Uzņēmīgi cilvēki Latvijas Valkā 1925. gadā – 5 gadus pēc Valkas sadalīšanas – sāka izdot laikrakstu „Ziemeļlatvija”. Iespējams tāpēc, ka tik ilgi bija gaidījuši savu avīzi, valcēnieši vēlāk krīzes situācijās centās to saglabāt, spītējot dažādiem šķēršļiem – gan finansiālajiem, gan politiskajiem.
Laikraksta izdošanai uz to brīdi bija labs pamats – Valkai bija tipogrāfija un savs avīžniecībā pieredzējis izdevējs Jānis Rauska. Materiālai bāzei nodibināja paju sabiedrību „Ziemeļlatvija”. Tās pagaidu valdē darbojās: Jānis Bricmanis, Art. Kārklītis, Jānis Ķimins, Augusts Kaksis un Jānis Ampermanis. Pašā sabiedrībā ietilpa: Valkas izglītības biedrība, piensaimnieku sabiedrība, apriņķa valde, patērētāju biedrība “Nākotne”, krāj-aizdevu sabiedrība pie Valkas viesīgās biedrības, Viesīgā biedrība, Ērģemes lauksaimniecības biedrība, Kārķu bibliotēkas biedrība un 45 Valkas un apkārtnes ievērojamākie sabiedriskie darbinieki. Izdošanas sākumā iecere bija grandioza – radīt laikrakstu, kas aptvers vārda tiešā nozīmē visu Ziemeļlatviju ar pilsētām: Valku, Alūksni, Smilteni, Mazsalacu, Rūjienu. Par pirmo redaktoru izvēlējās rakstnieku, žurnālistu Kārli Kraujiņu (ps. Rožmīlis), par darbvedi – grāmatvedi Arnoldu Bindži. Redakcijas kantoris atradās Semināra ielā 19. Tur tas bija līdz 1932. gadam.Kārlis Kraujiņš jaunajam laikrakstam veltīja dzejoli ”Rudzu ziedā”:Lēns vējiņš rudzu zelmeni līgo,Kā vīraks ziedu putekļi kūpUn apaugļo druvu dižauglīgo;Spožs saules zelts caur mākoņiem drūp.Kā eņģeļi balti tauriņi irāsPa tumšāko vārpu plūdumu,Vākt medu nastās bitītes dzirāsPa rudzupuķu zilo šļūdumu.Un dziesmu šūpolēs cīrulis ceļas, Skan gaisos skaļi tā liru-lā; Bet arājam sirdī prieki vien smeļas:Būs graudi zeltītā birumā.Un naktis, kad pērkonis zibina klusi,Un grieza kad rudzu plūvajā griež, –“Lai briedē!” – tu noteic un mierīgs dusiUn sapņi tev bagātu pļauju spriež.Jau pirmajos mēnešos laikraksts saskārās ar grūtībām, no kurām visbūtiskākā bija finanšu trūkums. Ātri izsīka ar pajām savāktais rīcības kapitāls, jo visi darbinieki, sākot ar redaktoru un beidzot ar tehniskiem spēkiem, bija algoti. Paredzētie ienākumi nerealizējās, un projekts par jauno laikrakstu neapšaubāmi būtu apstājies kā daudzi citi tam līdzīgi, ja valcēnieši neuzupurētos un nebūtu neatlaidīgi. Radās pašaizliedzīgi ļaudis, kas ik mēnesi ziedoja prāvas naudas summas laikrakstam. Starp daudzajiem īpaši pieminami: aptiekārs Bernhards Zutis, J. Zutis, Dr. Jānis Lībietis, Jānis Ķimins, skolotājs Nikolajs Bērziņš, tirgotājs Kārlis Bundže, Pēteris Raudzēns, Augusts Rogainis, P. Skrīvers.Jau 1925. gada rudenī laikraksts pārkārtojās – algoto darbinieku vietā stājās „idejiskie”, kas strādāja bez atlīdzības, tai skaitā redaktors. Pirmais bezalgas redaktors bija agronoms Augusts Kaksis, pēc tam skolotājs Nikolajs Bērziņš un tad Valsts Valkas arodskolas darbvedis Eduards Brīvība. Laikraksta darbības apjoms tika sašaurināts, uzmanību pievēršot Valkai un tās tuvākai apkārtnei. Izcila loma „Ziemeļlatvijas” nostiprināšanā un izveidošanā bija izdevējam Jānim Rauskam (1873-1967) ar dēlu Jāni. Ar lielu uzupurēšanos viņš laida klajā numuru pēc numura, pacietīgi ļaujot uzkrāties parādam par drukāšanu. Ar laiku J. Rauska saprata, ka izdevīgāk viņam pašam kļūt par laikraksta izdevēju. 1929. gadā J. Rauska pārņēma laikrakstu ar gandrīz 4000 latu lielu parādu, kuru dzēsa. Reālajā dzīvē par faktisko redaktoru kļuva viņa vecākais dēls Jānis Rauska juniors, kurš izdarīja pārmaiņas laikraksta saturā un tehniskajā izpildījumā. Nostabilizējās lasītāju skaits. Redakcijas kantoris tika pārvietots uz Raiņa ielu 9, kur atradās J. Rauskas uzņēmums – grāmatu apgādniecība, spiestuve un sietuve. Daudzu rakstu autors bija pats Jānis Rauska juniors. Par sportu rakstīja Jānis Broks ar pseidonīmu Žuks, šaha nodaļu vadīja Valkas šaha meistars Alfrēds Eklons. Laikraksts iespieda arī stāstus un romānus turpinājumos. Redaktors N. Bērziņš tulkojis no krievu valodas angļu rakstnieka kapteiņa Frederika Marriata (Frederick Marryat; 1792-1848) romānu “Persivals Kins” (”Percival Keene”; 1842. g.). Viņš rakstījis arī feļetonus ar segvārdu Šņizreb (lasāms otrādi) par notikumiem pilsētā Aklav (lasāms otrādi). Jāņos Līgo dziesmu stilā sacerēja četrrindes dažādu Valkas ievērojamu pilsoņu aplīgošanai. Piemēram: ”Ķimerālis lielījāsValku celt saulītē;Ko šis lielu saulē cels,Pašam mēness pakausī.”(Antons Kimerals bija Valkas apriņķa valdes priekšsēdētājs un Valkas apriņķa vecākais.)Redaktora N. Bērziņa laikā „Ziemeļlatvijai” bija korespondents Mandžūrijā (teritorija Ķīnas ZA). Viņš rakstīja savas domas par notikumiem dzimtenē ar pseidonīmu Turnavietis. 1928.-1936. g. par laikraksta līdzstrādnieku strādāja bankas ierēdnis Kārlis Bundža (1908-2002): “Laikā, kad sāku darboties „Ziemeļlatvijas” redakcijā, par atbildīgo redaktoru darbojās Nikolajs Bērziņš, bet faktiskais redaktors, korektors, līdzstrādnieks, nereti arī salicējs un visu redakcijas darbu dvēsele bija Jānis Rauska juniors. Trīsdesmitajos gados laikraksts iznāca 900 eksemplāru un maksāja 10 santīmu. Atbildīgais redaktors saņēma 10 latu par numuru, atkalpārdevēji – 2 santīmus par numuru un daži līdzstrādnieki ½ līdz 1 santīmam par rakstu rindiņu. Jāaizrāda, ka „Ziemeļlatvija” bija solīdākais no Latvijas provinces laikrakstiem. Partiju laikos noteikti pilsonisks, nekad nenodarbojās ar ķengu rakstiem, kādas organizācijas vai personas nomelnošanu, bet ieturēja stingru, informatīvu līniju. Arī K. Ulmaņa gados centās, cik iespējams, izvairīties no obligātās vadoņa teikto runu iespiešanas.” 1936. gadā K. Bundža kā žurnālists devās uz olimpiskajām spēlēm Berlīnē.J. Rauskas jaunākais dēls Visvaldis Rauska atcerējās, ka lasītājiem ļoti patikuši laikrakstā publicētie laika pareģojumi: ”Nezinu, kur tētis un brālis ieguva ziņas, bet pareģojumi gandrīz vienmēr piepildījušies, tādēļ to publicēšanu gaidīja. Toreiz laikrakstu izplatījām, piesūtot to lasītājiem bandrolē. Man vajadzēja palīdzēt avīzes salikt aploksnēs. Tāda bija mana līdzdalība laikraksta veidošanā. Tautā „Ziemeļlatviju” dēvēja par “ziemelīti” No tā secinu, ka mūsu avīzīti lasītāji bija iemīļojuši un gaidīja.” 1935. gadā laikraksta 10. jubilejai veltītā numura ievadrakstā publicēts: ”„Ziemeļlatvija” ir Valkas pilsētas un tās apkārtnes hronika, kurā sīki atspoguļojās viņas saimnieciskā, politiskā un kulturālā dzīve. Tā ir kļuvusi par nepieciešamību sava apvidus ļaudīm. „Ziemeļlatvija” ir un arī turpmāk būs ne vien vietējās dzīves atspoguļotāja, bet viņas veidotāja un vadītāja, vietējo aktīvo darbinieku pulcinātāja, latvju darba gribas un uzticības savai tautai, valstij un valdībai rādītāja.”1940. gada 21. jūlijā Latvijā mainījās valsts vara. Tas būtiski ietekmēja visas dzīves sfēras, arī periodiku. „Ziemeļlatvija” 1940. gada 8. augustā publicēja šādu paziņojumu.„Paziņojums lasītājiem un līdzstrādniekiem!Kā savu laiku pārdzīvojusi, „Ziemeļlatvija” šodien iznāk pēdējo reizi. Viņas vietu turpmāk aizpildīs Latvijas Komunistiskās Partijas Vidienas apgabala komitejas orgāns „Liesma”, kas iznāk divas reizes nedēļā, Valmierā, redaktora Eduarda Eliasa vadībā.Gaitu beidzot, izsakām sirsnīgāko pateicību visiem nesavtīgajiem, čaklajiem informatoriem par līdzdalību savā vietējā laikrakstā, tāpat visiem lasītājiem un sludinājumu devējiem par materiālo atbalstu. /../„Ziemeļlatvija” redakcija un izdevējs.”1944. gada janvārī laikraksta izdošana tika atjaunota Valkā un to tagad ar nosaukumu “Mūsu Zeme” izdeva komunistiskās partijas Vidzemes apgabala komiteja. Pirmais padomju laika laikraksta redaktors bija Fricis Bergs. 1953. gada februārī avīzei piešķīra jaunu nosaukumu un līdz 1989. gadam tas saucās “Darba Karogs”. No 1989. līdz 1992. gadam to atkal dēvēja par “Mūsu Zeme”, bet neilgi pēc Latvijas Republikas neatkarības iegūšanas laikraksts atguva vēsturisko nosaukumu “Ziemeļlatvija”.
