Kad pār Stambulu atskan savdabīgās skaņas, kuras aicina uz lūgšanu, pārņem nerealitātes sajūta.
Kad pār Stambulu atskan savdabīgās skaņas, kuras aicina uz lūgšanu, pārņem nerealitātes sajūta. Pārskrien “skudriņas”, tik saviļņojoši tas ir. Tikko bijām Rīgā, dažu stundu lidojums, un esam jau pavisam citā pasaulē. Tik atšķirīgā, pat biedējošā, jo viss nezināmais nedaudz biedē. Kāda ir Turcija, valsts, kura klauvē pie Eiropas Savienības durvīm, noskaidrot devās grupa Latvijas mediju pārstāvju.
Kad vienā no Ārlietu ministrijas organizētajiem semināriem par NATO tēmu uz sarunu ar reģionālo mediju pārstāvjiem ierodas Latvijas vēstnieks Turcijā Ivars Pundurs un skaidro jautājumus, kas saistīti ar Turcijas uzņemšanu ES, viņam neizdodas tikt cauri mūsu skeptiskās neticības mūrim. Turcija? Eiropas Savienībā? Mums vēstnieka argumenti nešķiet pietiekami, mēs īsti nedzirdam viņa teikto, ka Turcija nav nekāds lielais bubulis, kurš varētu apdraudēt ES vai Latviju, ka Turcijā daudzas lietas notiek līdzīgi kā Latvijā. I. Pundurs tiek apbērts ar neskaitāmiem kāpēc, bet, tomēr. Vēstnieks sagatavoja prettriecienu, un kopā ar Ārlietu ministrijas darbiniekiem, Aizsardzības ministriju un LR vēstniecību Turcijā tika organizēts žurnālistu pieredzes brauciens uz Turciju. Delegācijā aicināja tos mediju pārstāvjus, kuri piedalījās visās mācībās par NATO, tostarp uzaicinājumu saņēmu arī es, “Ziemeļlatvijas” galvenā redaktore.
Labāk vienreiz redzēt
Sešās dienās iepazīt Turciju nevar, to saprotam gan mēs, skeptiskie žurnālisti, gan brauciena organizatori un mūsu sagaidītāji — Turcijas ministriju, pašvaldību, ietekmīgāko sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Mēs neapgalvojam, ka tagad iepazinām Turciju, mēs guvām ieskatu valstī, kura šķita tik atšķirīga un par kuru bija izveidojies stereotips. “Labāk vienreiz redzēt nekā simtreiz dzirdēt,” precīzi noformulē mana kolēģe, veroties Sofijas katedrālē, pirmajā apskates objektā, kurā ierodamies tieši no lidostas. Sofijas katedrāle ir kā simbols tam, kā Turcijā sadzīvo divas tik atšķirīgas pasaules — demokrātiskais eiropeisms un islamiskā pasaules uztvere. Skatām savām acīm “bildītes” no vēstures mācību grāmatām un redzam, kā blakus pastāv divas reliģijas — kristietība un islams. Sienu gleznojumos ir redzams gan Jēzus un apustuļi, gan raksti no Korāna. Kad iznākam no katedrāles, lai dotos pusdienās uz Topkapi pili, mēs, trīs sapņotāji, uz savas ādas izbaudām sajūtas, ko nozīmē austrumu lielpilsēta. Tas ir mirklis, un mēs no redzesloka pazaudējam valmierieša Jūlija Cukura raženo stāvu un nezinām, vai jādodas pa labi vai pa kreisi. Esam pazuduši. Smejamies, ka nu mūs nekad vairs neatradīs, jo kā gan var kaut ko sameklēt pilsētā, kurā mīt 15 miljoni cilvēku. Tikai šajā mirklī saprotam, ka te nav Latvija, kur viss zināms. Protams, mums ir mobilie sakari, un nepaiet ne piecas minūtes, kā esam atradušies, lai piepulcētos pārējiem. Pirmās pusdienas Turcijā ir lielā restorānā Bosforas šauruma krastā. Gaidot ēdienu, mēģinām saskatīt ko atšķirīgu otrā pusē, kur ir Āzija. Nākamajā dienā mums tiks nofraktēts liels kuģis un mēs izbraukāsimies pa Bosforas šaurumu, kuram vienā krastā ir Eiropa, bet otrā — Āzija. Šis ģeogrāfiskais novietojums ietekmē arī Turcijas attīstību. Ne īsti Eiropa, ne īsti Āzija. Visu ceļojuma laiku mūs pavada šī sajūta, ka daudz kas ir līdzīgs kā ikvienā Eiropas valstī un daudz kas tik atšķirīgs.
Neviens uz ielas ceļos nekrīt
Protams, ka īpaša interese mums ir par reliģiskām lietām. Iztaujājam gidu Osmanu, kurš, mums par pārsteigumu, paziņo, ka ir ateists un uz mošejām iet tikai kā gids. Jā, Turcijā 99% iedzīvotāju ir musulmaņi, taču lielajās pilsētās, kurās dzīvo aptuveni 70% ļaužu, puse nepiekopj islama ticībā paredzētās piecas lūgšanas dienā. Visas lūgšanas kopā aizņemot aptuveni 40 – 50 minūtes, garāks rituāls ir no rīta un vakarā. Visās institūcijās, kurās viesojamies, mums skaidro, ka Turcijā valsts ir atdalīta no reliģijas. Strādājošam cilvēkam nemaz nav iespēju pamest darba vietu, lai dotos lūgt. “Mana mamma ir reliģioza un lūdz piecreiz dienā, taču dara to mājās. Tā dara daudzi cilvēki. Jūs dzirdat, šīs skaņas ir aicinājums uz lūgšanu, taču dzīve Stambulā neapstājas, neviens nemetas gar zemi un nelūdzas,” skaidro Osmans. Mūsu ceļojums notika laikā, kad islama pasaulē sākās ramadāns — gavēnis. Savdabīgi šķita, ka municipalitātes pārstāvis, kurš mūs sagaidīja un pavadīja kūrortpilsētā Alanjā, paziņoja, ka šodien vēl ēdīs, jo ir kopā ar mums, tāpēc viņam ramadāns sāksies rīt. Izrādas, ka tas ir iespējams, — viņa ramadāns sāksies un beigsies dienu vēlāk. Gavēņa laikā no saules lēkta līdz rietam musulmanis nedrīkst ne ēst, ne dzert, pat ne ūdeni, ne smēķēt, ne nodarboties ar seksu. Kolēģi stāsta, ka dzirdējuši naktī skanam bungas, kuras modina cilvēkus, lai viņi paēstu un sagatavotos lūgšanai. Mūsu sarunu biedri atzīst, ka savā veidā tas ir dīvaini, jo tiek samainīta diena ar nakti, bet ramadāna ideja ir atteikšanās. Žurnāliste, ar kuru mēs tikāmies Ankarā, mums stāstīja, ka laikrakstam ramadāna laikā ir speciāla lappuse, kurā cilvēki jautā, kā pareizi darīt, lai nepārkāptu tradīcijas un noteikumus. Piemēram, ko darīt, ja cilvēks iedzēris ūdeni. Izrādās, tas ir liels pārkāpums, taču tad, ja cilvēks to izdarījis speciāli, nevis aizmāršības dēļ. Viņa arī atzīst, ka daudzi cilvēki ramadāna dēļ pieņemas svarā, jo ēd naktī, kā arī pēc gavēņa svinību laikā pārāk pārspīlē ar ēšanu. Mūsu gids ateists piekrīt, ka vairums ramadānu ievēro, jo tradīcijas Turcijā ir lielā cieņā. Pēc gavēņa tauta trīs dienas priecājas, valstī ir brīvdienas un cilvēki iet cits pie cita ciemos, dāvina lielas dāvanas.
Par reliģiju runājot, pārsteidzoši šķita arī tas, ka Turcijā mošejā sieviete var iet arī bez galvassegas un biksēs. Ja nu tūriste ir kailiem pleciem un minisvārciņos, tad viņu piesedz ar ziliem lakatiem. Arī mēs Zilajā mošejā, kas esot viena no fotografētākajām celtnēm Stambulā, ieejam, vien novelkot apavus.
Valsts un reliģijas atšķirtība liedz Turcijā sievietēm valsts iestādēs, tostarp mācību iestādēs, staigāt islama pasaulei raksturīgajos lakatos. Izrādās, ka ļoti reliģiozi cilvēki sūta savas meitas mācīties uz citām valstīm, lai viņas varētu nēsāt lakatu. Šā iemesla dēļ ārzemēs mācoties Turcijas premjerministra un ārlietu ministra meitas.
Tirgū — vīrieši, augstskolās — sievietes
Turcija ir milzīga un dažāda, to uzsver visi, ar kuriem tiekamies. Apmeklējam sabiedrisko organizāciju, kura rūpējas par sievietēm un bērniem. Mums skaidro, ka organizāciju finansē nevis valsts, bet privātas kompānijas. “Mēs vēlamies izglītot cilvēkus un panākt, lai arvien retāk būtu gadījumi, kad vecāki meitas nesūta skolās. Jā, diemžēl lauku apvidos, kur dzīve ir daudz nabadzīgāka, meitu nesūtīšana skolā nav nekas neparasts. Turcijā ir arī liels skaits analfabētu,” skaidro sabiedriskās organizācijas pārstāve. Viņa rāda, kādās programmās organizācija ir iesaistījusies, cik skolas uzcēlusi.
Valstī ir obligātā bezmaksas izglītība, taču nabadzības dēļ daudzbērnu ģimenes nereti uz skolu sūta tikai dažus bērnus, pārējie ir darbaspēks. Visās lielajās pilsētās ir arī augstākās mācību iestādes. Viens no pārsteigumiem ir arī tas, ka, taujājot, kāpēc kā apkalpojošo personālu kafejnīcā un kā tirgotājus tirgū redz tikai vīriešus, mums skaidro, ka tās ir tradīcijas. Toties skolās strādā aptuveni vienādās proporcijās gan sievietes, gan vīrieši. Akadēmiskajā vidē sieviešu esot pat vairāk. “Sievietei Turcijā izglītība, tai skaitā augstākā, ir pieejama, to nodrošina valsts, taču, vai meitene studēs vai ne, tas pārsvarā atkarīgs no ģimenes. Ja vecāki ir izglītoti un mūsdienīgi cilvēki, tad pašsaprotams, ka bērni tiks skoloti,” skaidro sieviešu atbalsta centra darbiniece Turkana.
Sieviete maksā dārgi, divas — vēl dārgāk
Topkapi pils, kur līdz 1924. gadam uzturējās turku sultāns, ir viens no mūsu apskates objektiem. Krāšņi, savdabīgi, jo visur jūtama austrumu klātbūtne — arhitektūrā, ornamentos, telpu iekārtojumā. Protams, tiklīdz ieraugām uzrakstu “Harems”, mūsu sejās parādās divdomīgs smaids. Jā, jā, nu kā tad ir ar to daudzsievību? Izrādas, tā ar likumu aizliegta, taču gids nenoliedz, ka nabadzīgajos rajonos tā vēl pastāv. “Turki zina, ka sieviete maksā dārgi, bet divas sievietes — vēl dārgāk,” smaida Osmans. Arī harēma būtība ir nedaudz atšķirīga no mūsu priekšstatiem, kuri radušies, iespējams, no daiļliteratūras un filmām. Sultāna harēmā uzturējās aptuveni 200 – 300 sieviešu, un tā bija drīzāk sieviešu izglītības iestāde. “Tur bija maz romantikas. Sievietēm mācīja muzicēt, dejot, un viņu galvenais uzdevums bija izglītoties un pilnveidoties, izklaidēt sultāna viesus ar priekšnesumiem, nevis remdēt viņa seksuālo apetīti. Harēmā bija sievietes, kuras ne reizi neieraudzīja sultānu. Atsevišķās telpām mitinājās tās, kurām bijusi viena mīlas nakts, citās telpās sievietes, kuras dzemdējušas sultānam bērnu. Īpaši izredzētās kopā ar sultānu izbraukt ārpus pils, piemēram, pavadīt viņu medībās. Vīriešus harēmā neielaida, sargi, melnādainie, bijuši kastrāti. Pēc dienesta beigām, par kādu uzskatīja sieviešu uzturēšanās laiku harēmā, vairums veiksmīgi apprecējās ar valstī ievērojamiem cilvēkiem. Tā visa ir šīs valsts vēsture, mūsdienās Turcijā harēmu nav.
Pilsēta, kuru ieņēmuši auni
No brīnumskaistās Stambulas lidojam uz Antāliju, vienu no zināmākajiem kūrortiem Vidusjūras piekrastē. Mūsu galamērķis ir Alanja — turku dienvidu Rivjēra. Alanjā ierodamies vakarā, iekārtojamies viesnīcā, lai no rīta jauniem spēkiem mestos baudīt kūrorta priekšrocības. Tā kā ir brīvdienas, oficiālu tikšanos mums nav, tikai atpūta. Tiklīdz izkustam no viesnīcas, kur vien paskatāmies, jāiesaucas — ah! Mūsu Alanjas gids Sazi ātri uzķer šo mūsu jūsmību un sāk mūs apsmiet, rādot ik uz skaistu vietu un sakot — ah! Ļoti skaisti — tas laikam ir precīzs Alanjas apzīmējums. Īpaši saviļņojošs ir uzbrauciens vairāku simtu metru augstumā virs jūras līmeņa. Pie kājām izplešas zilā jūra.
Alanjā daudz domāts par drošību, municipalitātes pārstāvis Nurkans Sasmazs mums rāda videonovērošanas kameras. Mēs tām koķeti pamājam. Pilsētā tādas ir 77. Rūpes par drošību ir prioritāte, jo terorisma draudi arī te visus satrauc. Tā kā mūs uzņem vietējā pašvaldība, vakarā jūras krastā, kur izkarināti Latvijas un Turcijas karogi, par godu latviešu žurnālistiem tiek rīkota pieņemšana pie Alanjas mēra. Sarunas ar municipalitātes darbiniekiem ir saistošas un ievelkas līdz vēlam vakaram. Interesanti, ka Alanjai ir sadraudzības pilsēta Latvijā, un tie ir Talsi. Novembrī mērs ar dažiem citiem darbiniekiem viesosies Talsos.
Alanju ieskauj kalni un jūra, tāpēc tā visos laikos bijusi neieņemama. To nav skāris neviens karš. Cauri pilsētai no jūras piekrastes līdz kalnu virsotnei vijas Bizantijas impērijas cietoksnis. Mums stāsta, ka tikai vienreiz pilsēta izmānīta. Saprazdami, ka ar spēku stāvo klinšu cietoksni neieņemt, seldžuku cilts karotāji izdomāja viltību. Viņi kalna pakājē sadzina tūkstošiem aunu, kuriem piestiprināja gaismekļus. Mēnessgaismā izskatījās, ka pakalnē stāv liels karaspēks, tāpēc pilsētu atdeva bez cīņas. Tikai rīta gaismā atklājās iebrucēju īstās sejas.
Dzīvokļi daudz lētāki kā Rīgā
Nākamajā dienā dodamies skatīt, kā mums saka, citu Turciju. Tiklīdz skatienam izgaist jūra, palmas un viss, ar ko asociējas kūrorts, paveras cita aina. Pārsteidzoši daudz jaunbūvju — daudzdzīvokļu namu. Vēl pārsteidzošākas mums šķiet cenas, kādas nosauc Nurkans, stāstot, cik maksā trīsistabu dzīvoklis kūrortpilsētā. Neskaitāmas reizes lētāk kā, piemēram, Rīgā. Mēs brīnāmies, ka būvlaukumā neviens nestrādā, viss ir kluss un mierīgs, līdz atskārstam, ka ir taču svētdiena. Nogriežamies no lielā ceļa un braucam pa lauku apvidu kalnos. Gar malām dīvaina ainava, netradicionāla, bet zināmā mērā līdzīga jebkuras valsts lauku skatiem. Atšķirība tajā, ka Turcijā lauku ainavā iederas kalni un banānu plantācijas. Laiku pa laikam pavīd vientulīgas dažāda izmēra mājas. Pie visām redzamas mašīnas, daža smalkāka, daža — galīgs grausts. Beidzot ieraugām arī kamieļus. Tepat slienas kas līdzīgs lauku ciematiņam, glītas dvīņumājas cieši viena otrai blakus, bet tām apkārt — banānu audzes. Banāni vēl mazi un zaļi, bet dažviet redzam, ka augļiem uzmaukts papīra maiss. Ir arī siltumnīcas, kurās — atkal banāni. Tālāk redzami arī garšaugu, salātu un dažādu dārzeņu lauki. Ceļš līkumots, stāvs, bet mūsu šoferītis pamanās ar vienu roku stūrēt, bet ar otru sist kādu turku sitaminstrumentu. Iespējams, atbilst patiesībai tas, ko mums stāstīja, — katrs turks dzied. Šoferis ar savu dziedāšanu mūs priecē visu laiku. Dziesmas šķiet vienveidīgas, taču paspilgtina izjūtas par Turciju. 12 kilometru ceļš tiek mērots, lai mums parādītu nevis Turcijas lauku ainavu, bet lai nogādātu Dima alās. Jāteic, ka alu Turcijā netrūkst, tās ir ne tikai jāapbrīno, bet arī noder ārstnieciskos nolūkos.
Turku pirts — relaksējošs pasākums
Protams, katrā valstī jāmeklē tas, ar ko šī valsts asociējas. Turcijā šīm lietas ir arī austrumu saldumu un garšvielu tirgus un turku pirts. Alanjā baudījām arī īstu turku pirti. Neesmu karstumizturīga, tāpēc uz pirti devos, vadoties pēc principa “dāvinātam zirgam zobos neskatās”. Ja ved, tad eju, ja nepatiks, iešu prom. Vienīgais priekšstats par turku pirti man bija no “Hameleonu rotaļām”, kur galvenie varoņi tvaiku aizsegā tā arī nesaprata, ar ko mīlējas, un no Budapeštas, kur, cik ātri atvēru durvis, uz kurām bija uzraksts “Turku pirts”, tikpat ātri tās aizvēru. Izrādījās, ka Turcijā turku pirts ir citādāka. Saprotams, ka pirtī sievietes un vīrieši iet atsevišķi. Pēc noģērbšanās ieejam lielā telpā ar augstiem griestiem. Pirmajā mirklī pat liekas, ka drīzāk ir par vēsu nekā par karstu. Apkārt telpai ir marmora soli. Uz tiem jāapsēžas un jākarsējas. Blakus ir ūdenskrāns un trauks, no kura smeļ ūdeni un lej sev virsū, kad kļūst par karstu. Kad esam pietiekami tvaicējušies, turciete aicina uz galda, kurš ir telpas vidū. Ar speciālu cimdu “netīrelis” tiek noberzts. Sajūta patīkama. Mazliet neērti skatīties, kas no paša veļas nost. Tad ceļš uz dušu, tad atkal jāpasēž un jāpakarsējas. Nākamajā tūrē ir putu kalns, tiek uzlikts virsū savdabīgs maiss ar putām un ar tām noberzē miesu. Tad atkal uz dušu. Pēc tam pasēžam, nesteidzīgi iedzeram tradicionālo turku ābolu tēju un dodamies uz vispārējo masāžu. Procedūra gara, bet ļoti relaksējoša. Šķiet, ka esam nometuši lieko ādu.
(Nobeigums otrdien.
