Manuprāt, ikviena cilvēka dzīvē spilgtas un neaizmirstamas “pēdas” atstāj īpašas vietas un sastaptie cilvēki. Šīs tikšanās var būt īsas, bet tik spilgtas, ka paliek atmiņā uz mūžu. Ar mani tā ir noticis un notiek joprojām. Manā sirdī īpašu vietu aizņem Cēsis, jo šajā pilsētā jau kopš bērnības esmu pavadījusi savas vasaras. Taču neaizmirstamākie brīži piedzīvoti, mācoties Cēsu 1. vidusskolā, kas tagad nes Valsts ģimnāzijas vārdu. Ik reizi, kad esmu savās Cēsīs, jūtos laimīga. Nav pat svarīgi, ko es tur daru, bet jūtos labi. Atkal šo sajūtu piedzīvoju aizvadītajās brīvdienās, kad man bija tā laime sestdien no paša rīta līdz pat naktij izdzīvot Cēsu 810 gadu jubilejas gaisotni. Tie tiešām bija pilsētas svētki, kuros jutos kā īsta cēsniece. Tik mīļi tas bija, ka sestdienas agrā rītā pilsētniekus modināja pūtēju orķestris, kas iesēdināts kravas mašīnā pabija visos pilsētas stūros un stūrīšos. Izlecām no gultas ar saucieniem: “Viņi brauc, viņi brauc!” Tā bija pirmā svētku sajūta. Otrreiz to spilgti sajutu, tikai nu jau ar aizkustinājuma asarām, vērojot pilsētas iestāžu, uzņēmumu un iedzīvotāju gājienu ar lukturīšiem. Tik tiešām tas nebija tikai “ķeksīša” pasākums pārblīvētajā svētku programmā. Cēsnieki gājienā devās ar lepnumu par savu pilsētu! Un to varēja sajust! Taču vislielāko manu “wow!” šajos svētkos izpelnījās Gundegas Skudriņas izlolotā ideja par Garšas dārza izveidi laukumā pie Cēsu jaunās pils un vairākām performancēm. Tas bija kas neredzēts! Pēc šiem pilsētas svētkiem man radās pārliecība, ka svētkos katru reizi ir jāprot pārsteigt un atrast ko jaunu, lai gadu no gada neatkārtotos viens un tas pats. Lai tie nav līdzīgi uzsildītai zupai, kas piespiedu kārtā jāēd vairākas dienas! Tad labāk pilsētas svētkus svinēt ne katru gadu, bet ik pēc trim, varbūt pieciem gadiem, bet tā, ka pēc tam jau atkal gaidi nākamos.
