Biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” valdes priekšsēdētāja atklāj, ka diemžēl arī pēc ekonomiskās krīzes beigām reālajā dzīvē invalīdiem ir daudz grūtāk, nekā tas viss valsts līmenī izskatās uz papīra. Tāpēc vēl jo vairāk ir jārod iespēja kaut uz mirkli šiem cilvēkiem ikdienas rūpes un raizes atstāt mājās, rīkojot kopīgus pasākumus.
Viens no tādiem bija ikgadējais pasākums, kas veltīts Starptautiskajai cilvēkiem ar invaliditāti dienai un vienlaikus noslēdz biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” (“ATBALSTS”) kalendāro gadu.Trijos vārdos aizvadīto pasākumu Brantu pagasta Vidzemē var dēvēt par atkalredzēšanās prieku. To piedzīvoja sešdesmit cilvēku no Smiltenes, Strenču un Valkas novadiem. “Mēs atkal sanākam kopā, parunājamies, klausāmies koncertu un dejojam, lai vismaz tobrīd nedomātu par ikdienas rūpi, kas nu kuram no mums ir uz sirsniņas. Citreiz ikdienā nākas aprunāties ar līdzīgiem cilvēkiem, var just nospiestību, bet šeit izdodas atslēgties un gūt prieku. Jā, ar mani ir citādāk, arī ikdienā esmu cilvēkos, esmu sabiedriski aktīva, apmeklēju pasākumus, braucu uz teātri, bet ne visiem ir tā,” saka strencēniete Antra Else.Ir grūti, tāpēc viņa līdzcilvēkiem novēl veselību, izturību un dzīvesprieku. “Esmu spējusi sevī noturēt lielu optimismu, jo savādāk nemaz nevar. Ja tu ej un dari par spīti visām grūtībām, ikdienas raizēm un šķēršļiem, tad arī jūties vairāk novērtēts un vajadzīgs. Jūties dzīvs cilvēks, nevis kaktā ierāvies,” atklāj A. Else.“ATBALSTS” valdes priekšsēdētāja Diāna Vītola teic, cilvēki ar īpašām vajadzībām dzīvo ļoti dažādi, taču visu vienojošais patiešām esot kopā būšanas un atkalredzēšanās prieks. “Arī turpmāk mums kā biedrībai ir jāstrādā tā, lai vēl vairāk veicinātu sadarbību vienam ar otru. Iespējams, jādarbojas vēl aktīvāk. Ļoti gribētos, lai valstiskā līmenī uzlabotos invalīdu ikdienas un materiālā situācija. Jau treknajos gados šiem cilvēkiem klājās grūtāk kā pārējiem, bet tagad ir vēl smagāk,” zina teikt D. Vītola.Viktors Rutkovskis no Valkas biedrības rīkotajās aktivitātēs iesaistās vairākus gadus. Vīrietis pārliecinājies, ka kopīgi pasākumi ir pat ļoti nepieciešami. Ja vien tādi būtu, viņš tos apmeklētu biežāk. “Pavērojot citus, redzēju, cik viņi jutās labi un atbrīvoti, arī emocionāli atvērtāki. Man pašam ļoti patika. Ikdienā ne vienmēr var šādas emocijas piedzīvot,” stāsta V. Rutkovskis.
