Iedzīvotāju piedalīšanās pašvaldību vēlēšanās — tā nav tikai vienīgā iespēja lemt par savas pilsētas vai pagasta attīstību.
Iedzīvotāju piedalīšanās pašvaldību vēlēšanās — tā nav tikai vienīgā iespēja lemt par savas pilsētas vai pagasta attīstību.
Svarīga ir katra iedzīvotāja savlaicīga ieinteresētība un līdzdalība teritorijas plānojuma izveidē. Jau priekšlikumu iesniegšanas laikā iedzīvotājiem jāizmanto tiesības iekļaut savu ieceri apspriežamajā teritorijas plānojumā.
Piedaloties teritorijas plānojuma sabiedriskās apspriešanas pasākumos, nevar neievērot atsevišķus vājos punktus šajā procesā.
Trūkst brīvi pieejamas informācijas
Atšķirīga ir pašvaldību prakse sabiedriskās apspriešanas izsludināšanā. Smiltenes pilsētas pašvaldība sabiedrisko apspriešanu paziņo ne tikai ar sludinājumiem, bet vēl papildus informē un ietekmē iedzīvotājus ar žurnālistu sagatavotiem rakstiem. Šādi veiksmīgi piemēri bija būvniecības ieceru sabiedriskā apspriešana gan maiznīcai “Ieva”, gan lielveikalam “top Centrs”, kā arī pilsētas teritoriālā plāna sabiedriskā apspriešana. Turpretī Smiltenes pagasta pašvaldība teritorijas plānojuma apspriešanu paziņoja iedzīvotājiem gandrīz nemanāmi — 2006. gada augustā publicējot vien vietējā laikrakstā “Ziemeļlatvija” sludinājumu sīkiem burtiem, kuru lauku darbos aizņemtie pagasta iedzīvotāji varēja pat nepamanīt un tā arī neuzzināt par sabiedrisko apspriešanu. Jāņem vērā arī tas, ka laikrakstu “Latvijas Vēstnesis” pagastā abonē tikai retais.
Atšķiras arī plānojuma materiālu izstāžu pieejamība. Smiltenes pilsētas pašvaldība plānojuma materiālus izvieto plašā telpā, kurā netraucēti var iepazīties ar tiem. Nereti šīs izstādes izvieto ne tikai domes telpās, bet arī bibliotēkā un Informācijas centrā. Toties Smiltenes pagastmājā teritorijas plānojuma mapes bija noliktas plauktā sekretārei aiz muguras un tika dotas apskatei tikai pēc vairākkārtējiem lūgumiem. Pēc tam šo izstādi atvēlēja aplūkot vien dažu kvadrātmetru mazā istabiņā uz šaura žurnālu galdiņa. Nācās secināt, ka plānojuma izstāde tur nebija izvietota cilvēkiem brīvi pieejamā vietā publiskai apskatei. Līdzīgos gadījumos nevar nesajust, ka šādā pašvaldībā nav gaidīti iedzīvotāji, kuri vēlas iepazīties ar teritorijas plānojumu.
Pašvaldību attieksme ir vienpusīga
Noteikti ir vērts atcerēties, ka visprātīgāk savus priekšlikumus iesniegt rakstveidā. Pirmkārt, tas nepieļaus iespēju, ka pašvaldība var šos priekšlikums vispār neiekļaut apspriežamo jautājumu lokā. Otrkārt, pašvaldības pienākums ir sniegt rakstisku atbildi par šiem priekšlikumiem. Ja pašvaldības atbildē ir noraidījums, tam ir jābūt pamatotam un likumīgam.
Pārsteidz, ka vēl arvien sastopamas iegribas iedzīvotāju aktivitāti mākslīgi kavēt ar nepamatotām un nelikumīgām prasībām. Viena no šādām nelikumīgām prasībām ir iegriba pēc notariāli apliecinātiem parakstiem uz iedzīvotāju iesniegumiem pašvaldībai, tādējādi sarežģījot un sadārdzinot iesniegumu tapšanu.
Ja 2001. gadā, rīkojot maiznīcas “Ieva” sabiedrisko apspriešanu, ideja par notariāli apliecinātiem parakstiem uz iedzīvotāju iesnieguma bija izskaidrojuma ar pietiekamas prakses trūkumu sabiedrisko apspriešanu rīkošanā, tad TV raidījumos šovasar izskanējušais Jūrmalas amatpersonu viedoklis par notariāli apliecinātiem iedzīvotāju parakstiem uz iesniegumiem Jūrmalas pašvaldībai par strīdīgo teritorijas plānojumu jāvērtē kā tiesību aktu ignorēšana. Likums šajos gadījumos nosaka, ka iedzīvotājiem, vēršoties pašvaldībā ar iesniegumiem, tajos jānorāda iesniedzēja vārds, uzvārds, dzīves vai uzturēšanās vieta, uz tiem jābūt iesniedzēju parakstiem.
Izstrādājot teritoriālo plānu, saprotama ir spēle uz vieniem vārtiem — uz tiem, kuros atrodas naudas maks. Lai šī nospiedošā vienpusīgā nostāja iedzīvotājus ar laiku neatstātu teritorijās, kur ir tikai lielveikali vai smirdošas lielfermas, vai visi dažu lauku ciematu iedzīvotāji pakļauti zemes īpašnieka patvaļai, pašvaldībai ir dotas tiesības lemt. Pašvaldībai ir tiesības dot vai nedot atļauju uzsākt uzņēmējdarbību tās teritorijā. Tieši pašvaldībai ir tiesības saskaņā ar attiecīgās pašvaldības teritorijas plānojumu noteikt zemes izmantošanas un apbūves kārtību. Pašvaldībai jāpārzina būvniecība savā teritorijā. Tā var izmantot pirmpirkuma tiesības un nopirkt zemi iedzīvotāju sociālo vajadzību apmierināšanai.
Tomēr pašvaldības reizēm izvairās savas tiesības izmantot, jo bieži vien vieglāk un izdevīgāk ir vienpusīgi izlemt jautājumu, nevis censties saskaņot daudzu iedzīvotāju intereses. Reizēm iedzīvotāji tiek maldināti.
Šāds apgalvojuma piemērs atrodams laikraksta “Ziemeļlatvija” 28. oktobra numurā, kurā pagasta padomes priekšsēdētāja atzīstas: “Pagasta padome nevar lemt par privātīpašumā esošas zemes izmantošanu.”
Tad jau atliek teritorijas plānojumam izstrādāt tikai grafisko karti. To veidojot, nav arī sevišķas vajadzības nopūlēties datorā atrast pareizās krāsas, apzīmējumus un paskaidrojumus teritorijas zonējuma attēlošanai, bet atliek šo karti veidot tikai pēc zemes īpašnieku iegribām, ierakstot kartes daļās šādus apzīmējumus: “pēc Jura gribas”, “pēc X īpašnieka gribas” un tā joprojām, jo lielākā daļa pagasta zemes taču ir privātīpašums. Bet mapes no sekretāres aizmugures tā arī nevilkt ārā, jo kāda jēga tās ne tikai lasīt, bet arī veidot.
Savukārt Jūrmalas pilsētas teritoriālā plānojuma apspriešanas gaitā šovasar pašvaldības vadītājs izcēlās, augstprātīgi noniecinot sabiedrības viedokli un paziņojot, ka daudzo jūrmalnieku priekšlikumi var tikt vākti, bet pašvaldība taču tos var nepildīt.
Tie ir tikai daži piemēri, kas norāda atsevišķu pašvaldību amatpersonu noraidošo attieksmi pret sabiedrības līdzdalību teritoriālajā plānošanā. Tomēr šai attieksmei nevar nepievērst uzmanību, jo tādējādi tiek apslāpēta pārējo iedzīvotāju aktivitāte un vēlme iesaistīties pašvaldību lēmumu pieņemšanā. Sajūtot šo vienpusīgo attieksmi, kā arī zinot, ka priekšlikumus var neizpildīt, iedzīvotāji izvēlas vērotāju pozīciju un vispār neiesaistās apspriešanā.
Pašvaldība — interešu saskaņotāja
Tāpēc nav lieki atgādināt, ka pašvaldībai, izstrādājot teritorijas plānus, jāievēro interešu saskaņotības princips, kurš paredz saskaņot valsts, pašvaldību un privātās intereses. Teritoriālās plānošanas būtība taču ir dažādo interešu saskaņošana, tajā skaitā īpašnieku un uzņēmēju interešu saskaņošana ar sabiedrības interesēm. Citādi šai plānošanai vispār zūd jēga.
Kur rotaļāsies mūsu bērni? Kurā parkā elposim svaigu gaisu? Ja, veidojot teritorijas plānojumu, iedzīvotāji neaizstāvēs savas un bērnu vajadzības, tad arī nebūs ne parku, ne rotaļlaukumu, ne bērnudārzu, ne skolu.
Jāatceras, ka teritorijas plānojumu izstrādā nākotnei. Ja šobrīd pašvaldībām trūkst līdzekļu, tad pēc teritoriālās reformas, liekot kopā pašvaldību naudas makus, varēs īstenot projektus par dzīves kvalitātes nodrošināšanu arī lauku bērniem un sirmgalvjiem un izveidot viņiem kaut vienkāršu atpūtas laukumiņu.
Tieši mūsu bērnu dēļ, lai arī cik negribīga reizēm ir pašvaldības attieksme pret sociālās vides sakārtošanas priekšlikumiem, iedzīvotājiem ir jāiesniedz šādi priekšlikumi.
Tālredzīgi lēmējvīri un lēmējsievas sabiedrības viedokli cenšas ievērot. Viņi zina, ka iedzīvotājiem patīk, ja prasa arī viņu padomu, notiek diskusijas ar pašvaldību, arī ar preses starpniecību. Tādējādi viņi nostiprina atklātas un atsaucīgas amatpersonas reputāciju. Tālredzīga amatpersona apzinās, ka cilvēka reputācijai ir svarīga nozīme, ja vēlas mūžu nodzīvot dzimtajā Latvijā, neslēpjoties no pārējiem savrupmājā aiz augsta žoga.
