Kādi tik jociņi pēdējās dienās nav dzirdēti par Latviju. Piemēram, jūnijs šogad ir pirmais mēnesis, kad Latvijā nav snidzis. Taisnība vien ir, ja agrāk vasaras patiešām bija siltas trīs mēnešu garumā, tad tagad neko īsti nevar saprast no laikapstākļiem. Nedēļas sākumā biezais džemperis un pavasara jaka, bet nākamajā dienā jau saule silda un tā vien gribas uzvilkt kleitu.
Īsa – tā vienā vārdā var raksturot vasaru Latvijā. Tieši tamdēļ tā ir jāizbauda. Vasara ir laiks, kad cilvēki aizvien vairāk uzturas ārpus mājas, dodas īsākās vai garākās ekskursijās, ceļojumos. Aizvien vairāk pārliecinos, ka Latvijā ir tik daudz interesantu vietu, kurp doties. Un ir tādas, kurās gribas atgriezties vēl un vēl. Nesen biju kristībās Alūksnē. Šo braucienu apvienoju ar nelielu pastaigu pa pilsētu. Pirmais iespaids – ļoti skaista un sakopta, centrā skaista arhitektūra.
Alūksnes ezera krastā atrodas tiešām skaists lauku tūrisma un atpūtas centrs “Jaunsētas”, taču tas nav vienīgais, kas patīkami pārsteidza. Turpat netālu piestāju pie vienas no ezera peldvietām. Tā bija saulaina svētdienas pēcpusdiena. Kāds puisis sēdēja ezera krastā un spēlēja ģitāru, nekautrējos un piegāju mazliet tuvāk. Stāvēju un klausījos, kā viņš spēlē. Tas viss kopā likās tik sirreāli, bet tajā pašā laikā deva īsto noskaņu un sajūsmu. Atskārtu, ka patiesībā neko daudz mums nevajag. Tālāk devos uz skatu torņa pusi un Tempļa kalnu. Sanāca braukt garām kapsētai, kur pie ieejas nevarēja nepamanīt lielu uzrakstu – “Uzticīgs līdz nāvei”. Ko tādu citās kapsētās Latvijā līdz šim nebiju manījusi, bet, nenoliegšu, uzraksts rosināja domāt. Lai gan todien neuzkāpu skatu tornī, zinu, ka no tā paveras brīnišķīga panorāma uz pilsētu. Kāpšanu atstāšu nākamai reizei, jo, lai izbaudītu šo pilsētu, ar divām stundām nepietiek. Interesanti būtu izbraukt ar kuģīti pa debeszilo ezeru, savukārt ar velosipēdu apbraukt apkārt ezeram sanākot 22 kilometri. Diemžēl Alūksnē neesot velonomas. Toties ir draudzīgi un atsaucīgi cilvēki, kas var arī pienākt klāt un uzsākt sarunu.
