Tas nemaz nebija sen. Pērn vēlā rudenī Smiltenē viesojās plaša delegācija no Ļvovas apgabala Ukrainā, ar ko draudzējas Smiltenes novads. Pilsētas centra skvērā ukraiņi lielā katlā uz ugunskura vārīja savu nacionālo ēdienu – kazaku kulišu – un cienāja ar to visus, kuri vēlējās. Mūsu kultūras centrā sirsnīgu koncertu “No Ukrainas – ar mīlestību” sniedza ukraiņu bērnu un jauniešu kolektīvi, un viņu priekšnesumus izteikti caurvija patriotisms, mīlestība un lepnums uz savu dzimto zemi, savu Ukrainu. “Brauciet ciemos uz Ukrainu!” toreiz intervijas laikā smilteniešus un citus Latvijas iedzīvotājus aicināja delegācijas vadītāja Ļesja Ratinska, kura pārstāvēja labdarības fondu “Posvit”. Ukrainā esot kalni, upes, zelta druvas un ļoti labi cilvēki, un ciemiņiem tas esot jāredz, jāizjūt un jāpiedzīvo pašiem. Savukārt fonda vadītājas kolēģe man palepojās, ka arī viņas meita Ukrainas dienvidos strādā par žurnālisti, un palūdza pāris “Ziemeļlatvijas” numurus, ko aizvest parādīt meitai. Tagad ne reizi vien atceros toreiz Smiltenē sastapto ukraiņu sirsnīgumu un atvērtību, un domāju, kā Ukrainā šobrīd notiekošais skar viņus un viņu ģimenes. Savulaik arī pati esmu bijusi Ukrainā, tai skaitā Krimā, un šī lielā valsts palikusi atmiņā kā patiesi skaista, viesmīlīga zeme. Tagad, runājot par Ukrainu, arvien biežāk tiek pieminēts baiss vārds – karš. Brīdī, kad rakstu šīs rindas, draudi tikai pastāv, taču situācija saasinās arvien vairāk. Bail no tā, kas notiks, ja Ukraina un Krievija sāks karot. Sirds sāp gan par Ukrainas civiliedzīvotājiem, gan abu pušu karavīriem, kuri kļūtu par “liegabalu gaļu”. Biedē arī Krimas piemērs, jo lūgums Putinam palīdzēt var izraisīt līdzīgu praksi citās valstīs, kurās dzīvo krievu tautieši
