Atzīšos, ka katru nedēļas nogali nesanāk izbraukt ārpus pilsētas, tāpēc bieži vien ar baltu skaudību nolūkojos tajos, kas to dara. Vairāk tas ir laika trūkums, reizēm brīvdienās vienkārši neko vairs negribas darīt.
Šovasar man bija iespēja pabūt divās brīnišķīgās vecmeitu ballītēs. Viena no tām Zemgalē, otra – Vidzemē. Šie pasākumi ļāva pabūt vietās, kurās nebiju bijusi, bet esmu gribējusi būt, iepazīt jaunus cilvēkus, kā arī piedzīvot kaut ko aizraujošu un atmiņā paliekošu.
Pērn vienā vecmeitu ballītē devāmies uz Gaujas Stāvo krastu Sajūtu parku Valmierā, pastaigājoties pa Baskāju taku. Šogad tur atgriezos, lai kopā ar citām astoņām foršām meitenēm pastaigātos kokos piecus līdz astoņus metrus virs zemes un finālā laistos trosē pāri Gaujai.
Protams, ka man bija bail, bet piedzīvojuma gars mudināja bailes pārvarēt. Pie sevis teicu – kad tad, ja ne tagad? Tas bija to vērts – trasi izgājām divas reizes, otrajā aplī pārvarot sarežģītāko atzaru, bet pār Gauju laidāmies trīs reizes vienā virzienā. Kopā ar meitenēm paviesojāmies arī izslavētajā lavandu laukā Limbažu pusē. Tā kā tur vēl lavandām nav īstais ziedēšanas laiks, biju mazliet vīlusies. Toties priecēja sakoptā lauku sēta, tur katrs stūrītis bija līdz niansei pārdomāts, pat labierīcības, lai cik tas dīvaini tagad neizklausītos.
Vēl mans šīs vasaras foršais atklājums bija lauku mājas “Cīruļi” Mēmeles krastā. Aptuveni desmit kilometrus no Bauskas nekurienes vidū pēkšņi parādījās sakopta lauku sēta, pirts, iekoptas puķu dobes, dažādi vides dekori un tam visam pa vidu fantastiski saimnieki. Nepārspīlējot var teikt – tā bija kā maza idilliska vieta, kurā atslēgties no ikdienas rūpēm. Ja jums kādreiz jānakšņo tajā pusē, iesaku “Cīruļus”. Visi šie braucieni, vietas un sajūtas, ko esmu guvusi, noved pie secinājuma – katram ir jāatrod laiks, lai izrautos no mājām. Tas vienkārši ir nepieciešams, lai atkal būtu “uz viļņa”.
