Pēc pirmajām nopietnajām lietusgāzēm beidzot sācies baraviku laiks.
Pēc pirmajām nopietnajām lietusgāzēm beidzot sācies baraviku laiks. Pirmo reizi dodoties uz mežu, valcēniete Edīte Lelle kopā ar meitu Ligitu un mazmeitu Laumu salasījušas 355 baravikas.
Atgriežoties mājās ar bagātīgo ieguvumu, tomēr izrādījās, ka apmēram 40 sēnes ir tārpainas.
“Esmu mājsaimniece, kura nepārtraukti grozās uz visām pusēm, lai savai ģimenei sarūpētu labākas un garšīgākas maltītes,” stāsta E. Lelle. Pensionāre sēnes gan marinē, gan konservē, gan sāla. Viņai patiesu baudu sagādā nesteidzīga sēņošana. Tad Edīte nedomā par problēmām, bet gan sūnās meklējot baraviku cepurītes. Edīte smejas, ka varot apmaldīties trijās priedēs, tāpēc nekur tālu neejot. Kamēr viņa mierīgi staigā pa meža malu, tikmēr vīrs un meita paspējot izskraidīt gandrīz visu mežu.
“Šogad sēnes aug ceļmalās, grāvmalās, purvainās un zemās vietās. Silos, kur baltās sūnas, nav sēņu, jo tur karstajā vasaras saulē viss ir izdedzis,” novērojusi sēņotāja. Edīte savā grozā galvenokārt liek baravikas, apšu un auna bekas, kā arī bērzlapes. Saimniece bērzlapes sāla. Puslitrā ūdens, kur iebērta pusēdamkarote sāls, novāra puskilogramu neliela izmēra bērzlapju. Kad sēnes novārījušās, litra burkā ielej tējkaroti deviņprocentīgā etiķa un ieliek sēnes kopā ar novārījumu. Pēc tam burkas stundu sterilizē 70 grādu temperatūrā, jo tad ir garantija, ka visu gadu tās pagrabā labi uzglabāsies.
“Ziemā bērzlapes izņem no burkas un noskalo. Tās garšo kā tikko salasītas. Sēnes var arī cept un pievienot dažādiem salātiem,” atklāj pensionāre. Edītes meita Ligita no šādi rudenī sagatavotām meža veltēm vāra zupu. Vispirms kārtīgi sacep sēnes un, kad tās gandrīz gatavas, pievieno trīs deserta karotes miltu. Uz atsevišķas pannas sacep sagrieztu desu kopā ar sasmalcinātu sīpolu. Visu liek katliņā ar ūdeni un pievieno nelielos gabaliņos sagrieztus kartupeļus. “Garda zupiņa iznāk!” slavē Edīte.
Vairāki “Ziemeļlatvijas” aptaujātie sēņotāji atzina, ka šogad cilvēki baravikas vāc spaiņiem, pat mašīnām. Baravikas no mežiem esot “izdzīvojušas” citas sēnes. Sākumā, kad no debesīm nepārtraukti lija lietus, šķita, ka sēņu pārpilnību, izņemot gailenes un dažas citas sēnes, nav ko gaidīt. Bet, kad gaileņu laiks bija beidzies, baravikas pierādīja, ka teiciens “aug kā sēnes” ir pareizs. Turklāt baravikas aug ne jau pa vienai, bet veseliem bariem — pa 20, 30 un pat vairāk eksemplāriem vienuviet.
Lai daudzveidīgi izlietotu bagātīgās meža veltes, var pagatavot ceptas baravikas. Nepieciešamas četras lielas sēnes, sāls, pipari, ola un rīvmaize.
Vispirms baravikas nomazgā, noņem kātiņus, cepurītes pārgriež uz pusēm, applaucē ar vārošu ūdeni un nosusina. Sēnes no abām pusēm pārkaisa ar garšvielām, apviļā rīvmaizē, olā un cep no abām pusēm.
