Portālā ziemellatvija.lv izlasīju forumu “Smiltenes sabiedrība”. Tēmas ierosinātājai radies jautājums, kāpēc Smiltenē cilvēki esot tik negatīvi, skaudīgi un intrigu pilni. “Nekas nekad nebūs svarīgāks par to, kas notiek otra dzīvē; kāpēc tik ļoti patīk vērpt intrigas un klačoties, kāpēc viss vienmēr ir slikti un nav labi? Vai kādreiz ir arī kas labs?” tā portālā raksta Vilma Margareta.Pieļauju, katrs no mums reiz sev ir uzdevis šos jautājumus, neatkarīgi no tā, kurā zemeslodes pusē dzīvo. Arī es neesmu nekāds izņēmums. Liels vai mazs, cilvēks ir tikai cilvēks. Citam dzīve rādās tikai baltā krāsā, citam melnā, taču vēl jau ir arī pārējās krāsas. Kāpēc gan tās nevarētu būt jūsējās?Mums vienmēr ir dotas vairākas iespējas, arī šajā gadījumā. Varam izvēlēties uztraukties par tenkotājiem, tādējādi sevī vairojot stresu un negatīvas emocijas, bet ir arī cita iespēja – iedvesmoties.Es cenšos izvēlēties otro variantu, kas man visbiežāk ir grāmatas, kuru autori ir garīgie skolotāji, mistiķi, ārsti, un lielās intervijas žurnālos. Lasot gūstu spēku, iedvesmu un ticību pati sev, jo dzīve patiesi ir brīnišķīgi skaista. Patiesībā ir tik daudz lietu un notikumu, no kā smelties iedvesmu, bet tas viss ir atkarīgs no katra paša. Ik pa laikam atgādinu sev Leonardo di Kaprio atveidotā Džeka teikto “Titānikā” – lai katra nodzīvotā diena ir ko vērta! Tāpat prātā un sirdī palika Ināras Krūmiņas teiktais intervijā kolēģei – katra diena ir jāuztver un jāizdzīvo kā dāvana. Pamēģiniet un pārliecināsieties, ka tas strādā. Jums, mīļie lasītāji, novēlu nezaudēt dzīvesprieku un ticību, lai arī cik reizēm ir grūti.
