Līdz pat augustam Smiltenes novada bibliotēkā ir apskatāmi Aleksandra Luhaera jaunākie darbi, kas tapuši šogad un pērn. Pats mākslinieks atzīst, ka piedalīšanās izstādēs dod impulsu un attīstību šajā jomā, taču bibliotēkas apmeklētājiem ar savu veikumu cer sagādāt prieku.
A. Luhaers ir ne tikai talantīgs, glezniecības tehniku apgūstot pašmācības ceļā un joprojām to slīpē, iedziļinoties grāmatās par to, kā vecmeistari savas gleznas darinājuši, bet arī interesants sarunu biedrs. Šī jau ir otrā darbu izstāde Smiltenes novada bibliotēkā, par ko A. Luhaers pateicas bibliogrāfei Aldai Liukei. Pērn gleznotājs sēdējis bibliotēkā pie datora, kad pavisam nejauši sākās saruna ar bibliogrāfi. Vārds pa vārdam, līdz viņš A. Liukei sācis rādīt fotogrāfijas, kurās redzami viņa darbi. “Gleznojumi uz audekla tiešām ir fantastiski. Viņa darbos atklājas dabas skaistums un neatkārtojamība. Tas cilvēkiem patīk. Zinu, ka Aleksandrs ir paškritisks, taču pēc pirmās izstādes saņēmām daudz labu atsauksmju. Viņa gleznas bibliotēkā gaidīja atkal. Starp citu, rāmjus, kuros ieliktas gleznas, darinājis ir pats mākslinieks,” atklāj A. Liuke.A. Luhaers lielākoties glezno ainavas, jo no vienas puses tas ir neitrālāk, bet no otras – tā ir apkārtne, kas mūs priecē. Tāpēc ne velti izstādei dots šāds nosaukums – “Zaļā zeme”. Un tomēr mākslinieks savus darbus rada arī laikā, kad zemi klāj zeltainas rudens lapas vai balta sniega sega. “Redzot gleznu, daudzi jau nezina tās metodiku, kas sevī ietver ļoti daudz momentu. Viss sākas ar domu, ieceri, fotogrāfiju. Top skice, etīde un tad ir kartons oriģinālā lielumā, kura otru pusi nosmērē ar ogli un pārnes uz audekla. Audekls ir tīrs, ar tīru kontūru. Tālāk strādāju ar temperu. Krāsu klāju plānām kārtām, bet daudzslāņu. Tas viss prasa ilgu laiku, bet sniedz garīgu un intelektuālu attīstību,” stāsta mākslinieks. A. Luhaers piebilst, ka daudzi mākslinieki, tāpat kā viņš, glezno no fotogrāfijām. “Protams, fotogrāfija nekad nedod to, ko daba, jo tajā viss mainās – saule, ēna. Bet īstajā vietā, laikā un momentā nofotografēta ainava sniedz daudz. Vēlāk to var salīdzināt un papildināt,” savus darba paņēmienus atklāj mākslinieks.Viņš atļaujas citēt gleznotāju Inta Celmiņu, kura ir pateikusi būtiskus momentus, kas attiecas uz jebkuru mākslinieku: “Saglabāt sevi radošā stāvoklī jebkuros sadzīves apstākļos ir mākslinieku lielākais uzdevums mūža laikā. Māksla, mūzika, mīlestība, daba, tie ir klasiskie iedvesmas avoti. Ar aizrautību mēs tiecamies pēc visām lietām, kas spēj novērst domas no ikdienas un atgādināt par garīgām vērtībām un sasniegumiem”. To cenšas darīt arī A. Luhaers.
