Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Katram kokam divi gali. Šos un vēl daudzus citus sakāmvārdus var attiecināt uz situāciju, kas raksturo namīpašnieku un īrnieku attiecības.
Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Katram kokam divi gali. Šos un vēl daudzus citus sakāmvārdus var attiecināt uz situāciju, kas raksturo namīpašnieku un īrnieku attiecības.
Nereti laikraksta redakcijā ienāk cilvēki, kuri vēlas iesniegt sludinājumu, lai atrastu istabiņu, dzīvokli vai māju. Cits vēlas īrēt kaut vai gultasvietu, cits meklē labiekārtotu dzīvokli, vēl cits — lauku māju skaistā vietā, ezera krastā. Cik iespēju, tik vēlmju, bet visam pa vidu — dzīvesstāsti.
Pavisam nesen nācās uzklausīt kādas sievietes stāstu. Viņu no privatizēta dzīvokļa cenšas izdzīvot meita. Vēl citai mazdēls pārdevis dzīvokli, bet vecmāmiņu grasījās vest pie viņas māsas, lai sirmgalves abas tiek ar dzīvi galā, kā nu māk. Arī šobrīd kādas Smiltenes privātmājas īrnieki meklē mitekli, jo māja tiek pārdota un jaunie īpašnieki plāno jumta remontu. Cilvēkiem pensijas vecumā kārtējo reizi ir jāsāk dzīve no jauna, jo pavisam nesen jau nācās pārcelties no iepriekšējā dzīvokļa, kuram arī mainījās īpašnieks.
Kā ikvienā situācijā, arī šajā uz notikumu var skatīties no diviem skatpunktiem. Viens ir gandrīz bezizejas situācijā nostādītais īrnieks, otrs — īpašnieks, kurš ar savu īpašumu vēlas rīkoties, jo par to ir samaksājis. Ņemot vērā, ka teorētiski visiem ir vienādas iespējas un arī īrnieks vai kāds no viņa radiniekiem var uzņemties kredītsaistības un iegādāties mājokli, ir grūti izšķirties, kurš no abiem ir vairāk žēlojams. Kāpēc īpašniekam būtu jāiegulda sava nauda kāda cita cilvēka dzīves nodrošināšanā?
Problēmu šajās attiecībās rada kāds cits aspekts. Mūsu valstī ir pārāk liels maznodrošināto iedzīvotāju slānis, kuru ienākumi neļauj izmantot daudzmaz pieklājīgu hipotekāro kredītu. Tieši šie cilvēki nonāk pabērnu lomā, un daļa no viņiem lielajās pilsētās papildina bezpajumtnieku rindas. Diemžēl maznodrošināto kategorijā var ieskaitīt arī lielāko daļu pensionāru, kuri ienākumus gandrīz pilnībā tērē medikamentiem un pārtikai. Par tādu luksusu kā kredītu viņiem ir jāaizmirst, lai gan likumsakarīgi būtu, ka darba mūžā vajadzētu sakrāties cilvēka dzīves cienīgiem līdzekļiem, kurus tērēt vecumdienās. Latvijas sirmgalvji nav to ļaužu pulkā, kuri vecumdienās atļaujas dārgus ārzemju braucienus un bezrūpīgu, nodrošinātu dzīvi.
To, ka situācijas uzlabojums tuvākajā laikā nav gaidāms, signalizē straujā Eiropas iedzīvotāju novecošanās.
Speciālisti šodienas darbspējīgajiem iesaka pensijas krāt privātajos fondos, tomēr padomju laikā augušos joprojām piesardzīgus dara piedzīvotās naudas maiņas, mistiskās valsts aizņēmumu obligācijas, gaišu nākotni solījušais fonds “Dzīves līnija” un visbeidzot bankas “Baltija” noguldījumu pieredze. Tāpēc nav mazums cilvēku, kuri savus niecīgos grašus krāj stikla burkā vai slēpj gāzes plīts cepeškrāsnī.
Grūti prognozēt, kā situācija veidosies turpmāk, jo ne mazums problēmu maznodrošinātajiem radīs īres griestu likvidēšana.
