Izaudzināt vienu bērnu – tā jau ir liela atbildība, beznosacījuma mīlestība, stipri nervi un nemitīgs darbs ar sevi, bet, ja tavā priekšā ir 20, 30 un vairāk bērnu? Ir sācies skolas laiks, kad mēs savas atvases katru darba dienas rītu vedam uz bērnudārzu vai skolu, kur viņus sagaida skolotāji. Gribas rakstīt skolotāji ar lielo burtu. Manuprāt, šie cilvēki ir nepelnīti nenovērtēti. Vēl no saviem skolas laikiem atceros, ka zīmēšanas skolotāja nereti stundās bija īgna, taču, kad tikāmies vasarās nometnē, pilnīgi cits cilvēks – atvērtāka, draudzīgāka, smaidīgāka. Iemesls jau ir pavisam vienkāršs. Vecāki sev var atzīties, cik ātri vienam bērnam izdodas mūs nokaitināt, nemaz nerunājot par padsmit un vairāk jauniem cilvēkiem. Ir viegli pārmest skolotājam viņa rīcību, mācīšanas metodes, uzvedību, jo mūsdienās daudzu prātos eksistē tikai tiesības, nevis pienākumi. Taču nereti tieši šie cilvēki tavam bērnam pirmie ir iemācījuši lasīt, rakstīt, būt kolektīvā un prast sadarboties, iepazīstinājuši ar latviešu tautas tradīcijām, devušies aizraujošā pārgājienā… Nebaidos teikt, viņi ir kā otrās mammas, kam uzticamies, paļaujamies. Cienīsim skolotājus un viņu darbu. Ir vērts paturēt prātā Adinas Ķirškalnes teikto: “Skola, no tevis ēnas laikam bēg, jo tu esi viena no gaišākajām celtnēm, vienalga – jauna vai veca, divu vai vairākstāvu, kalnā vai līdzenumā, nostūrī vai liela ceļa malā! Tevī ir sākums cilvēka lielajai gara gaitai. Zvana apdziedātas, virknējas stunda pie stundas no pirmās klases pirmā skolas rīta līdz izlaiduma vakaram. Un katra kaut ko dod mūža augošajam kokam.”
