Vijciema pamatskolas skolotāja Sniedze Ragže pasākumos ir gluži kā teledīva Baiba Sipeniece.
Vijciema pamatskolas skolotāja Sniedze Ragže pasākumos ir gluži kā teledīva Baiba Sipeniece. Viņa ļoti interesanti ģērbjas, ir atraisīta un ar bērniem allaž spēj atrasties uz viena viļņa. Varbūt ne visiem skolas pedagogiem ir pieņemams, ka viņas audzināmā klase ir kā viena ģimene. Tā viņu raksturo pagasta iedzīvotāji.
Sniedze savā mūžā ir neparasti daudz mācījusies, un arī visiem trijiem viņas bērniem ir itin neparastas profesijas. Sēžam uz soliņa skolas priekšā, piebrauc autobusiņš, no tā izkāpj bariņš bērnu un ikviens par savu pienākumu uzskata pasveicināt skolotāju, sakot: “labdien, skolotāja Sniedze”, “čau, Sniedze” un tā joprojām. Tas liek domāt, ka viņa bērnu vidū patiešām ir savējā. “Man ir ļoti labi bērni. Esmu tik priecīga par savu audzināmo klasi, visi tādi atsaucīgi, visur vēlas piedalīties un nekad nav tā, ka skolotājai vienai pašai jācīnās, lai kaut kas izdotos. Viņos jūtu entuziasmu un savstarpēju draudzību. Visi cenšamies turēties kopā,” situāciju raksturo skolotāja. Viņa ir apmierināta arī ar skolēnu vecāku atsaucību, attieksmi un izveidojušos sadarbību.
Cilvēkus sadala radītājos un patērētājos
“Turpmākie pieci gadi ar klasi mums jāpavada kopā, mērķis visiem ir viens, tāpēc jādara viss iespējamais, lai bērns dzīvei iegūtu pēc iespējas vairāk,” nešaubās skolotāja. Jautāta, vai viņa ir analizējusi un domājusi par savu dzīves stilu, skolotāja atbild, ka, viņasprāt, visi cilvēki iedalāmi divās pamatgrupās – radītājos un patērētājos jeb baudītājos. Viņa atzīst, ka nespēj dzīvot bez radošiem procesiem.
Pirmo augstāko izglītību Sniedze ieguva Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, kad kļuva par mācītu dārznieci. Viņa praktizējās Zviedrijā, un darbs ļoti patika, taču neapmierināja atalgojums. Ģimenes minimālajām vajadzībām ar to bija par maz. Sniedze labi zināja angļu valodu, tāpēc viņu 1996. gadā uzaicināja privātajā Rezakas ģimnāzijā par šās valodas pasniedzēju. Tur mācījās arī Sniedzes vecākā meita Nora.
S. Ragže ir veidojusi daudzu dārzu projektus, taču allaž aktuāla bijusi arī pedagoģes profesija. Kad Rezakā sākās jukas un skolu likvidēja, Sniedzi uz Vijciemu aicināja skolas direktore Aīda Vītola. “Šogad skolu beigs tie trešklasnieki, ar kuriem sāku strādāt Vijciemā. Ļoti laba klase, visnotaļ dzīvi un aktīvi. Patīkami, ka izteiktais vārds nāk atpakaļ. Tas nav kā ūdens iet pāri akmenim. Citi gan saka, ka tā ir grūta klase, bet man patika. Viņi nav vienaldzīgi pret apkārt notiekošo,” vērtē skolotāja. Viņa pašlaik mācās pedagoģiju maģistrantūrā un cer to drīz pabeigt. Līdz tam S. Ragže Latvijas Universitātē ieguva skolotājas diplomu ģeogrāfijā un dabas zinībās, tātad viņai ir divas augstākās izglītības. Viņa sākotnēji Vijciemā mācīja dabaszinības, taču bērnu skaits skolā kļūst mazāks un stundu skaits ir kļuvis mazāks. Pašlaik Sniedze māca angļu un krievu valodu. Lai iegūtu šīs tiesības viņa ir beigusi piecus valodas apguves kursus. Sniedze turpina mācīties un Valkā pie pasniedzējas Andas Pelēkas apgūst franču valodu. Sākotnēji skolotājai šī valoda neesot īpaši patikusi, bet nu jau ir ļoti iepatikusies, vien pietrūkstot laika mācīties. “Tāda nu esmu – no viena grāvja otrā – patīk gan zemē rakāties, gan teātri skatīties,” par sevi pasmaida Sniedze. Uz teātriem Rīgā gan neizdodas aizbraukt tik bieži, cik vēlētos, jo Rīga ir patālu un šādi braucieni maksā dārgi, taču Valmierā viņa apskata visas izrādes. Jo īpaši skolotājai patīk Čehova “Trīs māsas” iestudējums, “Nāves ēnā” un, protams, arī “Karalis Līrs”. “Grūti noticēt, kā to smago Šekspīra gabalu var padarīt tik interesantu. Mūsdienu skatītājam ne mirkli nav garlaicīgi, ne sausi. Ļoti veiksmīga izrāde,” pārliecināta S. Ragže. Viņai patīk arī lasīt un darboties virtuvē, kur labprāt maltītes gatavošanā piedalās visi ģimenes locekļi. Ģimenē pavisam ir seši bērni. Renārs un Eduards, kurš šogad beigs 9. klasi ir absolvējuši arī Smiltenes mākslas skolu. Marks Roberts ir trīs gadus vecs, bet pastarītei Marijai Elīzei ir tikai gadiņš.
Pienākuma apziņa sēž dziļi iekšā
Jautāta, kas ir tās sastāvdaļas, kuras veido cilvēka dzīves stilu, Sniedze atbild, ka tā ir attieksme pret lietām. “Kas nu kuram ir nozīmīgs. Man kopš bērnības mamma un vecmamma ir iemācījusi pienākuma apziņu. Tagad psiholoģijā mācāmies, ka tas nebūt nav pareizi, bet man tas visu laiku ir pamatā. Ir daudz lietu, kuras nepatīk darīt, un tā ir visos darbos, taču pienākums ir tik dziļi iekšā, ka nevar darbu neizdarīt,” sevi analizē Sniedze.
Visi viņas bērni ir ceļā uz interesantu profesiju apguvi. Vecākā, Nora savulaik Rezakā pabeidza kora un čella klasi un turpināja mācības Āgenskalna valsts ģimnāzijā. Divus gadus nomācījās Kultūras akadēmijā, taču naudas mācībām sāka trūkt un viņa devās uz Lielbritāniju, kur kazino sāka strādāt par krupjē. Nu jau ir izpelnījusies vietu iestādes administrācijā. Šogad viņa uzsāka mācības Latvijas Universitātes angļu filologos. Nora atbrauc uz kādu mēnesi un tad cenšas visu “sagrābt”. Sesija ir nokārtota. Viņai jau pirms došanās uz Angliju bija sertifikāts par valodas B līmeni. Tas prasa pamatīgas zināšanas. Studente domā, ka nākotnē varētu tulkot daiļliteratūru. Otra meita Ildze veido militāro karjeru. Nu jau mācās Aizsardzības akadēmijas 2. kursā. Viņai ļoti patika matemātika, un sākotnēji bija nodomājusi studēt Tehniskajā universitātē, taču kādā rekrūšu vākšanas pasākumā izšķīrās par labu armijai. Pirmais gads Alūksnes mācību bataljonā gan bijis fiziski grūts. Ildze vienlaikus studē arī Tehniskajā universitātē. 18 gadus vecais dēls Renārs mācās Jūras akadēmijā. Viņam jau ir jūrnieka tiesības un pavisam drīz jādodas lielajā praksē.
Sniedze lepojas, ka bērni kopš mazām dienām ir radināti pie visiem mājas darbiem. “Visi bērni ir izauguši kopējos darbos. No vecas mājas izveidojām mūsdienīgu, normālu māju, ir iekopts dārzs. To esam paveikuši visi kopā. Pērn uzcēlām lielu siltumnīcu tomātiem, audzējam zemenes un citas laukos ierastās ēdmaņas,” stāsta skolotāja.
Skatīties tālāk par savu sētu
S. Ragžei patīk daudzveidīgais jauniešu ģērbšanās stils. Tam ir jābūt radošam procesam. Tiesa, savs labums arī bijis skolas formas tērpu nēsāšanā. Skolotājas galvenā prasība ir, ka apģērbam allaž jābūt tīram. Viņu nebūt nekaitina, ka meitenes staigā plikiem vēderiem, taču mācības tas var traucēt. “Iedomājos, ka meitene klases solā paliecas uz priekšu un viņas mugura kļūst tik plika, ka kļūst redzami dibena vaidziņi, bet aizmugurē sēž pusaudzis. Diezin vai viņš tādā brīdī spēs iedziļināties angļu gramatikas niansēs,” smaida skolotāja. Viņa zina skolas, kurās jau vēršas pret plikumu demonstrētājām ne jau tāpēc, ka plikumi ir neglīti, bet traucē darbam.
Skolotāja ir uzkrājusi pamatīgu pieredzi ne tikai audzinot savējos, bet arī strādājot skolā. “Lai nu kāds ir bērns, viņam ir jābūt pozitīvai virzībai. Daba katram ir iedevusi vairāk vai mazāk, bet ikvienam vajadzētu būt sapņiem un mērķiem. Laukos dzīvot nebūt nav viegli, tā nav rožaina eksistence. Ikvienam bērnam vajadzētu redzēt tālāk par savu sētu. Katrs cilvēks ir unikāls, un viņš ir nepieciešams sabiedrībai un valstij. Ja cilvēks ir labs savā profesijā un turklāt ir uzaudzināts par labu cilvēku, tad viss ir kārtībā. Ļoti vēlos, lai mani skolēni to saprastu. Cilvēks itin ātri var kļūt par ciniķi. Viens, ejot pa ceļu, redz peļķi ar netīru ūdeni, bet cits redz debesu atspīdumu ūdenī,” prāto skolotāja. Viņai patīk iedziļināties mākslu procesos, un par īstu mākslu viņa uzskata tikai tos darbus, kuri skatītājos vai klausītājos rada patiesu pārdzīvojumu. Sniedzesprāt, māksla radīta tikai mākslas dēļ nevienam nav vajadzīga, jo tā cilvēku neuzrunā. Protams, māksla cilvēku nepārveido, bet ietekmē gan. Arī mūziku mājās pēc darba taču piemeklējam, tā brīža noskaņas vadīti.
