Orientēšanās ir grundzālieša Māra Stabiņa aizraušanās, kas palīdz iepazīt ne vien Latviju, bet arī doties tālākos ceļojumos.
Orientēšanās ir grundzālieša Māra Stabiņa aizraušanās, kas palīdz iepazīt ne vien Latviju, bet arī doties tālākos ceļojumos.
Viens no pēdējiem ceļojumiem sportistam bija uz Franciju, kur norisinājās starptautiskās sacensības “5 JOURS de France”. Turp viņš devās kopā ar Vidzemes orientieristu grupu, un vienīgais pārstāvēja Valkas rajonu.
“Pirmais apskates objekts ceļojumā bija Prāga, kur ieradāmies pirmās dienas vakarā,” atceras Māris. Noskatījušies izrādi pie muzikālajām strūklakām, ceļotāji devās pastaigā pa naksnīgās Prāgas vecpilsētu. Aplūkots rātsnama pulkstenis, Kārļa tilts un citas ievērojamas vietas.
Nākamajā dienā ceļš cauri Vācijai veda tālāk uz Franciju – Maubuisson kempingu. “Vakarā pēc garā brauciena vēl paspējām nelielā treniņā izlocīt kājas un iepazīties ar sacensību karti,” turpina sportists. Pēc pārgājiena viņš sapratis, ka daudzus ceļus un stigas izmantot nebūs izdevīgi, jo tie ir smilšaini, bet vēlāk izrādījies, ka tikpat smilšaini Francijā ir arī izcirtumi. Sacensību organizatori bija izveidojuši tādas distances, kas prasīja lielu spēku un izturību, īpaši jau pēdējās divās sacensību dienās, kad kāpumu summa distancē pārsniegusi 200 metrus. Interesanta bija sacensību karte. Lai arī grundzālietis orientēšanās sportā nav iesācējs, viņš pirmo reizi redzējis īpašo materiālu, no kura tā pagatavota. Karte bijusi no ūdensizturīga un neplīstoša materiāla.
“5 JOURS de France” distancēs devās vairāk nekā divi tūkstoši orientieristu, kas pārstāvēja 24 valstis. “Patika, ka viena kluba skrējējiem starts bija ieplānots apmēram stundas laikā un tāpēc nebija ilgi jāgaida, kad atskries vēlākās minūtēs startējušie. Pirmajā dienā finišēju sev ierastajā ceturtajā vietā,” komentē Māris. Visveiksmīgākā sportistam bijusi trešā sacensību diena, kad viņš ierindojies trešajā vietā. Māris lēš, ja būtu izdevies biezoknī ātrāk atrast kādu bedri, tad noteikti šajās sacīkstēs būtu uzvarējis.
Pārmaiņus ar startiem sacensībās sportisti izbaudījuši Francijas dabas jaukumus. Peldi okeāna viļņos nevar salīdzināt ar Baltijas jūras salīdzinoši mierīgajiem ūdeņiem. Vienā no peldēšanās reizēm nācies pārdzīvot arī asas izjūtas. Tuvojoties pludmalei, redzējuši, ka glābēji iznes no okeāna kādu cilvēku. Tomēr bažas par nelaimi izrādījušās nepamatotas, jo tās bijušas tikai mācības glābējiem. “Peldēties bija droši, jo visu laiku mūs vērīgi uzmanīja. Pārsteidza, ka glābēju galvenie transporta līdzekļi bija ņivas, nevis lepni džipi,” novērojis grundzālietis.
Viņš sajūsminās par Eiropas lielāko smilšu kāpu – Dune du Pilat. Tā stiepjas trīs kilometru garumā un ir 117 metrus augsta. Skats no kāpas uz okeānu ir vienkārši pasakains – jahtas, kuģīši, motorlaivas, bet kāpas galā lidinās paraplāni.
Pēc sacensību piektās dienas startiem un apbalvošanas ceremonijas tālākais ceļš veda uz Parīzi. Diemžēl šoreiz Mārim neizdevās iekļūt godalgoto skaitā, bet 72 dalībnieku konkurencē arī piektā vieta ir vērā ņemams rezultāts.
“14. jūlija rītā ieradāmies Parīzē, kas bija saposta Bastīlijas ieņemšanas gadadienai. Ar metro devāmies uz Triumfa arku, bet tai tuvumā netikām, jo visur bija uzstādīti drošības nožogojumi. Notika gatavošanās parādei. Gar ielas malām vairākās rindās stāvēja cilvēki. Lai tiktu tuvāk, bija jāiziet drošības pārbaude. Lai milzīgajā pūlī viens otram nepazustu, devāmies prom un izvēlējāmies aplūkot Parīzi no Eifeļa torņa skatu laukumiem,” stāsta Māris. No augšas pavēries fantastisks skats. Gar torni lidojušas lidmašīnas. Pirmā izlaidusi dūmu mākoni Francijas karoga krāsās. Tā sagadījies, ka Latvijas orientieristi militārās parādes kulminācijas laikā atradušies Eifeļa torņa augšējā daļā un lidmašīnu lidojumu varēja vērot no augšas. Tālāk ceļotāji devās braucienā ar kuģīti pa Sēnu un pēc tam apmeklēja Luvru. Par godu Bastīlijas ieņemšanas dienai ieeja muzejā bijusi bezmaksas. “Muzeja labirintos viegli var apmaldīties. Braucu augšup pa eskalatoru un sev par pārsteigumu, uzbraucis pašā augšā, atklāju, ka esmu jau ārpus Luvras. Nekas cits neatlika, kā skriet lejup pa augšupejošu eskalatoru. No malas tas noteikti izskatījās komiski,” smaida grundzālietis. Arī pēc muzeja apmeklēšanas atrast izeju nemaz nav bijis tik vienkārši, jo vispirms jādodas uz pagrabstāvu, un tikai tad kāpnes ved uz pagalmu. Kārtējo reizi pierādījies, ka orientēšanās prasmes noder arī ikdienā.
Piedzīvojumu ceļojumā bijis daudz, bet viens no nepatīkamākajiem, kas kārtējo reizi parādījis, ka Eiropā dzīve nav lēta, bijusi ķibele ar autobusu. Netālu no Hannoveres sabojājies autobuss, bet nelaimi vēl papildinājis tas, ka notikums risinājies svētdienā. Lai sameklētu un samainītu ventilatora siksnu, siksnas spriegotāju un gultni, bija nepieciešamas 16 stundas, bet par pakalpojumu Mercedess 24 stundu palīdzības serviss aprēķinājis 1200 eiro. Svētdienas tarifs, un rezerves daļas piegādātas ar taksometru. “500 eiro tomēr nokaulējām,” piebilst Māris.
