Kopš 2017. gada marta Valkas novada ģimenes atbalsta centra “Saulīte” vadītājas pienākumu izpildītāja ir Agrita Poga. “Ziemeļlatvija”, viesojoties namiņā, kā joprojām tiek dēvēta “Saulīte”, interesējās, kā klājas un kas jauns noticis kopš pēdējās, jāteic, negatīvās publikācijas, laikrakstā pirms pusotra gada par centra telpu izdemolēšanu un mikroautobusa zādzību. Diemžēl šos likumpārkāpumus paveica paši iemītnieki.
Pašlaik “Saulītē” mitinās 13 bērni – četras meitenes un deviņi puiši – vecumā no 9 līdz 18 gadiem. Daudzi pa nedēļu dodas uz mācību iestādēm ārpus Ērģemes un uz mājām atbrauc tikai brīvdienās, bet pieci mācās vietējā pamatskolā. Centrā ir 16 štata vietas, bet vairākiem darbiniekiem ir apvienoti darba pienākumi.
– Kur pēc notikušā pašlaik atrodas “varoņi”?
– Puiši dzīvo tepat “Saulītē”. Viens no viņiem pēc 18 gadu sasniegšanas aizgāja savā dzīvē, jau ir paspējis sastrādāt jaunus likumpārkāpumus un pašlaik līdz pat tiesai atradīsies apcietinājumā. Puisis ir kāvies un sakropļojis cilvēku. Gados jaunākajam vaininiekam, kuram tobrīd bija tikai 13 gadi, tiesa jau bija, un viņam ir izteikts brīdinājums. Savukārt 13. februārī būs tiesa trešajam “varonim”. Sadarbojoties ar probācijas dienestu, ir panākts izlīgums ar novada domi, kurai ir nodarīti materiālie zaudējumi, par zaudējumu segšanu.
– Vai puiši paši apzinās, ka viņi ir izdarījuši noziegumu un ka par to pienākas sods?
– Ja godīgi, tad puisis, kuram tiesa izteica brīdinājumu, īsti neko nav sapratis. Šī pati kompānija pērn augustā izsita stiklu vietējā degvielas uzpildes stacijā un nozaga divas cepumu paciņas.
– Vai jūs, paši darbinieki, esat sapratuši, kāpēc bērni, kuriem te ir labvēlīgi dzīves apstākļi, viņi ir paēduši, nodrošināti ar apģērbu un iespēju daudz kur aizbraukt un daudz ko redzēt, tomēr neiekļaujas sabiedrībā un jau kopš pusaudžu vecuma pārkāpj likumu? Vai tas varētu būt saistīts ar ģimenes un vecāku rūpju trūkumu?
– Pieļauju, ka tas tā arī varētu būt. Viens no zēniem, kas iesaistījies šajā kompānijā, “Saulītē” nonāca no audžuģimenes. Un tādu bērnu nav maz. Viņos jūtams vēl lielāks rūgtums un neuzticēšanās, jo viņu ir pametuši ne tikai vecāki, bet atteikusies arī audžuģimene. Bērns jau nesaprot, ka pats ir radījis lielas problēmas audžuģimenei. Šis konkrētais zēns savā ģimenē ir piedzīvojis smagu fizisku vardarbību, tāpēc tas rada tālākās uzvedības problēmas. Šādi bērni arī pret pašiem darbiniekiem izturas ar neuzticēšanos. Protams, ka ir sarežģīti strādāt ar šādiem bērniem, bet mēs soli pa solim cenšamies radīt viņos drošības un vajadzības sajūtu.
– Jau teicāt, ka pašlaik namiņā dzīvo tikai pusaudži, kas, jāatzīst, nav tas pats vieglākais vecuma posms. Kas notiek ar bērniem, kuri sasniedz 18 gadu vecumu?
– Ja bērns sasniedz pilngadību mācību gada laikā, viņš var uzturēties ģimenes atbalsta centrā līdz pabeidz mācības. Mums ir trīs šādi bērni. Viens no tiem atrodas Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Reāli viņš nekad nav atradies pie mums, bet, izņemot no ģimenes, puisis tika tiesāts un nogādāts Cēsīs.
No visiem 13 iemītniekiem astoņi ir novada bērni, pārējiem iepriekšējās dzīvesvietas bijušas citos Latvijas novados – trīs ir rīdzinieki, divi ir no Rūjienas puses.
– Kur nonāk mazi bērni, kurus izņem no ģimenes? Vai arī mums nav šādu gadījumu novadā?
– Pirms gada centrā bija vairāki mazgadīgi bērni, bet viņus ļoti ātri pie sevis paņem audžuģimenes, piemēram, no Trikātas, Strenčiem. Lai gan šo bērnu tālāko likteni uzrauga bāriņtiesa, mēs regulāri sazināmies ar vienu ģimeni, kuri no mums savā ģimenē paņēma mazu meitenīti. Ģimene kārto dokumentus bērna adopcijai. Šī ģimene ir paņēmusi vēl vienu bērniņu – puisīti. Šis ir ļoti veiksmīgs piemērs un gadījums. Pašiem par to ir liels prieks. Diemžēl pusaudžu vecumā Latvijā atrast audžuģimeni ir vairāk nekā sarežģīti.
– Vai mēdz būt arī sliktas audžuģimenes?
– Nemācēšu teikt. Ir dažādas, bet praksē esam piedzīvojuši, ka ir bērni, kuri nonāk pie mums atpakaļ no šīm audžuģimenēm. Iemīlēt svešu bērnu ir sarežģīti. Te esmu nostrādājusi 24 gadus un pa šo laiku esmu daudz ko iemācījusies. Arī to, ka bērns ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Neviens nebūs ideāls, pat neviens mājas bērns nav ideāls. Katram savā vecuma posmā ir savi “radziņi un nadziņi”. Mums pašlaik visi ir pusaudži, no kuriem lielākā daļa – zēni. Protams, ka tāpēc ir visādas problēmas. Daudz mums ir jāstrādā pie tā, lai bērni uzticētos. Nedod Dievs, ja notiek kaut kas tāds, ka darbinieks zaudē bērna uzticību. Atceros laiku, kad pati strādāju par audzinātāju un reizēm pat sarunājāmies līdz vēlai vakara stundai, jo, tikai sarunājoties vienatnē, var uzzināt, par ko viņam sāp sirsniņa un kas viņam dzīvē ir svarīgs. Pēc profesijas esmu mediķe. Arī tas ir palīdzējis iegūt bērna uzticību, jo bieži individuāli braucām pie ārstiem uz Valku vai Valmieru, un tad arī ir iespēja parunāties neformāli un atklāti. Neatrodoties iestādē uz vietas, bērni vairāk sāka stāstīt par sevi un uzticēt savus bēdu stāstus.
– Vai pie bērniem ciemos brauc bioloģiskie vecāki?
– Nesen pie mums sāka dzīvot meitene, pie kuras vecāki ir braukuši. Ir bērni, kuriem ir atļaujas, un viņi paši brīvlaikos un brīvdienās brauc ciemoties pie saviem tuviniekiem.
– Vai bērni centra darbiniekiem atklāt ir vaicājuši, kāpēc citiem ir normāli vecāki, bet man nav?
– Patiesībā to ir sarežģīti izskaidrot. Kā tu bērnam atklātā tekstā pateiksi, ka, piemēram, viņa vecāki ir nelabojami alkoholiķi vai arī kāpēc vecvecāki nav bērnu paņēmuši pie sevis. Mēs tiešām cenšamies bērniem neteikt neko sliktu par vecākiem. Lai kādi arī viņi būtu, bērniem viņi ir vislabākie. Centrā dzīvo divi bērni, kuriem nav vecāku. Tēvu atrašanās vietu nezinām, bet mammas ir mirušas. Bieži vien bērni uzskata, ka tieši centra darbinieki ir vainīgi pie tā, ka viņi te ir nokļuvuši. Taču ir arī priecīgi momenti. Viens puisis, kas centrā dzīvo jau ilgi, atzina, ka viņam pašam ir jāpieņem šā brīža situācija un tas visiem atvieglos dzīvi.
– Vai bērni runā un uztraucas par savu nākotni?
– Daudzi no mūsu bērniem ir pabijuši Amerikā. Viņi visi ļoti cer, ka kaut kad savā dzīvē viņi nonāks savā sapņu zemē Amerikā. Šajā ziemas brīvlaikā četri bērni pabija pie amerikāņu viesģimenēm. Nesen bija atbraukuši viesprogrammas pārstāvji, un jau zinām, ka jau atkal pieci bērni vasarā dosies pāri okeānam.
– Vai arī bosiki tiek uz Ameriku un viņiem tur nav problēmu ar disciplīnu?
– Brauc arī bosiki. Pirms braukšanas viesprogrammas pārstāvji no programmas “143” veic aptauju un jautā pašiem bērniem, pie kādām ģimenēm viņi vēlas nokļūt. Reti kurš grib dzīvot ģimenē, kur ir mazi bērni. Visi ļoti grib braukt uz Ameriku, tas gan tiesa. Mēs rekomendējam bērnu izbraukšanai, bet bāriņtiesa dod atļauju. Kad bērns uzzina, ka tiks uz Ameriku, visādi cenšas uzlabot sekmes un arī labi uzvesties. Tas tomēr ir stimuls. Mājās viņi atgriežas, kā saka, ar spārniem, ar cerībām uz atkārtotu ciemošanos.
– Vai par bērnu uzņemšanu savās ģimenēs ir interese arī no Latvijas sabiedrības puses?
– Diemžēl nav šādas intereses. Pieļauju, ja būtu mazi bērni, tad interese būtu un ņemtu. Katru desmito dienu saņemam informāciju par brīvām vietām audžuģimenēs pa visu Latviju. Esam veikuši arī sarunas ar četriem bērniem, un divi izteikuši vēlmi dzīvot audžuģimenēs Amerikā, bet divi palikt Latvijā. Bērni baidās, ka, uzsākot dzīvi audžuģimenē otrā Latvijas malā, zaudēs saikni ar savējiem, jo, kā jau teicu, lai kādi ir vecāki, tie ir vistuvākie.
– Vai bērni svētkos apsveic centra darbiniekus?
– Ir, kas apsveic. Kāds pats zīmē kartīti vai zīmējumu, cits, ja ir nauda, nopērk šokolādi. Savās vārda un dzimšanas dienās bērni mācību virtuvē gatavo našķus.
– Vai bērniem ir sava kabatas nauda?
– Mēnesī viņi saņem sešus eiro un piecdesmit centus. Tas nav daudz. Visi jau pārsvarā naudu iztērē saldumos un limonādēs. Reiz viens zēns aizgāja uz vietējo veikalu un nopirka tēju, cukuru un baltmaizi. Prasījām, kāpēc tāda izvēle, jo visi šie produkti mums ir pieejami bez ierobežojuma. Bērns atbildēja, ka nekad savā mūžā vēl neko tādu nav pircis un viņam šķitis, ka šīs lietas pērk visās ģimenēs.
– Kā jūs pusaudžiem sagādājat apģērbu un apavus? Vai tie atrodami noliktavā?
– Noliktavā ir pieejams apģērbs tikai mazākiem bērniem. Uz veikaliem dodamies kopā ar bērniem, citādi, zinot pusaudžu domāšanu, viņi iegādāto apģērbu un apavus nevalkās. Uz Ziemassvētkiem mums uzdāvināja dāvanu karti apavu iegādei, un tad visi sēdēja internetā un pētīja, kādas botas sev gribētu. Reizēm viņi netic, ka kaut kam var pietrūkt naudas. Tad skaidrojam, ka ir jārēķinās ar pieejamo summu un jāsaplāno pirkumi.
– Kā jūs domājat, kāda ir “Saulītes” nākotne?
– Personīgi mani māc stipras šaubas, vai Latvijā tuvākajos gados iztiksim bez šāda veida iestādēm. Protams, tas būtu ļoti ideāli. Pieļauju, ka ir jāveido citādākas formas, piemēram, ģimenes mājas vai SOS bērnu ciemati. Pašlaik centrs atrodas lielā ēkā, kuras vienā galā ir arī bērnudārzs. Pašvaldībai tās ir lielas izmaksas. Centra vajadzībām ir vajadzīgs kaut kas kompaktāks, bet darbinieki tāpat būs vajadzīgi, jo pie bērniem jāatrodas 24 stundas diennaktī. Viens no lielākajiem trūkumiem ir tas, ka centrā nav audzinātāja vīrieša. Remontu laikā lielie zēni labprāt palīdzēja mūsu saimniecisko darbu darītājam Valdim Uibo – Valdītim, kā mēs visi mīļi viņu saucam. Tas ir izjūtams, ka bērniem trūkst vīrieša viedokļa un redzējuma par vīrieša lomu ģimenē. Pērn pavasarī darbā pieņēmām audzinātāju vīrieti, bet diemžēl tā bija slikta pieredze. Viņš nostrādāju īsu brīdi.
– Jau zināms, ka “Saulīte” būs iesaistīta deinstitucionalizācijas projektā. Ko tas jums nozīmēs nākotnē?
– Droši vien tas nozīmē, ka iestāde vairs nepastāvēs Ērģemē, bet tiks pārcelta uz Valku. Vēl gan nezinām termiņus, bet ar to būs jārēķinās. Vēl nemāku pateikt, kā šī iestāde sauksies, bet bērniem būs kur dzīvot. Domāju, ka šī perspektīva bērniem nāks tikai par labu, jo viņi varēs apmeklēt pilsētā pieejamās izglītības iestādes – mūzikas, mākslas un sporta skolu, multifunkcionālo jaunatnes centru. Dzīve pilsētā tomēr paver lielākas izvēles iespējas. Vai darbs būs visiem darbiniekiem, to šobrīd neviens nepateiks, jo vēl nav īstas skaidrības. Tad jau redzēsim, kā būs, bet uzskatu – viss, kas notiek, notiek uz labu.
Ģimenes atbalsta
centrā “Saulīte”
• pašlaik mitinās 13 pusaudži
• no tiem astoņi ir no Valkas
novada, trīs – no Rīgas, divi –
no Rūjienas
• centrā ir 16 darbinieku
štata vietas
