Valkas novada ģimenes atbalsta centram “Saulīte” šis gads ir apaļas jubilejas gads. Bērnu soļi iestādē skan jau 20 gadu.
Ģimenes atbalsta centra direktore Līga Veinberga stāsta, ka šo gadu laikā iestādē ir uzturējušies vairāk nekā 120 bērnus.
Vietu mazāk kā gribētājuPašlaik tur dzīvo 24 bērni, bet strādā 15 darbinieki. Tie gan nav vienīgie bērni, kas palikuši bez vecākiem. Vairākām pašvaldībām atbalsta centrs bijis spiests atteikt vietu, jo arī Ērģemē tas nav bezizmēra.Jubilejas pasākums ir jau aiz muguras, bet daudziem paliks atmiņā iemītnieku pašu paveiktais. Bērni viesiem bija izlikuši apskatei savu rokdarbu un gleznu izstādi, fotoattēlos varēja aplūkot, kā iestādē dzīve ritējusi visus šos 20 gadus. Pati direktore ņēma rokās vijoli un kopā ar Tiju Bērtiņu aicināja atbraukušos un atnākušos uz latviešu deju dančiem. Pēc tam omulīgā gaisotnē turpinājās sarunas, skanēja atmiņas par dažādiem piedzīvojumiem. Šogad divi jau pilngadīgi jaunieši gatavojas uzsākt patstāvīgu dzīvi, saistot to ar Rīgu, jo tur ir atraduši darbu.Par pašu svarīgāko L. Veinberga uzskata, ka visus 20 gadus šeit ir bijusi vieta bērniem, kuriem klājas grūti savās ģimenēs. “Te vismaz ir bijis, kur palikt. Savu laiku te bija patversme, arī tagad gaidāmas pārmaiņas,” stāsta L. Veinberga.
Nākotnē valsts spiedīs uz audžu ģimenēmViņa piebilst, ka par tām uzzinājusi bērnu namu direktoru seminārā. “Tagad ir izstrādāts pārejas modelis līdz 2020. gadam. Līdz šim laikam ir jāreorganizējas lielajiem bērnu namiem un jāpalielinās audžu ģimeņu skaitam, jo bērnam galvenais ir atrasties ģimenē. Tas nozīmē, ka līdz minētajam termiņam valsts ieguldīs lielus līdzekļus audžu ģimeņu apmācībā. Visi tie, kam rūp, lai bērni izjustu ģimeniskumu, tiek aicināti sekot līdzi un pieteikties uz mācībām. Es gan īsti nezinu, vai audžu ģimenes tā palielināsies, kā cer šī pasākuma rīkotāji. Lieta tā, ka pašlaik pastāv liela bērnu migrācija starp audžu ģimenēm. Ir daži nepilngadīgie, kuri jau astoto un devīto reizi nomaina ģimeni. Skaidrs, ka mazo dvēseles jau saplosītas, jo viņi saprot, ka nevienam vairs nav vajadzīgi. To, ka pirmais vilnis, kad visi aicināja pieteikties uz audžu ģimenēm, bijusi kļūda, atzina arī jau minētajā seminārā, jo toreiz ģimenes vēl nebija pietiekami apmācītas. Laukos divi cilvēki atrada darbu, pasēdēja nedaudz kursos, paņēma bērniņu. Pēc diviem gadiem saprata, ka pieņemtais vairs nekur nav liekams. Ar to arī viss beidzās. Tādi bijuši daudzi gadījumi. Tādēļ tagad valsts ir sapratusi, ka topošajiem vecākiem daudz jāmācās. Ir labi jāpārzina psiholoģija, turklāt pašlaik tiem, kuri vēlēsies kļūt par vecākiem, liks mazliet padzīvot kopā ar bērniem, lai viņi saprastu, vai veidojas saskaņa. Nākotnē atbalsta centros nedrīkstēs būt vairāk par 24 bērniem,” stāsta L. Veinberga.Viņa piebilst, ka “Saulītē” tas jau ir izdarīts. “Mēs faktiski tam jau esam gatavi. Tādēļ pie mums vairs nav patversmes, bet ir atbalsta centrs. Vēl gan ir arī krīzes centrs, taču tajā neatrodas bērni, kuriem nav, kur dzīvot, bet gan bērni, kurus vecākiem kādu laiku nav, kur likt. Piemēram, vienam ir tikai māte. Pašlaik viņa meklē darbu Rīgā, un nav, kur likt mazo. Vēl ir gadījums, kad pavasara pusē abi vecāki mainīja darbu un kādu nedēļu nebija, kur atstāt bērniņu. Tā kā ir arī tāda iespēja pie mums,” saka L. Veinberga.Pašlaik pa vasaru uz vietas iestādē dzīvo kādi desmit bērni. Daļa ir palaista pie vecvecākiem, četri ir ģimenēs Amerikā, viss ievirzījies ikdienas sliedēs. Viss kā vienmēr. Tikai bez vecākiem.
