redaktora vietniece un vienlaikus lauksaimniecības nodaļas vadītāja, pēc tam astoņus gadus pildījusi redaktores pienākumus.
• Ģimene: vīrs Jānis, dēls Guntis, vedekla Inese, mazbērni Anda un Kaspars, mazmazmeita Adelīna.
