Novērojot Saeimas deputātu darbošanos, šķiet, – ja referenduma par krievu valodu kā otru valsts valodu nebūtu, tad to vajadzētu izdomāt, citādi nākamajās parlamenta vēlēšanās nekāda gaišā nākotne nespīdētu. Taču tagad ir laba iespēja spodrināt sava mundiera pogas un iegūt piekritējus, jo, lai nu ko, bet ar patosu un sirdsdegsmi runāt par Latvijas kā nacionālas valsts mūžsenām vērtībām un kā mūsu vienīgo dzimteni Daugavas krastos politiķi prot. Cits pēc cita tapuši partiju paziņojumi ar aicinājumiem iestāties par latviešu valodu. Tiklīdz tādu publiskoja zatlerieši, tā tūlīt ar līdzīgu uzsaukumu sekoja zemsavieši, nerunājot nemaz par nacionāļiem, kuriem latviskuma deklarēšana kļuvusi par tik iemīļotu jājamzirdziņu, ka pirms vēlēšanām citas nosauktās prioritātes, kā veselības aprūpe, atbalsts ģimenēm ar bērniem un aizbraucēju atgriešanās veicināšana, tagad noliktas tālākā plauktā. Referendumam tiek veltīta visa enerģija. Vienkāršāk gan būtu bijis to noslāpēt vēl idejas līmenī ar attiecīgu likumu, kas aizliedz mainīt Satversmes kodolu. Taču tas nebūtu izdevīgi. Tad priekšplānā izvirzītos Satiksmes ministrijas nevarība, kuras ministrs nule apliecinājis – par ceļu stāvokli labu ziņu nav un nebūs. Tad būtu jāatskaitās, kādēļ bezdarbs turpina augt. Jāatbild, kādēļ sagrūst veselības aprūpe un tās reglamentējošie likumi. Nule valstī, kur vārdos bērni ir prioritāte, arī viņiem jāmaksā par ārsta apmeklējumu, kaut likums liek apkalpot bez maksas. Taču parādījušās kvotas, lūk. Tagad gan jādomā kas cits. Referendums atnāks un aizies, bet pēc tā vajadzēs atrast citu birsti pogu spodrināšanai.
