Šajā karstajā laikā lielisku veldzi var gūt, atpūšoties pie kāda no Latvijas skaistajiem ezeriem, upēm vai mūsu pašu mīļās Baltijas jūras. Katru dienu neaizbrauksi uz jūru, – patālu un diezgan dārgi, ņemot vērā degvielas cenas, tāpēc valcēnieši var priecāties, ka tepat degungalā atrodas Zāģezers. Atvaļinājuma laikā, sauļojoties un peldoties, ezera krastā pavadīju vairākas dienas. Viss jau labi – baltās ūdensrozes reibina kā “trakas”, ūdens silts kā piens, ir izvēles iespējas – sauļoties baltajās smiltīs vai zaļā zālītē, atpūtas vietā pieejamas vairākas pārģērbšanās kabīnes, ir arī galdi ar soliem un ugunskura vietas. Taču ir problēma ar tualetēm, tāpēc tiek pieķēzīts apkārtējais mežs un diemžēl arī ezera ūdens. Detaļās neiegrimsim, taču skaidrs ir viens – gadu gadiem šī problēma nekur nepazūd. Tāpat arī netiek risināts jautājums par peldētāju drošību. Nenoliedzami, tas no pašvaldības puses prasa zināmus ieguldījumus, bet par laimi šovasar ezers nav paņēmis nevienu dzīvību. Taču uz kopējās statistikas fona, kas liecina, ka katru dienu kaut kur Latvijā noslīkst kāds cilvēks, tas, ka iecienītajā atpūtas vietā nav nekā, lai vajadzības gadījumā varētu izglābt slīkstošu cilvēku, sirdsmieru nedod. Turpretī mūsu kaimiņi igauņi ir atraduši iespēju, kā pavisam nelielā atpūtas vietā parūpēties par cilvēku drošību. Desmit kilometru attālumā no Valkas Tartu virzienā atrodas Sooru upes uzpludinājums ar patīkamu pludmali, nelielu estrādīti, volejbola tīklu, bērnu šūpolēm un arī tik nepieciešamām “sirsniņmājiņām”. Personīgi man lielāko pārsteigumu sagādāja pludmales krastā izvietotais informatīvais stends ar pamācību par cilvēku glābšanu un spilgti oranžs glābšanas riņķis. Tā sacīt, katram gadījumam. Un te atkal jāsaka, iespējams, visnotaļ apnicīgā frāze – ir ko pamācīties no kaimiņiem.
