Gan ne jau tikai es, bet arī citi cilvēki, kuri ziedoja naudu deviņus gadus vecā, smagi slimā Dāvja operācijai ASV, Filadelfijas Bērnu klīnikā, vēlāk uzmanīgi sekoja zēna turpmākajam liktenim. Iepriecināja svētdien TV “Panorāmā” redzētais sižets, ka operācija izdevusies un Dāvis šonedēļ var doties atpakaļ uz Latviju. Tikmēr interneta portālos parādījās citas ziņas – Dāvja ģimene, kas meklējusi Latvijas valsts un iedzīvotāju palīdzību, patiesībā dzīvo Lielbritānijā, savukārt Bērnu slimnīcas fonda pārstāvji pēc tam izplatīja paskaidrojumu, norādot, ka bažām par šādu rīcību nav pamata – ģimene pirms gada atgriezusies Latvijā, un tikai tad Dāvi piemeklējušas veselības problēmas. Aizvadītā gada nogalē trijās dienās Dāvja ārstēšanai Latvijas iedzīvotāji ziedoja gandrīz 250 tūkstošus eiro, bet vēl 100 tūkstošus piešķīra valsts. Palīdzība Latvijā ir nepieciešama daudziem, taču šis ir vēl nebijis gadījums, kad vajadzīgie līdzekļi savākti tik ātrā laikā. Ja es tobrīd būtu zinājusi, ka Dāvja ģimene pirms tam dzīvojusi Anglijā, tas manu lēmumu ziedot nemainītu. Ja televīzijas kamerā un caur to TV skatītāju acīs raugās zēns, kurš bez cilvēku palīdzības ir nolemts nāvei, tad agrākā dzīvesvieta zaudē nozīmi. Latviešiem ir un būs tikai viena dzimtene – Latvija, taču diemžēl tā kļuvusi par valsti, kas nespēj palīdzēt visiem saviem slimajiem bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem un kurā liela bagātība ir veselība, jo daudzi nespēj samaksāt, lai pie tās tiktu. Nevar pārmest cilvēkiem, kuri emigrē uz ārzemēm materiālu apsvērumu dēļ. Tajā pašā laikā mēs, šeit palikušie, turamies, kaut jostas līdz pēdējam savilkuši, un labi, ka izturam, jo Latvijas bez latviešiem nebūs. Priecē, ka turklāt neesam zaudējuši spēju just līdzi tiem, kuriem klājas sliktāk, vien diemžēl visiem palīdzēt vienkārši nevaram. Naudas ir tik, cik ir.
