“Visu laiku runā, ka janvāra notikumos pie ministrijas bijis iejaukts kāds trešais spēks.
“Visu laiku runā, ka janvāra notikumos pie ministrijas bijis iejaukts kāds trešais spēks. Man kā kādreizējam armijas daļas operatīvās pārvaldes priekšnieka vietniekam ir atsevišķs viedoklis — spēki pie Iekšlietu ministrijas bija vismaz pieci…” savās atmiņās pauž policijas pulkvežleitnants smiltenietis Andrejs Galviņš.
Šīs atziņas un vēl daudz interesantu, līdz šim nepublicētu materiālu var izlasīt tikko klajā nākušajā Jāņa Vahera un Ilonas Bērziņas grāmatā “Lūzums”.
“Beidzot ir uzrakstīta grāmata, kas tika solīta ilgus gadus. Šogad ir pagājuši 15 gadi pēc puča. Iekšlietu ministrijas darbinieki savulaik piedāvāja informāciju, bet mūsu vēsturniekiem tas neinteresēja. Janvāra un puča notikumos bija ļoti daudz neskaidru lietu. Šī grāmata domāta, lai nedaudz izskaidrotu notikušo, bet ne visu, jo īstais laiks nav vēl pienācis. Pēc pieciem gadiem šī grāmata varētu būt vēl plašāka, jo runātu vēl viena otra persona, kas tagad diemžēl vēl nevar stāstīt, jo baidās par sevi,” par Latvijas nesenās vēstures grāmatu saka tā laika aculiecinieks. Grāmatas apakšvirsraksts ir “No milicijas līdz policijai”, un tas lielā mērā izskaidro arī darba saturu. Impulss atmiņu apkopojuma publicēšanai bijusi kāda publikācija, kurā pausts apgalvojums, ka Latvijā nekas nozīmīgs nav noticis. Ja pučisti Maskavā nebūtu piedzērušies un nebūtu Jeļcina, tad latvieši brīvību nekad neatgūtu. Tika apzināti aptuveni 25 cilvēki, kas piedalījās to laiku notikumos, un tapa šīs atmiņas.
“Sākumā visus puča dalībniekus atcerējās. Ik gadu rīkoja pasākumu, uz kuru visus ielūdza. Pirmos gadus pat deputāti rīkoja pieņemšanas, visi fotografējāmies pie Saeimas. Tad pēkšņi viss noklusa. Tāpēc, ka lielākā daļa cilvēku, kas tagad ir pie varas, puča dienās nedarīja neko. Tāpēc viņi to negrib atcerēties,” domā A. Galviņš.
Šī grāmata ir mūsu vēsture, bet par Latvijas vēsturi mēs ļoti maz ko zinām. Grāmatu vajadzētu izlasīt šodienas policistiem un arī vidusskolēniem, jo tajā ir aprakstīts, kas notika, bet par ko daudz nerunā: par OMON, par janvāra notikumiem, par puču. Līdz šim tas bija iegūlis dokumentu mapēs, bet iedzīvotājiem nebija iespējas uzzināt.
Vaicāts, vai bija vērts toreiz riskēt, smiltenietis teic, ka neviens to neprasīja. Bija pavēle un bija jādara. “Tagad droši vien būtu kaut ko citādāk darījis. Tolaik nebija nekādas vadības un katrs darījām, ko varējām un kā mācējām. Viss gāja pašplūsmā. Ministri bija aizbēguši, vadības nebija gandrīz nekādas. Lielie priekšnieki vēl nāca un maisīja ar savu nezināšanu,” komentē A. Galviņš.
Arī šodien daudz diskutē par policiju. A. Galviņš savulaik bija iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera padomnieks, tāpēc šajos jautājumos viņam ir savs viedoklis. “Domāju, ka policijas vadībā nevienu nevajag noņemt, bet viņi visi ir jāpiespiež strādāt. Viņiem ir jāiemāca strādāt. Vajadzētu rīkot svētdienas skolu ministram un pārējiem arī. Divas dienas nedēļā lai mācās policijas akadēmijā. Tie, kas pašlaik ir vadībā, ļoti daudz zina, ir spējīgi, bet, kad nāks jaunie, paies ilgs laiks, kamēr viņi sapratīs, kur atrodas un ar ko nodarbojas. Ministrs vēl īsti nav sapratis, ko dara Iekšlietu ministrija. Esmu strādājis pie kādiem četriem pieciem ministriem, un tikai viens pilnībā visu zināja, ar ko nodarbojas ministrija. Pārēji bija speciālisti kādā šaurā specialitāte vai sektorā, ko ļoti labi pārzināja. Citos viņi centās iekšā nelīst,” komentē A. Galviņš.
Izmantojot gadījumu, lūdzu policijas pulkvedi komentēt Valmieras notikumus. “Labi pazīstu šāvēju, kopā strādāju laikā, kas viņš vēl bija majors. Bija godīgs cilvēks, šņabi nedzēra un pīpēt nepīpēja, bet daudz strādāja. Man liekas, viņu sabojāja dienests. Šķiet, vienpusīgi viss pasniegts, tāpēc gribētu, lai presē parādās kāda intervija ar pašu Mišu. Tagad ir tā, ka bija piedzērušies jaunie policisti un nodzēries vecais, un viņu vidū izcēlies skandāls. Lai nonāktu tik tālu, ka cilvēki sāk šaut viens otru… tas nav vienkārši. Savulaik viņš bija mierīgs cilvēks, bet tajos klusajos un mierīgajos var velns sēdēt iekšā,” prāto smiltenietis. Viņš piebilst, ka Sibīrijā ir interesants sievasmātes likums. Kad viņa noskata kādu jaunu vīrieti sev par znotu, tad cenšas to piedzirdīt, lai redzētu, ko šis darīs, — vai ies kauties vai gulēt. Tāpat vajadzētu rīkoties, kad izdod ieroču atļauju.
