Tas var likties nesaprotami, ar kādu neatlaidību Krievijas valdošā elite meklē savai valstij ienaidniekus.
Tas var likties nesaprotami, ar kādu neatlaidību Krievijas valdošā elite meklē savai valstij ienaidniekus. Dziļāk ieskatoties, varam atrast zināmas līdzības ar padomju varas drūmāko periodu, kad Staļins nebeidza uzsvērt, ka PSRS kā vienīgā taisnības saliņa atrodas kapitālistisko ienaidnieku ielenkumā.
Pie reizes jāatgādina, ka Staļins neaizmirstamu aforismu veltījis arī iekšējiem ienaidniekiem, jo pauda viedokli, ka līdz ar sociālisma nostiprināšanos niknāki kļūst arī šķiras ienaidnieki, kuri tāpēc jāiznīcina.
Sabiedriskās domas aptaujas Krievijā notiek bieži. Jaunākie pētījumi liecina, ka lielākā puse valsts iedzīvotāju par galveno ienaidnieku uzskata Latviju, kuru dažās aptaujās jau sāk izkonkurēt Gruzija. Protams, naidīgas esot arī citas Baltijas valstis, Polija, Ukraina, Izraēla un, protams, ASV. Savukārt draugi esot Balkrievija, Ķīna, Indija un Vācija. Kad šos faktus lūdza komentēt žurnālistiem, populārais un varas neieredzētais Kiseļevs iesaucās: “Tā ir paranoja!”
Rodas jautājums, vai ar paranoju masveidā var sirgt 54 procenti lielvalsts iedzīvotāju. Izrādās, ka var gan, ja valdošā elite, piepalīdzot televīzijai, gadu no gada pūlas apmaut tautas prātus.
Pārmācīt gruzīnus
Gruzijas tagadējais prezidents Saakašvili stingri ietur kursu uz NATO, un šis apstāklis burtiski tracina Kremli un krievu militāristus. Lai gruzīnus pārmācītu, tiek izmantots visai rupjš spiediens vismaz trijos galvenajos virzienos. Pirmkārt, tiek atklāti atbalstīti Abhāzijas un Dienvidosetijas separātiskie režīmi. Otrkārt, tās ir ekonomiskās sviras, kas izpaužas gan energoresursu piegāžu “krānu” regulēšanā, gan kā atteikšanās pirkt gruzīnu vīnus un minerālūdeņus. Treškārt, tā ir Maskavas specdienestu organizēta protestu kampaņa, kas sevi dēvē par antisorosiešu kustību. Vienlaikus tiek radīts iespaids, ka Saakašvili tautā kļuvis nemīlams, tāpēc Krievijā dzīvojošais Georgadze, lūk, jau gatavo jaunu valdību.
Ko dara Tbilisi valdība? Protams, demonstratīvi stiprina savus bruņotos spēkus. Būdama NVS dalībvalsts, Gruzija mantoja prāvu militāro arsenālu. Tagad, paklausot Saakašvili lūgumam, Gruzijai dāvina lidmašīnas un helikopterus, tankus un raķešu iekārtas, automātiskos strēlnieku ieročus tādā daudzumā, ko nekādi nespēj apkalpot valsts 16 tūkstoši karavīru. Dāvinātāju skaitā ir Ukraina, Polija, Turcija, ASV.
Pagaidām taustāmais Kremļa sasniegums ir tas, ka zudušas peļņas iespējas tām Krievijas firmām, kuras nodarbojās ar gruzīnu vīnu un minerālūdeņu viltošanu.
Ukraina grūtajā ceļā uz NATO
Uzreiz jāteic, ka Ukrainai līdz iestājai NATO veicams fantastiski grūts ceļš. Pirmkārt, jāmaina bruņoto spēku struktūra, tāpat NATO standartiem jāpielāgo visi bruņojuma veidi. Otrkārt, pašas Ukrainas militārā rūpniecība paliek bez pasūtījuma, jo Rietumu firmas diezin vai gribēs ražošanu pārcelt uz Harkovu, Dņepropetrovsku vai Nikolajevu.
Tagadējie piketi un jandalēšana pret iecerētajām NATO un Ukrainas kopīgajām mācībām ir caur un caur Maskavas inspirēta akcija, kas visai sāpīgi skar prezidenta Juščenko pozīcijas. Galu galā līdzīgas mācības notikušas katru gadu, visvairāk Melnajā jūrā, un neviens nekad nav protestējis. Arī pati Krievija rīko kopīgus manevrus ar NATO. Taisnība tiem komentētājiem, ka gadījumā, ja jauno valdību vadītu krievu mīlētais Janukovičs, tad amerikāņu kuģus Feodosijā sagaidītu ar ziediem un orķestri.
Pazīstamais demokrāts un Valsts domes deputāts Vladimirs Rižikovs sakās ievērojis, ka Feodosijas ostā protestētāju rindās ir tās pašas krievu tantiņas, kuras redzētas arī Maskavā, piemēram, pie tiesu nama, lai pieprasītu bargu sodu Hodorkovskim. Babuškas paklaigā noteiktās stundiņas, pavicina plakātiņus, tad dodas uz autobusiem, kur saņem pienākošos samaksu. Savā ziņā pērkamā demokrātija.
Pasaulē neviens nopietns vērtētājs nešaubās, ka notikumus Ukrainā vada un koordinē Maskavas specdienesti, kuriem nav grūti uzkurināt kaislības Krimas krievu kopienā. Dīvaini, neviens pat neiedomājas prasīt padomu Krimas likumīgajiem “mantiniekiem” — no izsūtījuma pārbraukušajiem tatāriem.
Prezidentam Juščenko grūtības rada jaunās valdības veidošana, jo tautā populārā Timošenko kategoriski pieprasa sev premjera amatu. Koalīcija ar šo pretenciozo dāmu neliekas būt noturīga, un agri vai vēlu izraisītos valdības krīze, kam var sekot vai nu jaunas vēlēšanas vai Juščenko koalīcija ar Janukoviču.
Putina administrācijai un specdienestiem izdevies sarežģīt situāciju Ukrainā. Tomēr veltas ir impēristu cerības, ka Ukraina mīļuprāt pievienosies Krievijai. Kijeva turpina raudzīties Rietumu virzienā.
Taktikas maiņa Latvijā
Nedomāsim, ka Putins būtiski mainījis kursu attiecībā pret Latviju. Tomēr agrāk pielaistās kļūdas ir ņemtas vērā, un tagad pat Ždanoka PCTVL kongresā vairs neklaigā par krievu skolu problēmām un nepilsoņiem. Tajā pašā laikā abas lielākās krievu avīzes Rīgā paziņojušas, ka priekšvēlēšanu laikā kalpos tikai PCTVL. Tas jāsaprot kā belziens “Saskaņas centram”, ko vada Dolgopolovs. Zīmīgi, ka Ždanoka un citi antilatvieši tagad vairāk bažījas par krievu biznesa īpatsvara samazināšanos Latvijas ekonomikā, kam pamatā gan pašu latviešu aktivitātes, gan Rietumu uzņēmēju investīcijas.
Kremlis, domājams, vairs īsti necer atjaunot savu kundzību Baltijā. Pret mums vērstie apmelojumi tiek izmantoti galvenokārt paranojas sindroma radīšanā Krievijas sabiedrībā. No laika gala Maskavai ārējā apdraudējuma bubulis kalpojis iekšpolitiskās spriedzes mazināšanai.
