Interesantu lietu uzsākusi Valkas novada dome. Sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju pašvaldības speciālisti cenšas izzināt kultūras potenciālu pierobežas aspektā, ar skatu uz Ziemeļvidzemes novadiem.
Mani vienmēr fascinējuši no paziņām dzirdētie vai žurnālos lasītie ceļojumu stāsti, kuru varoņi kājām vai braukšus apceļo Latvijas pierobežu – ieklīst pierobežas viensētās un ciemos, sarunājas ar cilvēkiem un atklāj sev jaunu paralēlo Latviju. Pierobeža man šķiet īpaša pasaule. Vajag, vajag īpaši izcelt pierobežas kultūru, intervijā “Ziemeļlatvijai” piekrīt zvārtaviete Lilita Ikale, jo “cilvēkiem, kuri pierobežā dzimuši un uzauguši, asinis ir sajaukušās”.
Iespējams, tā īstā sāls jāmeklē pierobežas lauku apvidos, ja vien tur vēl ir kāds iedzīvotājs. Man kā smiltenietei tuvākā pierobeža, kurā visbiežāk sanāk būt, ir Valka – Valga. Savulaik pati kādu brīdi esmu dzīvojusi Valgā. Taču visvairāk to īpašo robežas odziņu izjutu nevis kā Valgas iedzīvotāja, bet gan pēc Latvijas un Igaunijas neatkarības atjaunošanas, kad uz Valkas – Valgas robežas bija robežkontrole un igauņu robežsargi uzmanīgi pētīja pasi, pirms ielaist gājēju savā valstī.
Visādi citādi Valkā robežas tuvumu iebraucējs īpaši nejūt. Igauņu valodu uz ielas dzirdu arī Smiltenē. Un kā tad arī likt manīt, ka te ir pierobeža? Neliks taču pašvaldība uz katra stūra simboliskus robežstabus vai plakātus, ka pēc tik un tik metriem ir Latvijas – Igaunijas robeža. Ja nu vienīgi Valkā uz saviem afišu stabiem salīmētu Valgas kultūras pasākumu reklāmas, bet Valga savā pilsētvidē reklamētu Valkā gaidāmos pasākumus, protams, ar attiecīgi pārtulkotiem tekstiem.
Kultūras vērtība katrā vietā, arī pierobežā, ir cilvēki, viņu dzīves stāsti. Valkai ir laba tradīcija izdot vērtīgas grāmatas, piemēram, “Valkas diližansu”. Varbūt varētu uzklausīt un pierakstīt pierobežas veco iedzīvotāju stāstus par dzīvi robežas tuvumā un vietējām tradīcijām un izdot šo stāstu krājumu. Būtu interesanti un arī vērtīgi, piemēram, “uzpeldētu” idejas kultūras “odziņām”
