Dzīvojot laukos, kopš bērnības zinu, ko nozīmē cūku bēres, un to, ka iemīļoto gotiņu no mājām mēdz aizvest “ļauni” onkuļi. Vecmāmiņa mums, bērniem, nestāstīja, ka gotiņu dēļ vecuma kaitēm aizveda uz kautuvi, bet pati paslepus gan noslaucīja asaras. Ar laiku spēju “sagremot” šo dzīves kārtību, taču tāpat, zinot, ka aizgaldā savas pēdējās stundas vada iemīļots melnraibs ruksis vai cits mīļš lopiņš, galvu liku zem spilvena, lai tik nedzirdētu šausminošās skaņas. Tāpat bija ar iemīļotajiem suņiem vai kaķiem. Itin visus, kas laukos uz lielceļa paskrēja zem mašīnas vai kā citādi dabūja nelabu galu, apbērējām ar godu mežmalā, uzliekot koka krustiņu un puķītes, tā izrādot mīlestības apliecinājumus savam draugam. To man iemācīja vecāki. Tagad to cenšos iemācīt saviem bērniem, ka ikviens dzīvnieks ir pelnījis cilvēcisku attieksmi. Īpaši tie, kurus esam pieradinājuši un apņēmušies par tiem rūpēties. Gadījumā, ja mīļais kaķis vai suns saslimt, tad arī jādara viss, lai viņš atveseļotos. Un ja nākas pieņemt liktenīgo lēmumu, lai dzīvnieks nemocītos briesmīgās sāpēs, tad tas jādara tikai mīlestībā un cieņā par kopā aizvadīto laiku. Diemžēl dzīves realitāte apliecina, ka starp mums joprojām ir cilvēki, kuri savus mājdzīvniekus pirms apzinātas aizsūtīšanas nāvē, tos spīdzina, sasienot kājas un ķermenītim klāt piesienot kādu smagumu. Teiksiet, cilvēkiem nav naudas ģimenes paēdināšanai, kur nu vēl kaķa vai suņa uzturēšanai? Te gribas jautāt, vai kāds liek pistoli pie deniņiem un pavēl nest mājās dzīvnieku, zinot par savu knapo iztikšanu. Cilvēks esot saprātīga būtne, tāpēc spējīgs pieņemt saprātīgus lēmumus.
