Vai māte var noliegt, ka viņai ir bērni, kaunoties no savas vientulības un nespējas sevi apkopt? Dzīve rāda, ka var.
Vai māte var noliegt, ka viņai ir bērni, kaunoties no savas vientulības un nespējas sevi apkopt? Dzīve rāda, ka var.
Tās ir tikai dažas sāpīgas lietas, ar kurām ikdienā jāsaskaras Valkas domes Sociālā dienesta speciālistēm Ivetai Porietei un Lilijai Līviņai. Iveta atbild par vecajiem cilvēkiem – vientuļajiem pensionāriem, kuriem nepieciešama aprūpe, un invalīdiem, bet Līvijas uzmanības lokā ir ģimenes ar bērniem. Kā saka pašas speciālistes, viena cenšas novērst sekas, bet otra – tās cēloņus.
“Tagad ir pietiekami daudz vecu un nevarīgu cilvēku, kuriem nepieciešama palīdzība. Dažiem ir bērni, bet viņi par vecākiem neliekas ne zinis. Nereti ir bijis tā, ka savulaik māte un tēvs nav pievērsuši uzmanību bērnu audzināšanai un tagad bērnu vienaldzība par vecākiem kā bumerangs atgriežas pie viņiem sirmā vecumā,” saka I. Poriete.
Kaunas atzīt savu nespēcību
I. Poriete atzīst, ka darbs ir grūts, jo, lai kā katram ievirzījusies dzīve, ikviens cilvēks ir ar savu jūtu pasauli un pārdzīvojumiem. Ne visi vecumā spēj samierināties, ka viņiem jāpāriet citu aprūpē, savukārt vēl daļai veco cilvēku, kuri paši vēlas iestāties kādā sociālās aprūpes iestādē, bieži nākas rēķināties ar valsts ierobežotajām iespējām.
“Manos pienākumos ietilpst veco cilvēku iekārtošana pansionātos, kārtoju arī nosūtīšanu uz sociālo rehabilitāciju. Tās personas, kurām nepieciešama sociālā aprūpe, dažādi noskaidrojam. Bieži pie mums atnāk paši cilvēki un lūdz palīdzību, dažreiz ierodas viņu bērni, radi vai paziņas. Ir jau arī tā, ka bērni dzīvo un strādā citā pilsētā un gluži vienkārši nevar pastāvīgi atrasties pie vecākiem. Diemžēl uzreiz ir grūti palīdzēt, jo gan uz pansionātiem, gan sociālās rehabilitācijas iestādēm ir rindas. Parasti iznāk gaidīt apmēram divus gadus,” stāsta I. Poriete.
Ilgajos darba gados speciāliste pilsētā ir labi iepazinusi vecos cilvēkus un viņu vajadzības, tādēļ bez uzmanības neviens nav palicis. “Bieži pati interesējos, kas kuram vajadzīgs, jo vairāki vientuļie pensionāri nespēj pārvarēt psiholoģisko barjeru, lai paši meklētu palīdzību, nu kaut vai, lai aizietu un patstāvīgi pieteiktos rindā uz sociālās aprūpes namu. Ir bijuši gadījumi, kad gados veci cilvēki līdz pēdējam brīdim paši cenšas sevi aprūpēt, līdz slimības un nespēks ņem virsroku. Viņus aizved uz slimnīcu, un tad gan dažreiz nav tālu no bezizejas situācijas, jo mirklī ir grūti atrast sociālo iestādi, kur šādu aprūpējamo ievietot. Lai rastu iespēju sarežģījumus atrisināt arī šādās situācijās, sociālās aprūpes namā esam izveidojuši krīzes istabu, kur uz laiku gulošo ievietot. Veicam arī sociālo aprūpi mājās,” stāsta I. Poriete.
Nereti jāuzņemas bērnu loma
Viņa piekrīt, ka sociālajam darbiniekam jābūt arī labam psihologam, lai saprastu šo pārdomu brīdi, kad cilvēkam jāatzīst sava bezspēcība un jālūdz aprūpe. “Tādēļ augstskolā esam studējušas psiholoģiju, lai prastu iejusties šo cilvēku emocionālajā pasaulē. Diemžēl diezgan bieži tas mums jādara veco cilvēku bērnu vietā. Ir gadījumi, kad bērni no aprūpējamiem vecākiem dzīvo gluži netālu un nav arī pārlieku aizņemti, jo ir bezdarbnieki.
Nereti materiālā palīdzība nemaz tik ļoti nav vajadzīga. Vecāki vienkārši vēlas, lai bērni pret viņiem būtu sirsnīgāki. Atnest no veikala maizi vai no aptiekas zāles – to varētu izdarīt, bet nekā. Kaut arī esmu piedzīvojusi dažādas psiholoģiskas situācijas, man ar šādiem bērniem grūti sarunāties, lai pārliecinātu, ka vecākiem jāpalīdz,” saka I. Poriete. Pēc viņas novērojuma, šādu gadījumu kļūst arvien vairāk.
Likuma burts maz līdz
Kaut arī Latvijas Civillikumā paredzēts, ka bērniem jārūpējas par vecākiem, likums ir likums un ar savu burta spēku diemžēl nespēj mainīt savstarpējās attiecības ģimenē. L. Līviņa stāsta, ka, apmeklējot ģimenes un iepazīstot tās, varot jau diezgan labi paredzēt, kurās bērni, kļūstot pieauguši, rūpēsies par vecākiem un kurās viņus aizmirsīs. “Esmu satikusi vecākus, kuri paši savām rokām bērnus audzina par despotiem. Pēc gadiem viņi nāks pie mums un sūdzēsies, ka bērni neļauj mierīgi dzīvot, ved draugus mājās un rīko dzeršanas. Manā pārraudzībā ir riska ģimenes, kurās dažādu iemeslu dēļ vecāki nespēj veikt savus audzināšanas pienākumus. Jāstrādā arī ar ģimenēm, kurās vecāki apzināti neaudzina savas atvases un nododas pastāvīgai dzeršanai, kā arī ar pusaudžiem, kuri dzīvo it kā labvēlīgās ģimenēs, bet kaut kādu iemeslu dēļ nokļuvuši konfliktā ar likumu prasībām. Tad cenšos noskaidrot, kas liek viņiem demonstrēt sabiedrībā nepieņemamu uzvedību. Policijā Nepilngadīgo lietu komisijas vairs nav, tagad viss ir uz Sociālā dienesta pleciem,” apliecina L. Līviņa.
Attiecības ietekmē juku laiks
Darba netrūkst, jo tā saucamo riska ģimeņu kļūst arvien vairāk. Salīdzinājumā ar agrākajiem gadiem, palielinājusies arī neiecietība un vienaldzība vecāku un bērnu savstarpējās attiecībās. Kāpēc tā notiek? Uz šo jautājumu atbildi ikdienas gaitās bieži meklējusi arī Lilija un Iveta. “Agrāk bija stingrāki likumi. Ja ģimenē bērniem trūka pareizas audzināšanas, ieradās komisija, kas mazo aizveda un ievietoja kādā bērnunamā. Tagad tādu komisiju nav. Ja apkārtējie par negācijām kādā ģimenē nesūdzas valsts iestādēs, tad neviens arī par tām īpaši neliekas zinis un bērni izaug tā, kā audzināti. Ir arī citi iemesli, un grūti pateikt, kurš pats galvenais. Zinātnieki, piemēram, secinājuši, ka ekonomiskās stabilitātes periodos jeb tā saucamajos miera un pārticības gados ir vērojams dzimstības pieaugums, turklāt no piedzimušajiem daudzi kļūst par talantīgiem mūziķiem, režisoriem un rakstniekiem. Mūsdienu pusaudži ir 90. gadu bērni, kad mūsos valdīja liela neziņa par nākotni, daudz kas tika likvidēts, mainījām darbavietas un bieži nezinājām, vai rīt vēl būs darbs. Viss šis stress ir palicis mūsu bērnos. Tās morālās un kultūras vērtības, kas veidoja mūsu apziņu, šodienas pusaudžiem ir svešas lietas. Pār jauniešu nenobriedušajiem prātiem gāžas milzīga informācijas jūra, ko nodrošina mūsdienu tehnoloģijas. Rodas situācija, kad pusaudzis ar savu mazo dzīves pieredzi nezina, ko ar šo informāciju iesākt. Pie visa klāt nāk ar vardarbību piesātinātas datorspēles un filmas, kas atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz pusaudžu domāšanu. Iznākums ir tāds, kādu to redzam mūsu šodienas dzīvē,” saka L. Līviņa.
Audzināšanā aizmirsta atbildība
I. Poriete domā, ka šodien bērnam tik daudz kā agrāk neliek justies atbildīgam par savu izturēšanos ģimenē un sabiedrībā. “Agrāk jau pieminētajām Nepilngadīgo lietu komisijām, pēc manām domām, nebija bubuļa loma, bet darbinieces mācīja, ka par savu rīcību jāatbild. Bērni saprata, ka viņu nodarījums vairāk vai mazāk samazinās ģimenes budžetu un daudzi nožēloja, ka ar savu nepārdomāto rīcību sāpinājuši vecākus,” saka I. Poriete.
“Agrāk vairāk respektēja skolu. Tagad diezgan lielai daļai jauno vecāku pašiem ir saglabājies negatīvs iespaids par skolu un saprotams, ka bērns nerespektēs mācību iestādi, ja to nedarīs viņa tētis un mamma. Kādēļ, piemēram, pirmklasnieks ļoti ievēro, ko māca skolotājs, un tas viņam ir autoritāte līdz kādai 4. klasei? Bērns pat strīdas pretī vecākiem, norādot, ka skolotājs lika citādi darīt. Taču šī attieksme pazūd pēc piektās sestās klases. Varbūt tas tādēļ, ka pašiem vecākiem skola šķiet kā atsevišķa, no viņu interesēm nodalīta iestāde. Ir pat gadījumi, kad vecāki bērnam ļauj pašam izšķirties – mācīties vai neiet skolā. Pusaudzis, kas pārtrauc mācības, ir jau paredzēts nolemtībai neko dzīvē nesasniegt. Vēlāk viņš to nožēlos un tad vainos vecākus, kādēļ viņi nav piespieduši mācīties, bet būs par vēlu. Skaidrs, ka viņa mīlestība pret vecākiem izzudīs, bet sociālajiem darbiniekiem vēl klāt nāks personas, kurām jāpalīdz,” piebilst L. Līviņa.
Bezcerīgu situāciju nav
Pēc sociālo darbinieču domām, Atmodas sākumā tā saucamie juku laiki un ar tiem atnākušais stress, kā arī tagadējā inflācija ar pastāvīgām rūpēm par iztiku ir radījusi situāciju, kurā tik daudziem, īpaši sociāli mazāk aizsargātiem cilvēkiem nepieciešama palīdzība. “Ģimenēs gan bērni, gan gados veci cilvēki visasāk izjūt to, ka valstī nav ekonomiskās stabilitātes. Sen pagājis laiks, kad cilvēks jutās drošs par savu vietu darbā, skaidri zinot, kad dosies pensijā un cik liels šis pabalsts būs. Tagad valsts palīdzība, kas izpaužas pensiju indeksācijā, pabalstu piešķiršanā, algu paaugstināšanā, inflāciju nevar panākt, jo tai ir ātrs temps. Tas rada nedrošību. Cilvēki darbā pavada daudzas stundas, lai vairāk nopelnītu, bet no tā zaudē bērni, kuriem trūkst vecāku uzmanības. Nereti ar visiem pūliņiem neizdodas nopelnīt tik daudz, lai apmierinātu visas vajadzības. Tas rada nedrošību un stresu,” saka L. Līviņa.
Abas sociālās darbinieces piekrīt, ka dažreiz viņu darbs izskatās kā dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām, jo ģimeņu un veco cilvēku, kuriem nepieciešama palīdzība, rodas arvien vairāk. “Ja kādā ģimenē izdodas situāciju uzlabot un dzīve tur ieiet normālās sliedēs, tad parādās jaunas personas, kurām jāpalīdz. Taču tas, ka daudz ko izdodas arī izdarīt, apliecina, ka bezcerīgu situāciju nav. Tā ir mūsu cerība,” saka L. Līviņa.
