Nedaudz vairāk kā mēnesi Smiltenes novada muzeju Mēru muižā vada smilteniete Ina Rubene. Jaunā vadītāja ieradās ar pārliecību – muzejam iespējami ātrākā laikaposmā jābūt akreditētam, tādējādi nodrošinot kvalitatīvu, profesionālu, uz sabiedrības interesēm un vajadzībām orientētu muzeja darbību. Darba pieredzi, nepieciešamās zināšanas un iemaņas akreditācijā I. Rubene guva savā iepriekšējā darbavietā, vadot Viktora Ķirpa Ates muzeju Alūksnes novadā. “Ziemeļlatvija” devās uz Mēru muižu, lai uzzinātu, kā I. Rubene aizvadīja pirmo mēnesi jaunajā darbavietā, kādi bija iespaidi pārņemot lielo muižas ēku un kādi soļi ejami līdz akreditētam muzejam. Vadītāja ir atvērta sarunai un sabiedrībai, kā pati saka: “Kas es bez iedzīvotājiem. Negribētu, lai kāds sajūtas tā, ko nu es ‒ parastais no tautas, mēs katrs veidojam mūsu vēsturi. Un šis mirklis jau ir daļa vēstures.”
– Kāds bija jūsu pirmais iespaids ierodoties Smiltenes novada muzejā?
– Ates muzejs ir ar trīsdesmit gadu pieredzi un jau trīs reizes akreditēts, bet Mēros tas ir pavisam jauns. Latvijas Muzeju likums nosaka, ka piecus gadus pēc muzeja dibināšanas tam jābūt akreditētam. Šeit ir ļoti daudz darāmā, lai to panāktu. Esmu apņēmības un darbaspara pilna. Mēru muižā mani patīkami pārsteidza plašās telpas, daudz kas vēsturiski saglabājies līdz mūsdienām, kas ir liela vērtība. Telpās jau iepriekšējā periodā ir veikta izpēte un, lai veiksmīgi izvēlētos telpu plānojumu, ekspozīciju saturu, par konsultantu esmu aicinājusi SIA “Dd studio”. Arī uzņēmuma pārstāvji bija ļoti pārsteigti, ka tiešām Latvijā vēl ir tādas pērles kā šī muiža, kas nav nonākusi privātā īpašumā un ir pieejama sabiedrībai.
– Pirmais mēnesis jaunajā darbavietā nostrādāts, ko šajā laikā darījāt?
– Maijs man bija iepazīšanās mēnesis ar muzeja telpām un iespējām. Izstrādāju vadlīnijas darbiem, kas jāpaveic. Katram muzejam ir zināma kārtība, varu atklāti pateikt, ka darbalauks ir liels un tas mainīsies. Smiltenes novada muzeja krājums tik jaunam muzejam ir ļoti liels, tāpēc tas vispirms ir jāsakārto. Tas ir pats primārais darbs, apzināt, ko esam savākuši, ko ievietot pamatkrājumā, ko palīgkrājumā – tur darbs krājuma komisijai, kas jāizveido. Daudziem priekšmetiem nav stāsta, kāpēc tie nonākuši muzejā. Nopietni jāstrādā pie muzeja misijas, kas tad arī noteiks darbības lauku. Lai atbilstoši prasībām glabātu krājumu, tam ir nepieciešamas speciāli aprīkotas telpas. Par remonta nepieciešamību esmu runājusi ar Smiltenes novada domes vadību un deputātiem. Krājuma sakārtošana ir darbietilpīgs un apjomīgs darbs, paralēli tam domājam arī par citiem darbiem. Vēlos, lai Smiltenes novada muzejs savu darbu veiktu profesionāli un būtu vieta, kur gūt zināšanas par mūsu novada vēsturi un tajā pašā laikā interesants visu vecumu apmeklētājiem.
– Maijā daudzviet Latvijā notika Muzeju nakts, cik noprotu, Mēru muižas durvis šomēnes apmeklētājiem ir slēgtas?
– Skarbi izklausās – durvis slēgtas. Kaut arī šeit ir tik daudz interesantu durvju, ko atvērt. Ņemot vērā, ka Mēru muižā esmu pirmo mēnesi, nav īpašas nozīmes laikā, kad citos muzejos ir ļoti bagātīgas pasākumu programmas, vienkārši atvērt durvis. Pastrādāsim, sagatavosimies un tad no jūnija plašāk vērsim vaļā durvis apmeklētājiem. Protams, ja kāds ieradās, to laipni uzņēmām, parādījām muižas telpas un parunājām par paveikto un iecerēm.
Tik apjomīgu darbu, kāds ir šeit, nevar paveikt viens cilvēks. Esmu pateicīga, ka daudz man palīdz vēstures skolotāja Inguna Kudlāne, kas savulaik strādāja Birzuļu pamatskolā (Mēru muižā – red.). Sadarbībā ar viņu izstrādājam ekskursiju pa muižas kompleksu, ko jau drīzumā piedāvāsim interesentiem. Ar esošo materiālu strādāšu pie izglītojošo programmu piedāvājuma.
Mēru muižas parks vietējiem saistās ar pūcēm, kuras te dzīvojušas senos laikos un esot arī mūsdienās. Tāpēc uzmeklēju kolekcionāri Jogitu Cinkus, kuras krājumā ir vairāk nekā tūkstoš eksemplāros dažādos materiālos veidotas pūces. No 2. jūnija līdz par rudenim izstāde būs apskatāma Smiltenes novada muzejā katru otrdienu, trešdienu, ceturtdienu un piektdienu no pulksten 10 līdz 16, bet sestdienās no pulksten 10 līdz 14.
– Lai muzeju varētu akreditēt, ir jāveic apjomīgs darbs, paralēli tam jāuzņem apmeklētāji, vai to spēj paveikt viens cilvēks?
– Jebkurā īstā muzejā nestrādā tikai viens cilvēks. Noteikti ir jābūt arī krājuma glabātājam. Zināmā mērā sabiedrībai tā ir vismazāk redzamā daļa, bet būtībā krājums ir katra muzeja pamatā. Viena lieta ir sakārtot krājumu, salikt pa plauktiem, sanumurēt, otra lieta papildināt krājumu atbilstoši muzeja misijai. Jāapzinās, ka muzejs nebrauc, piemēram, uz Kurzemi un nemeklē tur priekšmetus, tam ir sava teritorija. Noteikti saredzu, ka nākotnē man pievienosies vēl kāds kolēģis.
– Kādas sadarbības iespējas saredzat ar sabiedrību un cik tā jums ir svarīga?
– Kas es bez iedzīvotājiem. Negribētu, lai kāds sajūtas tā, ko nu es parastais no tautas, mēs katrs veidojam mūsu vēsturi. Un šis mirklis jau ir daļa vēstures. Esmu tikusies ar Smiltenes novada vēstures skolotājiem, vairākām bibliotekārēm.
Diemžēl es diezgan maz pazīstu cilvēkus Smiltenes pusē, kaut gan jau divdesmit gadu esmu smilteniete. Taču visu laiku mans darbs bijis ārpus pilsētas un novada. Tāpēc aicinu iedzīvotājus man panākt solīti pretim, kaut ar telefona zvanu vai vēstuli elektroniskajā pastā. Priecāšos ikvienu sastapt klātienē.
Vēlos arī iepazīt privātos kolekcionārus, kas kolekcionē sava prieka pēc, kā arī apzināt tās skolas un iestādes novadā, kurās atsevišķas telpas atvēlētas ekspozīcijām. Nevis tamdēļ, lai visu atņemtu un atvestu uz muzeju, bet tāpēc, lai varētu kopīgi strādāt. Aicinu iedzīvotājus mums uzticēties. Iespējams, pirms iešanas uz ugunskuru vai nodošanu metāllūžņos ir kas tāds, kas mums var noderēt muzejā un lieliski raksturot mūsu dzīvi. Šobrīd jau zinu, ka noteikti interesē zirga aizjūgs un zirgvilkmes tehnika. Neaizmirsīsim, ka arī padomju laiks ir mūsu vēsture un vēl šo laiku priekšmeti ir daudzās mājās.
Vēlos piebilst arī to, ka Ates muzejā mums izdevās ieviest jauku tradīciju, ka dzimtas salidojumi tika rīkoti muzejā, līdz ar to šeit atstājot savu stāstu un materiālus par savu dzimtu un mudinot to apzināt nākamajā paaudzēm.
– Pamanīju, ka muzejam ir savi konti tviterī un feisbukā. Tātad muzejs būs aktīvs arī sociālajos tīklos?
– Jā, noteikti! Tāda man ir pieredze no iepriekšējā darba. Nepietiek ar to, ka mūs zina konkrēts loks cilvēku, nemitīgi par sevi ir jāstāsta, jāatgādina un tas jādara tā, lai ikviens ar interesi vēlētos atbraukt uz Smiltenes novada muzeju. Es ļoti ceru, ka, strādājot ar lielu pašatdevi, pašvaldības un sabiedrības atbalstu, uz Latvijas simtgadi mēs Smiltenes novadam varēsim uzdāvināt akreditētu muzeju.
Kā vērtē jaunās
muzeja vadītājas darbu un vai vīzija saskan ar pašvaldības redzējumu?
Pārsla Jansone, Smiltenes novada Kultūras pārvaldes vadītāja:
– Saskan, jo mēs mazlietiņ bijām novirzījušies no tā mērķa – muzejs. Man ļoti patīk, kā Ina Rubene skaidri nodefinē savus mērķus. Jo mūsu mērķis, atveros Mēru muižā muzeju, bija akreditēts muzejs, kas tiešām nozīmē tādu informatīvu, bagātīgu un nopietnu resursu. Muzejs Smiltenes novadā ir jauns veidojums, tāpēc tas arī mazlietiņ mulsina cilvēkus. Visur, kur ir bijušās rajona pilsētas, visās ir muzejs, izņemot Smilteni. Tāpēc ir jāsaprot, ka tā ir tā nopietnā lappuse, kas mums jāpāršķir. Smiltenes novadam ir vajadzīga vieta, kur ir apkopots viss par mums. Mums ir grāmata, atmiņu stāsti, zinām, pie kā glabājas, piemēram, senlaicīgi gludekļi, bet tas viss ir jāapkopo.
Pats galvenais, lai būtu darbs ar jauniešiem. Mums ir Latvijas vēsture, bet paralēli tam jau veidojot šo represēto grāmatu, braucot pa novada skolām redzam, kā jaunieši atvērtām mutēm klausās novadnieku stāstus. Mēs esam par to atbildīgi. Vēsture atkārtojas un, ja mēs to nezinām, tad nevaram paredzēt notikumus uz priekšu. Tas ir nopietns solis. Mēs esam ļoti priecīgi par Inas darbu. Jā, darba ir daudz, tas ir nenoliedzami. Bet pirmais uzstādījums ir skaidrs līdz 2016. gada beigām tiek iesniegta visa nepieciešamā dokumentācija muzeja akreditācijai un 2017. gadā to akreditējam. Protams, viņš būs ar vairākiem ieteikumiem. Mums šobrīd nav ne tādu cilvēku resursu, ne naudas, lai visu šo ēku savestu pilnīgi perfektā kārtībā. Tikko mēs esam akreditēts muzejs, mēs varam piedalīties muzeju projektu konkursos, kas jau ir cita līmeņa. Svarīgi ir tas, ka mēs nevaram palikt pie tā formāta, kad bijām mazi, gājām paskatījāmies pa labi un pa kreisi. Muzejam ir jābūt inovatīvam un aizraujošam, nepazaudējot vēsturisko saturu un šarmu.
Principā līdz akreditācijai lieli finanšu līdzekļi nav jāiegulda. Muzejs darbosies sava apstiprinātā budžeta ietvaros, jo to, kas attiecas uz saimniecisko pusi, pārņems pagasta pārvaldnieki. Līdz ar to apsaimniekošanas budžetos ir finansējums.
