Priecīgi, pacilāti un vienlaikus nedaudz smeldzīgi bija Smiltenes novada domes īstenotā projekta “Pasākumi vietējās sabiedrības veselības veicināšanai Smiltenes novadā” dalībnieki pēdējā nodarbībā. Vairāku nedēļu garumā ik otrdienu Bērnu un ģimenes un atbalsta centrā Smiltenē tikās cilvēki ar īpašām vajadzībām un viņu ģimenes locekļi no visa Smiltenes novada, lai piedalītos fizioterapijas, mūzikas terapijas nodarbībās un apmeklētu psihologu.
Nodarbības personām ar īpašām vajadzībām Smiltenē rīkotas vairākkārt, lai veicinātu šo personu un viņu ģimenes locekļu integrāciju sabiedrībā, lai palīdzētu dzīvot pilnvērtīgāk un justies kā līdzvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Darbošanās kopā ar citiem veicina sociālo iekļaušanos un palīdz pilnveidot komunikācijas prasmes.
“Nodarbības veselības veicināšanas projekta ietvaros sākās jau augustā un notika katru otrdienu. Ar šīm personām darbojas fizioterapeits, strādā psihologs, ir mūzikas nodarbības. Šādu iespēju jau esam varējuši piedāvāt vairākām grupām. Jāatzīst, ka, pirmo reizi īstenojot šīs aktivitātes, bija grūti nokomplektēt grupu, jo cilvēki baidījās. Viņi domāja, ka tiks vērtēti. Tagad interese ir tik liela, ka nespējam visus uzņemt. Vidēji katrā grupā ir līdz divdesmit cilvēkiem. Viņi ir ierosinājuši iesākto turpināt, jo grib nākt kopā, komunicēt, dalīties. Reiz viena dalībniece atzina, ka mājinieki pamanījuši pārmaiņas viņā. Tuvie cilvēki saka, ka viņa ir kļuvusi labestīgāka, atvērtāka, ne tik nomākta. Tas ir lielākais ieguvums mums visiem,” stāsta Smiltenes novada Sociālā dienesta sociālā darbiniece Anita Šteinberga.
Viņa atklāj, ka šajā grupā vislielākā atsaucība bija no iedzīvotājiem pagastos. “Cilvēki ierodas otrdienas rītā ar autobusu un gatavi gaidīt stundu līdz nodarbību sākumam. Mums ir cilvēki, kuri izmanto palīglīdzekļus. Tas nav viegli, bet viņiem šeit patīk, grib būt, bet vienlaikus pārdzīvo, ka šodien ir pēdējā nodarbība. Tas nozīmē, ka nākamās otrdienas būs citādākas. Ne tikai šiem cilvēkiem, bet ikvienam no mums ir ko mācīties, kā savstarpēji komunicēt, pateikt paldies par izdevušos dienu. Esmu gandarīta, ka dalībnieki to visu tagad pieprot un izmanto, arī aizbraucot mājās. Strādājot sociālajā jomā un ikdienā tiekoties ar cilvēkiem, pievēršu lielu uzmanību, kas ir tas, kas nepieciešams katrai mērķgrupai, zinu tās vajadzības. Tikpat svarīgi, lai nodarbības būtu sistemātiskas, kompleksas. Darīsim visu, lai nākamajā gadā būtu iespēja iesākto turpināt,” laikrakstam norāda A. Šteinberga,
Psiholoģe Dace Gailīte atklāj, ka 12 nedēļu garumā dalībnieki grupās daudz strādājuši ar pašvērtējumu, komunikācijas prasmēm, spēju komunicēt citādāk, spēju atpazīt emocijas. “Esam gājuši nevis plašumā, bet dziļumā, vairāk saraduši viens ar otru, atklājušies, uzticējušies, gluži kā ģimenes locekļi kļuvuši. Nodarbībās sapratu, ka ļoti daudziem cilvēkiem šī bija vienīgā iespēja, kad iziet no mājas. Zinu, ka daudz ikdienā paņem rutīna, tā mūs diemžēl apēd. Vislabākais ieteikums arī pēc nodarbībām ir turpināt komunicēt, būt ar kādu kopā. Ja jūs zināt, ka jums blakus aiz sienas ir kāds kaimiņš, un zināt, ka viņš ir viens, aizejiet pie viņa ar tējas krūzi. Tas taču ir tik vienkārši un tajā pašā laikā tik daudz,” teic psiholoģe D. Gailīte.
dalībnieku viedokļi
Smaida Maskina, floriste, raksta dzeju:
– Es ļoti vēlējos iesaistīties šajās aktivitātēs, lai nejustos vientuļa. Dzīvoju kopā ar vīru, taču nodarbības ir vērtīgas ar to, ka tās ceļ pašapziņu, sniedz psiholoģisku atbalstu un novērtējumu, ka dzīvē esi vajadzīgs. Ļoti patika psiholoģes Dacītes (Daces Gailītes – red.) nodarbības, kurās katrs mēs varējam izrunāt savu sāpi. Katram ir savs dzīvesstāsts, pāri darījumi un, kad ar tiem dalās, kļūst viegli. Daudz kas dzīvē ir tāds, ka pāri nodarīts, bet nodarbībās to visu izrunājam, izspēlējam. Jūtu, ka pa dzīvi tagad eju ar tādu pacilātību. Jūtos ļoti novērtēta.
Esmu te iepazinusi foršus cilvēkus. Satiekamies, apskaujamies, viens otram novēlam jauku dienu. It kā tikai sīkumi, bet tik daudz nozīmē. Pēc šī projekta esmu nolēmusi vēl vairāk celt savu pašapziņu, ejot un darot. Gribu attīstīt un izkopt savas prasmes, pierādīt pati sev, ka esmu vajadzīga ne tikai ģimenei, bet arī pasaulei.
Ints Trijēcis, invalīds, patīk sagādāt prieku citiem:
– Esmu no Grundzāles, dzīvoju nomaļus no centra. Mani uzrunāja sociālā darbiniece, un tas ieinteresēja. Te ir ļoti labi cilvēki, mēs sapazīstamies, daudz ko uzzinām, mācāmies, ir interesanti. Sociālā darbiniece mani arī atved uz nodarbībām Smiltenē. Esmu invalīds. Man nav kājas, tāpēc darbā nekur neņem. Ikdienā es pa māju dzīvoju, taisu puķes no zīda. Pēc tam uzdāvinu cilvēkiem, man tas ir hobijs. Patīk, ja varu iepriecināt. Puķes iemācījos taisīt, redzot televizorā. Šodien mācījāmies strādāt ar ģipsi un plastilīnu, kā izveidot skaistus attēlus. Turpināšu šādus darbiņus gatavot arī mājās, tās būs jaunas prasmes, ko apgūt. Smalki roku darbi man patīk. Patīk arī lasīt Bībeli. Tā man ir gudrākā grāmata. Dievs dod spēku!
Sarmīte Celinska, dzīvo pie māsas, jo kopā ir vieglāk:
– Esmu no Palsmanes pagasta, bet tagad dzīvoju pie māsiņas Smiltenē. Nodarbībās man atļāva iesaistīties jau otro reizi, ko es novērtēju. Man ļoti patīk dziedāšanas nodarbības, korī nedziedu, bet te varu izpausties, būt cilvēkos. Esam palikušas divas ar māsu tikai no ģimenes, viņai vēl divi dēli. Vecāki sen jau miruši, jau skolas laikā. Māsa tikko bija sākusi mācīties tehnikumā, kad aizgāja mammīte, mums palika trīsgadīgs brālītis, kuru uz maiņām uzaudzinājām.
Esmu otrās grupas invalīde ar atļauju strādāt četras stundas brīvā darba režīmā. Tagad ziemā nevienam mani nevajag, vasarā dārziņu palīdzu apkopt. Katru otrdienu ļoti gaidu, jo tad visas dienas garumā ir nodarbības. Te esmu mīļos cilvēkos. Tas pietrūka līdz šim. Visnoderīgākās bija psiholoģes nodarbības, jo pati esmu tāds cilvēks, kas Strenčos pabijis vairākas reizes. Pēdējo reizi gandrīz vai pati braucu nervu dēļ. Pērn decembrī aizbraucu pie brāļa un aizgāju uz veikalu, tikmēr viņš izdarīja pašnāvību. Tas bija smagi, tagad saprotu, cik ļoti svarīgi ir izrunāties ar savējiem ikdienā. Psiholoģes konsultācijas ļoti palīdz, tās pati atļauties nevarētu. Tik žēl, ka projekts ir noslēdzies.
Daina Osma, novērtē kopā būšanu, jo ikdienā dzīvo viena:
– Vērtīgākais ir kopā būšana, psihologa nodarbības, vingrošana. Arī muzikālās nodarbībās bija ļoti interesanti. Dzīvojot Mežciemā, kur nav ne veikala, ne kā, tieši tās kopā būšanas pietrūka. Man ir kaimiņi, bet ikdienā tāpat pietrūka blakus cilvēku. Nestrādāju, jo esmu redzes invalīde. Tātad ikdienā pamatā esmu viena.
Ja jūs vien zinātu, kā gaidīju šīs tikšanās, jo tās man lika justies labāk. Ar nodarbībās satiktajiem cilvēkiem apmainījāmies telefona numuriem, lai turpinātu uzturēt kontaktus.
