Lai gan ir teiciens ‒ divreiz vienā upē neiekāpsi, tomēr to negribētu attiecināt uz sajūtām, tieši tāpēc mēs radu un draugu kompānija – jau piekto gadu augusta sākumā dodamies velo piedzīvojumā. Ir izbaudīti ceļojumi pa Igauniju, pabūts Munameģī un tā apkārtnē, citu gadu mērots ceļš caur Rūjienu uz Vīlandi. Ir apmeklēta Sigulda un arī braukts gar Rīgas jūras līča Kurzemes piekrasti. Jau ziemā izlēmām, kurp dosimies mūsu piektajā ceļojumā ar velosipēdiem. Pirms četriem gadiem, kad ceļā devāmies vien trijatā – es, mans vīrs Ilmārs un māsa Marta ‒, pirmā pieturas vieta bija Gaujiena, un nolēmām to apmeklēt vēlreiz. Tikai šoreiz neturpināt ceļu uz Igauniju, bet gan doties uz Alūksni.
Šogad ceļā devāmies neierasti kuplā skaitā, bijām astoņi, kas piektdienas pēcpusdienā bija norunājuši tikties pie Valkas pilsētas stadiona, lai dotos divu dienu izbraucienā. Pēc trijiem mūs pārsteidza spēcīgs lietus, kas nedaudz aizkavēja izbraukšanu, bet to uztvērām kā labu zīmi, jo iepriekš pie līdzīga scenārija ceļojumi bija izdevušies.
Mūsu ceļojuma galvenais mērķis bija atpūsties un labi pavadīt laiku, tāpēc neplānojām braukt vairāk par 100 kilometriem. Lieki piebilst, ka abas dienas mūs daba lutināja ar saules siltumu, kas ļāva pilnībā izbaudīt gleznaino ainavu, kura mūs pavadīja visu ceļojuma laiku. Pirmā pavisam nelielā saldējuma pauzīte netālajā Sēļu ciemā, lai atzīmētu ceļojuma sākšanos, bija pie veikala, kurā aizvien jaušama padomju laiku klātbūtne. Bet pirmajam īstajam ceļojuma apskates objektam bija jābūt Cirgaļu skatu tornim, bet tā kā visi tajā jau reizi bija kāpuši, tika nolemts to nedarīt, lai taupītu enerģiju un lai paspētu uz Zvārtavas pili, kur bija sarunāta ekskursija ar gidu. Ierodoties Zvārtavas pilī, mūs sagaidīja gide, un pirmais iespaids par vietu bija sirreāls. Patiesi iespaidīga celtne, šķietami nekurienē ar varenu lieveni, uz kura stāvēja sieviete, kuras āriene izstaroja viņas būtību un pieķeršanos šai vietai, šai pilij. Ikvienam iesaku kaut reizi šo pili apmeklēt un, ja esat nolēmuši to darīt, tad nepažēlojiet naudu un piesakiet ekskursiju ar gidu, jo tas paver iespējas uzzināt daudz jauna un ne tikai par Zvārtavas pili.
Pēc ekskursijas pa pili jutāmies pozitīvi un enerģētiski uzlādēti un nesteidzīgi turpinājām ceļu uz netālo Gaujienu. Apzinājāmies, ka Gaujienā nav publisku vietu, kur paēst, tāpēc bijām plānojuši vakariņas sagādāt kādā no veikaliem. Taču, ierodoties Gaujienā īsi pēc deviņiem, secinājām, ka abi veikali pirms 15 minūtēm ir slēgti. Bez vakariņām nepaliekam, jo līdzi bijām paņēmuši maizītes un citus našķus. Tomēr neparedzēti piedzīvojumi turpinās. Lai nebūtu jāved līdzi telts un lai būtu iespēja nomazgāties, vienmēr gādājam par naktsmājām. Tāpēc ir satraukums, ka nevaram sazvanīt kungu, ar kuru pirms nedēļas bijām vienojušies par nakšņošanu Gaujienas internātpamatskolā. Brīdī, kad caur attālu paziņu bijām sarunājuši palikšanu siena šķūnī un jau devāmies ceļā, mums beidzot atzvanīja un solīja ielaist zem jumta. Īsi pirms pusnakts veiksmīgi bijām iekārtojušies internātā, izgājām dušu un pēc sarunām par pirmajā dienā piedzīvoto devāmies gulēt.
Agri sestdienas rītā mūs pamodināja spilgta saules gaisma, kas iespīdēja istabā un lika noprast, ka arī šī diena gaidāma saulaina un, iespējams, vēl karstāka. Pirms izbraukšanas baudām nesteidzīgas brokastis Gaujienas muižas parkā, kas ar savu īpašo plānojumu, ērto lapeni dīķa malā un mākslīgo alu ar strautu, tā vien aicina uzkavēties. Pats parks atrodas nogāzē pie muižas ēkas, tam apkārt vēl daļēji saglabājies žogs, kas kādreiz (to mums pastāstīja kungs no muzeja, kas atrodas turpat parkā) esot aizsargājis Vulfu ģimenes augļu dārzu. Tomēr, lai pieturētos pie plānotā maršruta, devāmies ceļā, lai apskatītu dolomīta raktuves. Pašas raktuves teritorijas ziņā ir lielākas par Gaujienu un tajās rit darbs dienu un nakti. Tā kā tur nepiederošiem ir aizliegts atrasties, tad redzam tikai nelielu daļu no iespaidīgā uzņēmuma.
Dodamies tālāk uz Trapeni, kur pēc saldējuma pauzes, cukura radītās enerģijas uzlādēti, turpinām ceļu uz Alūksni. Uzreiz izbraucot no Trapenes, sākās ceļš ar grants segumu, kas izrādījās mūsu ceļojuma lielākais fiziskais izaicinājums. Tā kā ikdienā ar sportu esam uz tu, to pieņēmām un 20 kilometru garo braucienu pa sliktas kvalitātes grants segumu svelmainajā saulē pieveicām. Alūksni sasniedzām, kā plānots, ap pieciem pēcpusdienā, un uzreiz devāmies uz Alūksnes ezeru, lai nopeldētos. Pēc peldes atradām sevī vēl spēkus, lai izbrauktu nelielu līkumu pa pilsētas nomali un pilssalu, kur tieši šajās dienās notika Alūksnes pilsētas svētku aktivitātes. Tieši tas, ka šajā nedēļas nogalē Alūksnē bija pilsētas svētki un kapusvētki, izjauca mūsu sākotnējo plānu ‒ nakšņot Alūksnē. Gribējām svētdien iepazīt pilsētu, bet visas iespējamās naktsmājas bija aizņemtas. Pēc nelielās pilsētas apskates jutām, ka esam nopelnījuši labas vakariņas, tāpēc devāmies uz kādu no pilsētas centra kafejnīcām. Un tad jau ceļš mājup. Lai tiktu mājās, bijām sarunājuši transportu, kas mūs un mūsu spēkratus aizvedīs atpakaļ uz Valku.
Uzziņai
Daži ieteikumi, plānojot velo ceļojumu, ja vēlaties uzsākt jaunu un lielisku tradīciju
Brauciet kopā ar sev līdzīgi domājošiem, tiem, kuri izprot jūsu ceļojuma mērķi. Izvirziet kādu par līderi, it īpaši, ja esat vairāk nekā četri braucēji, lai ceļojuma laikā nerastos apjukums. Pirms izbraukšanas pārliecinieties, vai viss norunātais (ekskursijas, naktsmītnes u.tml.) ir spēkā, kā arī jau laicīgi noskaidrojiet telefona numurus, uz kuriem zvanīt un paziņot, ja nedaudz kavēsities. Apzinieties savas fiziskās un emocionālās spējas, plānojot distances garumu, jo gan Latvijā, gan Igaunijā īsākie ceļi ir grants seguma. Ja plānojat savu pirmo braucienu, tad dienā paredziet ne vairāk kā trīsdesmit kilometrus. Noteikti ņemiet līdzi ūdeni un apziniet vietas maršrutā, kur “uzpildīties”. Kā arī neaizmirstiet par “velo aptieciņu”, aizsargkrēmu, ja ir karsta vasara kā šī, un lietusmēteli, ja daba vēlas jūs pārsteigt. Sāciet ar izbraucieniem tuvākajā apkārtnē un būsiet pārsteigti, cik daudz ir ko redzēt un atklāt.
