Katru gadu Latvijas Gaļas liellopu audzētava saviem biedriem organizē pieredzes apmaiņas braucienus uz kādu no ārvalstīm. Šogad asociācija rīkoja sešu dienu ekskursiju uz Īriju pie gaļas liellopu audzētājiem. Braucienā piedalījās arī Zvārtavas pagasta bibliotēkas vadītāja Ineta Namniece, kuras ģimenei ir zemnieku saimniecība 189 hektāru platībā.
Liela bezdarba Īrijas laukos navPēc atgriešanās par iespaidiem I. Namniece pastāstīja arī “Ziemeļlatvijai”. Brauciena dalībnieki apmeklēja Īrijas lielāko lauksaimniecības izstādi un trīs fermeru saimniecības. “Interesanti bija uzzināt, ka Īrijas laukos gandrīz katrs nodarbojas ar lauksaimniecību. Ikvienam lauku iedzīvotājam pieder vidēji 33 hektāri zemes. Vairāk nevienam nedrīkst būt. Domāju, ka tas ir pareizi. Latvijā, manuprāt, lauku privatizācija notika nepareizi. Pirmajiem sadeva daudz hektāru zemes, pārējiem nepietika un viņi devās projām. Piemēram, tagad, lai sāktu saimniekot, jaunajiem nav zemes. Savukārt Īrijas laukos nav liela bezdarba. Katrs strādā savā saimniecībā un audzē, ko uzskata par labāko – govis, gaļas liellopus vai aitas. Tas veicina lauku apdzīvotību. Tur ir arī daudz bērnu. Ikviens savā saimniecībā kaut ko ražo. Kad braucām pa laukiem, ceļmalā ganības bija pilnas ar dažādiem mājlopiem,” saka I. Namniece.Turklāt nelielās saimniecības ir apvienojušās kooperācijā. Latvijā lopkopji paši gatavo skābsienu lopiem, bet Īrijā to nopērk no saimniecības, kas tikai gatavo skābsienu. Citā saimniecībā audzē un gatavo atkal kaut ko citu mājlopiem. Pie visām saimniecībām pat neredzēja ne traktorus, ne kādu citu tehniku. “Nav tā kā pie mums – visu pērk paši. Un tad kāds agregāts stāv visu laiku pie sētas, to paņem tikai uz sezonas laiku. Vēl mani pārsteidza aitu šķirne, kas pati nomet vilnu, tādēļ aitas nav jācērpj. Kaut ko tādu redzēju pirmo reizi. Aitas audzē ļoti daudzi. 98 procentus no iegūtās aitas gaļas eksportē uz Franciju. Vispār Īrijā galvenā nozare ir lauksaimniecība, kurā dominē piena lopkopība. “Šai nodarbei ir atbilstoša daba – Īrijā nav plašu lauku, zeme ir kalnaina. Otra lielākā joma ir tūrisms,” skaidro I. Namniece.
Saimniecībai meklēs Aubrakas šķirnes liellopusViņai ļoti iepatikušies Aubrakas šķirnes gaļas liellopi, ko speciāli audzē vienā saimniecībā. “Tur ir 70 mājlopu cikls. Saimnieks audzē 70 zīdītājgovju, 70 nobarojamo lopu un tikpat daudz ir teļu. Ar likumu noteikts, ka mājlopi jāatrago, lai to kopējiem būtu drošāk. Kautuvē mājlopus nodod, kad kautsvars sasniedzis 400 kilogramu. Par kilogramu gaļas fermeris saņem 4 eiro. Mājlopus baro ar skābbarību, kuras sagatavošanā ņem pakalpojumu. Aubrakas šķirnes gaļas liellopi tiešām ir skaisti. Tagad mēģināšu iegūt kādu šīs šķirnes liellopu savā saimniecībā. Jānoskaidro, iespējams, kāds tos Latvijā jau audzē,” spriež I. Namniece.Ziemeļīrijā brauciena dalībnieki apmeklēja aristokrātu saimniecību, ko jau 400 gadu uztur Donaldu dzimta vairākās paaudzēs. Pirms sešiem gadiem saimniecībā izveidoja vēl vienu jomu – tūrismu. To ļāva darīt iekoptais daiļdārzs, kas ir plašs un pilns ar dažādiem košumaugiem. Tā uzturēšanā gan ir pieņemti arī strādnieki, jo viena pati ģimene ar tik lielu dārzu netiek galā. Pamatnozarē fermeris audzē Šothormas šķirnes gaļas lopus. To gaļu viņš piegādā Londonas restorāniem. Lai nodrošinātu nepārtrauktu piegādi, fermeris ir apvienojies kooperācijā ar 75 apkārtnes saimniecībām, kas audzē tos pašus liellopus. Papildu peļņas iegūšanai viņš audzē arī fazānus medībām.Trešajā saimniecībā, kurā viesojās Latvijas gaļas liellopu audzētāji, tur no Jaunzēlandes ievestu gaļas liellopu šķirni, kurai raksturīga augsta gaļas marmorizācija. Šo gaļu ir iecienījuši japāņi, tādēļ to galvenokārt eksportē uz Japānu. “Mums parādīja gabalu šīs gaļas. Ļoti skaisti cauraugusi, mazliet tauku, tad liesums, atkal tauki un liesums,” saka I. Namniece.Viņai šķita interesanti, ka visur fermeri bija tikai vīrieši. Gids tā arī skaidrojis, ka lauksaimniecībā darbojas vienīgi vīri, bet sievas ir, lai tērētu naudu.“Domāju, ka tā gluži nav, jo acīs iekrita, ka lauki kopumā bija ļoti sakopti un tīri. Diezin vai bez saimnieču roku pielikšanas tas izdarīts. Sakoptību veicina arī citi apstākļi. Saimniecības nav pārlieku lielas, māju pagalmi ir mazi, turklāt dārzos nav ne ābeļu, ne ogulāju, tātad rudeņos nav arī lapu. Fermeri lauksaimniecībā nav pārstrādājušies, var atvēlēt laiku arī apkārtnes sakārtošanai. Savukārt, ja kaut kas nav izdarīts, kā vajag, piemēram, nav apgriezts dzīvžogs, tad naudas sods ir ļoti liels,” stāsta I. Namniece.Viņa ievērojusi, ka īri ir ļoti mazkustīgi. Pat ļoti īsus ceļa posmus, ko dažās minūtēs var noiet kājām, viņi veic ar transportu. Arī lauksaimniecības izstādē, kur no viena līdz otram galam var aiziet 20 minūtēs, īri apmeklētajus pārved ar traktoru, iesēdinot viņus piekabē. Izstādē Latvijas lauksaimnieku grupa satika arī Latvijas ārkārtas un pilnvaroto vēstnieku Īrijā Gintu Apalu. “Viņš stāstīja, ka mēs esam pirmā delegācija no Latvijas, kas ieradusies pieredzes apmaiņā Īrijā, un ieteica sadarboties pārtikas piegādes jomā, jo pašlaik šajā valstī dzīvo un strādā vairāk nekā 30 tūkstoši latviešu,” stāsta I. Namniece. Viņa atzīst, ka šādi braucieni ir noderīgi, jo tad redzams labāk, kur mēs esam kļūdījušies, veidojot lauksaimniecības politiku.
