Mareks Paulītis pieder pie tiem jauniešiem, kuri vēlas izdarīt kaut ko labu savam novadam, dzimtajai vietai. To apliecina kaut vai viņa nesenā pieteikšanās uz Ērģemes pagasta pārvaldes vadītāja vietu. Kaut arī to neizdevās iegūt, puisis uzskata, ka nekādā gadījumā nav zaudētājs, jo ir sevi pieteicis novada vadībai, darījis zināmu savu vārdu un to, ka ir gatavs veltīt savas zināšanas novadam, kurā dzīvo.Interesē komerczinībasTo, ka Marekam piemīt ne tikai apņemšanās, bet arī varēšana, apliecina kaut vai tas, ka savos nedaudz vairāk kā 20 gados viņš jau ir izveidojis savu biznesu, nodibinot individuālo komersantu “Impus”.Pēc Ērģemes pamatskolas beigšanas puisis turpināt izglītību devās uz Spīdolas ģimnāziju Jelgavā. “Izmantoju izdevību, ka Jelgavā dzīvoja radi, pie kuriem varēju palikt. Ģimnāzijā iestājos komerczinību klasē, jo mani šī joma interesēja. Pēc tam Vidzemes augstskolā pabeidzu Biznesa vadības un ekonomikas fakultāti. Tagad esmu iesniedzis dokumentus tālākām studijām maģistrantūrā,” ar savu vizītkarti iepazīstina Mareks.Pārvaldnieka amatam augstskolas absolvents pieteicies tādēļ, ka savā dzimtajā pagastā saskatījis vairākas lietas, kuras vajag izdarīt.“Tad vēl atklātībā nāca nesaimnieciskā izrīkošanās ar naudu pagastā un izdomāju, ka te vajag kaut ko mainīt ar jaunām asinīm un idejām. Es nebūtu vienīgais, jo pagastā ir daudz darbīgu cilvēku. Visas atpūtas vietas un volejbola laukumu centrā pie krustojuma ir radījuši šejienes jaunieši. No iepriekšējās pagasta varas gan nejutām lielu pretimnākšanu, viss, kas attiecas uz sportu, te balstās uz jauniešu iniciatīvu,” apliecina M. Paulītis.Rūp vēstures saglabāšanaJa viņam būtu teikšana pagastā, puisis vispirms censtos sakārtot pilsdrupas. “Ar tām mūsu ciemats ir ierakstīts Latvijas vēsturē, bet pagaidām šis nozīmīgais objekts atrodas nožēlojamā stāvoklī. Plāni to sakārtošanā ir bijuši grandiozi, bet ne visi atbilduši vides saglabāšanas prasībām. Vienā bija paredzēts, ka, iekonservējot pilsdrupas, vajadzēšot pie tām nozāģēt lielās lapegles, bet tās taču arī ir mūsu vēstures mantojums. Ir jāmeklē iespējas finansējuma atrašanai, jo tas vienkārši jādara. Nedrīkst aizlaist postā vēsturisko mantojumu,” uzskata M. Paulītis.Biznesu sācis mežsaimniecībāPats savā uzņēmumā viņš darbojas jau vairāk nekā divus gadus. “Nodarbošanās izvēle bija saistīta ar vecāku darbu. Viņi tolaik strādāja valsts akciju sabiedrībā “Latvijas valsts meži”. Tur radās iespēja veikt dažādus darbus, tādēļ es kā sava uzņēmuma pārstāvis veicu meža apsaimniekošanas darbus. Piedalos valsts iepirkumu konkursos par mežu atjaunošanu vai uzturēšanu un kopšanu kādā vietā. Es kā potenciālais darbu izpildītājs iesniedzu pieteikumu ar savu cenu piedāvājumu un, ja izvēlas mani, tad braucu noslēgt līgumu un strādāju. Peļņa ir, bet ar katru brīdi tagad kļūst grūtāk. To skaits, kuri grib paveikt pieprasīto darbu, ir ievērojami palielinājies, tādēļ arī vidējā cena krītas,” stāsta M. Paulītis.Tas puisim licis meklēt jaunas iespējas biznesā. Tādas arī atrastas un sāktas īstenot. “Valmierā sadarbojos ar bijušo studiju biedru. Viņš ideju jaunai nodarbei atrada Somijā, kur populāras ir dārza spēles. Es šajā jomā sadarbojos ar viņu un atbalstu. Valmierā mums ir neliela bāze spēļu piederumu ražošanai. Pirmo reizi savas dārza spēles piedāvājām Salacgrīvas tirgū. Izdevās atrast arī pircējus. Domāju, ka dārza spēlēm ir perspektīva, jo interese par tām aug,” spriež M. Paulītis.Tagad ir iespēju laiksJaunietis uzskata, ka krīze nenozīmē tikai grūtākus gadus, tā ir arī jaunu iespēju laiks. “Protams, ir smagi, bet tie, kuri tagad kaut ko izdomās un sāks darīt, arī sasniegs mērķus, jo tās pozīcijas biznesā, ko tagad izdosies ieņemt, vēlāk dos peļņu un būs stabilas. Ir taisnība teicienam, ka izdzīvos stiprākais, tādēļ jādomā kaut kas jauns, jo laiks rit un cilvēkiem arvien vairāk vajag kaut ko līdz šim nebijušu,” saka jaunietis.Viņš atzīst, ka mūsdienās jaunajiem nebūt nav viegli iekļūt biznesa apritē vai valsts struktūrās. “Es daudzas reizes esmu sastapies ar pretspiedienu. Arī savā privātbiznesā. Esmu pat ievērojis, ka, dodoties kārtot kādus dokumentus vai slēgt līgumus, uz mani skatās ar tādām acīm, it kā gribētu teikt – vai tev, čalīt, nav skolā jābūt?” atklāj Mareks. Viņš smej – ja zinātu, ka tik liela nozīme ir pieredzei, tad būtu kaut ko sācis darīt jau 16 gadu vecumā, bet tad jājautā, kad mācīties?Nespēja vienoties kaitē valstijLai nākotnē varētu kaut ko mainīt, viņš ir iestājies partijā “Demokrāti.lv”. “No šejienes saņēmu pirmo piedāvājumu iesaistīties politikā. Man iepatikās, ka šajā partijā respektē katra viedokli. Var izteikt arī domas, kas nesakrīt ar citu uzskatiem, par to neviens nav apvainojies. Nav jāpakļaujas partijas vadītāju domām. Es sevi citās partijās, kas darbojas novadā, neredzu, jo tas jau manāms, kā tur jauniešiem ir,” saka M. Paulītis.Pašreizējā ekonomiskajā situācijā Mareks saskata pašu valsts vadošo politiķu vainu. “Es itin bieži mēdzu teikt, ka latviešiem ir diezgan tipiski sagrābt visu sev. Tā jau ir diagnoze, ka latvieši nespēj savā starpā vienoties. Katrā saimniecībā gandrīz sava partija. Krievu tautības cilvēki ir vienotāki. Tas arī ir iemesls, kādēļ Alfrēds Rubiks mūs tagad pārstāv Eiropas Savienībā. Es domāju, ka vajadzētu stingrākas prasības partiju izveidošanai un reģistrācijai. Tagad pirms vēlēšanām sarodas jaunas partijas un tikpat ātri atkal pazūd. Tā nekas nopietns politikā nevar sanākt,” atzīst M. Paulītis.Ārzemes nav sapņu zemeVēlme strādāt savai valstij un novadam jaunietī nostiprinājusi pārliecību, ka ārzemes nav viņa sapņu zeme. “Tagad es skaidri zinu, ka peļņā uz citām zemēm nebraukšu, kaut arī man daudz draugu jau ir projām. Tas ir absurdākais, kas var notikt. Jaunietis izaug līdz 20 gadiem un visu nākotni Latvijā nomaina pret melno darbu ārzemēs, lai turienes iedzīvotājiem ar to nevajadzētu ķēpāties. Turklāt to dara par zemu samaksu,” saka M. Paulītis. Pēc viņa domām, lai jaunieši nedotos svešumā, vajag panākt, lai viņi būtu aizņemti savā dzimtajā vietā. “Vienu varu teikt – izklaidēties un sacensties sporta spēlēs jaunieši pie mums prot. Es pats aizraujos ar sportu. Vislabprātāk spēlēju basketbolu, strītbolu. Vēl vajag darbavietas. Pagaidām pagastā ir tā, ka kādā amatā var tikt tikai tad, kad iepriekšējais darbinieks aiziet pensijā,” saka M. Paulītis.Vaicāts, vai viņš piekristu strādāt saimnieciskās un ekonomiskās dzīves atdzīvināšanā, ja būtu tāda izdevība, Mareks atbild apstiprinoši. Pēc viņa domām, netrūktu jauniešu, kas vēlētos to pašu darīt. “Kaut gan nevar teikt, ka visi jaunie ir tādi. Ir visādi. Arī to var saukt gandrīz par diagnozi, ka daļā jauniešu jau par modi kļuvis runāt – te, Latvijā, nekā nav, un viss viņus bessī ārā. Ja vēl tādi man sāk to visu skaidrot, man ātri viņi apnīk un vairs nešķiet interesanti. Man patīk jaunieši, kas strādā, domā un dara,” apliecina M. Paulītis.
