Atvaļinājuma pirmajā pusē starp ievārījumu gatavošanu, gaileņu lasīšanu un rosīšanos dārzā stingri apņēmos izlasīt vismaz vienu grāmatu. Atklāti sakot, saspringtajā darba periodā nu nemaz neatliek laika nesteidzīgai grāmatas baudīšanai, tāpēc atvaļinājuma režīms ļauj “atlaist” bremzes, kaut brīdi aizmirst par visiem nepadarītajiem darbiem un ļauties lasītpriekam. Mūsdienās jaunu grāmatu piedāvājums birst kā no pārpilnības raga, tomēr esmu pateicīga, ka pakļāvos savai intuīcijai un iegādājos pašlaik “topā” esošo 1981. gadā dzimušā zviedru žurnālista, blogera un rakstnieka Frēdrika Bakmana romānu “Vīrs, vārdā Ūve”. Tas ir stāsts par cilvēku, kura tiešums un godīgums ne visiem ir pa prātam. Tas ir stāsts par uzticamu, mīlošu un gādīgu vīru, kuram negaidot nomirst sieva, un viņš dzīvei vairs neredz īsti jēgu, tāpēc katru dienu rūpīgi gatavojas mirt pats. Stāsts ir rūgti salds, silda sirdi un reizē pamanās pastāstīt daudz svarīgu un būtisku lietu par mums un šodienas sabiedrību un dzīvi, kā arī par to, ka nereti laipnību, mīlestību un laimi var sastapt visneticamākajās vietās. Un arī par to, ka cilvēka skarbums ir tikai ārējā “čaula”, patiesībā cilvēks dvēselē dejo! Grāmata man kļuvusi mīļa arī tāpēc, ka tā vēsta par cilvēka mīlestību pret kaķiem. To izlasot, dusmojos, kāpēc Ūvem, kad viss bija nokārtojies un viņš bija ieguvis patiesus draugus, nē – drīzāk ģimeni, bija jāaiziet pie sievas – mīļotās Sonjas, kuru viņš sauca par savu krāsu! Sieva bija viņa dzīves krāsa! Cik vienā teikumā var sajust patiesu un īstu mīlestību! Mūsu izcilā latviešu domātāja Zenta Mauriņa teikusi: “Grāmatas nemaina cilvēkus. Tos maina rindkopas. Dažreiz pat teikumi.”
