Gluži nesen televīzijas skatītāji bija aculiecinieki konfliktam starp krievvalodīgajiem iedzīvotājiem un Nacionālās frontes pārstāvjiem 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa Rīgā.
Gluži nesen televīzijas skatītāji bija aculiecinieki konfliktam starp krievvalodīgajiem iedzīvotājiem un Nacionālās frontes pārstāvjiem 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa Rīgā.
Pirms tam bija marts, kad Valsts policijas spēki veica pastiprinātus drošības pasākumus, lai leģionāru atceres dienā nepieļautu kautiņus. Tagad konflikta draudi parādījušies pēc seksuālo minoritāšu apvienības “Mozaīka” nodoma rīkot Draudzības dienas. Otrdien homofobu pasākumā Rātslaukumā Rīgā notika pirmā saķeršanās. Kāda sieviete uzbruka divām meitenēm, kuras, ķircinot protestētājus, skūpstījās. Policija atkal strādā pastiprinātas modrības režīmā, jo baidās, ka daudz vardarbīgāki konflikti var notikt homoseksuāļu, lesbiešu un biseksuāļu ieplānotajā Praida gājienā.
Kaut kā dīvaini ievirzījusies dzīve Latvijā. Visu to jautājumu kārtošanā, kur domas dalās, vairs nav ne miņas no iecietības un otras puses uzklausīšanas. Ne jau tikai masu pasākumos. Pat Valsts prezidenta pirmsvēlēšanu ažiotāžā kandidātu izvirzītāji un kritizētāji, tāpat liela daļa pilsoņu, kuri sekoja visam līdzi un savu viedokli pauda komentāros internetā, neskopojās ar dubļiem, bagātīgi ar tiem apliedami citādi domājošos. Pietiekami daudz samazgu tika arī pašiem kandidātiem.
Ir pilnīgi aizmirsta franču apgaismības laika domātāju populārā tēze “Es nepiekrītu tavam viedoklim, bet darīšu visu, lai tu to varētu izteikt”. Šis teiciens ir kļuvis par vienu no pamatakmeņiem visas tālākās demokrātijas attīstībā un, cita starpā, mēs to diezgan bieži skandējām neilgi pirms Atmodas, kad kompartija vēl bija pietiekami stipra, lai diktētu noteikumus. Kas tad noticis brīvvalsts gados ar mūsu domāšanu, kad saskarsmē ar dažādiem viedokļiem, izņemot balto un melno, citas krāsas nepazīstam?
Nekas jau nerodas pats no sevis. Visam ir savas cēloņsakarības. Ja bērni būtu izauguši pret visu ķildīgi un nikni, neviens nešaubītos, ka viņi tā audzināti. Domāju, ka citu cēloņu nav arī iepriekšminētajai situācijai. Tā esam audzināti daudzo Saeimas priekšvēlēšanu un valdības sastādīšanas kampaņu ietekmē. Nereti tās bija īstas paraugstundas, kā citādi domājošos padarīt melnus un maziņus. Ja varas gribētājiem attiecībā pret pašu ievēlēšanu nepatika tautas atturība, dabūja arī tā ne visai simpātiskus apzīmējumus. Vēlētāji, piemēram, ilgi atcerējās, ka ir reņģu ēdāji.
To, cik reižu politiķi cits citu ir nosaukuši par kukuļdevējiem, valsts apkrāpējiem, grūti pat uzskaitīt. Optimālā varianta noskaidrošanai demokrātijas normas tika aizstātas ar visatļautību. To var pazīt tad, kad it kā aiz demokrātijas plīvura sākas spēlēšanās ar morālajām un tikumiskajām vērtībām. Nu kādēļ pirms gada vispār vajadzēja valdības un parlamenta līmenī sākt runāt un spriest, vai Praida gājienus un homoseksuālisma legalizāciju Latvijai vajag vai ne. Patiesībā tā nebija nekāda apliecināšana, ka pie mums ir demokrātija, bet paranormālas parādības izvirzīšana sabiedrības uzmanības centrā, lai novērstu tautas uzmanību no daudz nopietnākiem jautājumiem, kuru risināšanu parlamentārieši neuzskatīja par vajadzīgu. Likumu veidošana savu vajadzību apmierināšanai uz tautas rēķina bija svarīgāka. Nevajadzēja nedz paaugstināt algu, nedz samazināt nodokļus, nedz arī apkarot inflāciju. Lai cilvēki labāk iet skatīties, kā soļo tie, aiz kuriem nepaliek nākamās paaudzes, tātad zūd arī tautas nākotne. Homoseksuāļi bijuši vienmēr. Kad viņiem piekoptās novirzes neļāva reklamēt, visi bija saticīgi. Ja kacina, tad nereti atbilde ir uzbrukums. Bravūra un neiecietība no vienas puses tādu pašu reakciju izsauc no otras. Cita starpā, līdzīgi iemesli ir arī konfliktsituācijām pie pieminekļiem. Atkal jājautā, kādēļ pirms piemiņas dienām vajadzēja sacelt ažiotāžu, ik pa laikam ziņojot par pieļaujamiem draudiem un drošības pasākumu nepieciešamību. Tas satracina un izaicina.
Katram laikam ir savi pieminekļi, upuri un varoņi. Neviens laiks nav atzinis pretdabisko, kas nekalpo sabiedrības attīstībai. Iecietība būs tad, kad ikviens ar savu sāpi necentīsies traucēt citiem, bet pats pieminēs zaudēto un piedzīvoto, saprotot, ka dažiem dārgs ir kas cits. Un kad katrs savu personisko dzīvi uzskatīs tikai un vienīgi par savējo, necenšoties to kā paraugu uzspiest citiem.
