Pagājušo svētdien veikalā «Saulīte» kāds apmēram 40 gadu vecs tips augumā virs diviem metriem man lūdza mobilo tālruni, lai kaut kam steidzami piezvanītu, jo viņam, lūk, neesot nedz telefona, nedz naudas.
Pagājušo svētdien veikalā “Saulīte” kāds apmēram 40 gadu vecs tips augumā virs diviem metriem man lūdza mobilo tālruni, lai kaut kam steidzami piezvanītu, jo viņam, lūk, neesot nedz telefona, nedz naudas.
Man viņš asociējās ar profesionālu ubagu, turklāt agrāk Valkā neredzētu. Brīdi iepriekš redzēju viņu sarunājamies ar kulinārijas nodaļas pārdevēju, kura cepa vistas. Dzirdēju tikai to, ka šis divmetrīgais vīrietis jau četrus gadus neesot ēdis gaļu, bet ļoti griboties. Par profesionālajiem ubagiem stāsta brīnumainas lietas. Vispirms jau to, ka ubagošana ir ļoti ienesīga nodarbe. Pats Rīgas Centrāltirgū esmu redzējis, kā ubags ziemā noņem cepuri, zem kuras ir paslēptas 20 latu naudaszīmes, un pērk tik dārgas ēdmaņas, par kurām pat nesapņoju. Protams, tiem naudas diedelētājiem, kuriem visvairāk rūp iedzert kādu lētu mēriņu, nauda nekad neturas. Arī Valkā tādu netrūkst. Parasti viņi pārstāj prasīt mūžam trūkstošos 20 santīmus tikai tad, kad vairākas reizes pēc kārtas saņēmuši atteikumu.
Ubagi ir visās valstīs, un ar viņu klātbūtni jāsamierinās. Visvairāk prot iežēlināt tie, kuriem ir acīm redzamas invaliditātes pazīmes vai blakus ir mazi bērni un suns. Tomēr manī vislielāko žēlumu izraisa Prāgā uz Kārļa tilta pelnošie. Šie cilvēki nerāda savu seju, bet sakņupuši nekustīgi tup uz ceļiem, galvu izstiepuši uz priekšu, ar seju tuvojoties bruģim un rokās turot cepuri. Vajadzīgs īpašs treniņš, lai šādā pozā uzturētos ilgstoši. Cilvēkam ar mīkstāku sirdi grūti izturams skats.
Ieraugot ubagu, vienmēr pārņem tāda kā neērtības sajūta. Nevar salīdzināt vecu tantiņu baltā un nevainojami tīrā lakatiņā, kas lūdz, piemēram, savas draudzes vajadzībām pie dievnama, un noskretušu deģenerātu, kuram iedodot monētu, nav nekādu šaubu par tās izlietojumu. Ieraugot ubagu, vienmēr sev uzdodu jautājumu, vai šim cilvēkam jāpalīdz. Ārzemēs ubagiem īpašu vērību neveltu, bet savā valstī jūtos it kā līdzvainīgs viņu liktenī, un tāpēc šis jautājums — ziedot vai ne? Tikai intuīcija var pasacīt, kuram ubagošana ir amats un kuram tā ir izmisuma noteikta nodarbošanās.
Nupat portālā “Delfi” bija neliela ziņa par Rīgas domes pasūtīto pētījumu, kuru veikusi SKDS. Pētījuma būtība bija par to, vai galvaspilsētā jāierobežo ubagošana. Ierobežošanu atbalsta 68 procenti rīdzinieku. Ubagošanas ierobežošanu pilnībā atbalsta 34,9 procenti aptaujāto, bet 7,6 procenti uzskata, ka tā nav nepieciešama. Sievietes ierobežojumus atbalsta vairāk (70%) nekā vīrieši (65%). Cilvēki ar augstāko izglītību pret ubagiem ir neiecietīgāki (71,7 procenti aptaujāto).
Katram skaidrs, ka ubaga klātbūtne neliecina neko labu par pilsētas tēlu, jo ubagi parasti redzami tūristu visvairāk apmeklētajās vietās. Tomēr tiem ubagiem, kuriem šī nodarbe patiešām ir izdzīvošanas pēdējais salmiņš, to nevajadzētu liegt. Tas nu būtu necilvēcīgi. Tiesa, ja nu ubagam naudas vietā piedāvā nopirkt kaut ko ēdamu, bet viņš sāk neganti lamāties, tad par šo cilvēku viss ir skaidrs. Vispazemojošāk ir redzēt ubagojošus bērnus. Uzreiz nāk prātā doma, ka valstij nav naudas sociālo programmu īstenošanai. Pesimists varētu sacīt, ka ubagojoša valsts noved pie tās pilsoņu ubagošanas. Diemžēl Latvijā patiešām ir nesamērīgi daudz ubagu, turklāt ne jau visi to dara asu piedzīvojumu dēļ. Domāju, ka ubagošana lielpilsētās lielākoties ir tāds pats bizness kā visi pārējie, tomēr pretīgākais ir tas, ka šis bizness atšķirībā no citiem mēģina maskēties un mērķēts uz mūsu cilvēcisko līdzjūtību un žēlsirdību. Ja Latvija būtu bagātāka valsts, šiem cilvēkiem varētu piedāvāt sabiedrībai derīgu darbu un par to maksāt, bet invalīdus varētu ievietot patversmēs. Lai cik pretrunīgas jūtas mani pārņem, ieraugot ubagu, tomēr kādu santīmu allaž gribas iedot un ticēt, ka šim cilvēkam tas nāks par labu.
