Abi vārdi ir Gaujas radīti un nešķirami. Krustene ir vecā Gauja jeb Gaujas atteka, kas atrodas ap puskilometru no Spicu tilta meža vidū, uz kuru ved jau pa daļai aizaudzis meža ceļš. Vēl pagājušajā gadā pa to varēja ar auto piebraukt apmēram līdz 20 soļiem. Daži vēja gāzti koki gan aizsprosto tiešu pieeju pie Gaujas senā krasta. Jāsaka, ka mežu tagad nevar salīdzināt ar to mežu manā bērnībā, kad es tur dzīvoju no 1932. līdz 1944. gada 8. augustam. Toreiz mežsargi katru rudeni apstaigāja savas apgaitas un sanumurēja visus kaltušos un vēja gāztos kokus, ko tad pārdeva zemniekiem malkā. Tagad meži ir mūžameži, kur tikai ar cirvja palīdzību var tikt uz priekšu. Galvenais jautājums ir: kādēļ un pirms cik gadiem radās Krustateka. Es domāju, ka būs bijusi liela plūdu katastrofa ar ledus sastrēgumu, kur tad ūdens meklē un atrod jaunu ceļu. Tā, piemēram, 1929. gadā pēc sniega bagātas ziemas bijuši lieli plūdi, kuru rezultātā radās Spicu Žurga, kas tagad ir atkal aizsērējusi. Žurgas krastā bija Vijas mežniecības Zalmu apgaitas mežsarga māja, kuras arī vairs nav, jo esot nodegusi. Spicu tilta tuvākā apkārtnē kādreiz bija trīs mājas: Spicu rāmnieka mājas “Sulas”, “Zalmi” un “Dzintari”, kas arī nodega. “Zalmi” stāvēja Žurgas krastā tikai trīs soļus no krasta un skaitījās plūdu apdraudēta. Tādā sakarībā mežniecība uzdeva manam tēvam krastu apspraust ar kārklu kūjām, lai krastu nostiprinātu. Kad es 1944. gadā “Zalmus” atstāju, Žurgas krastos jau auga vairāku metru gari kārklu krūmi, kas lika Žurgai pilnīgi aizsērēt.
Krustenes kakta sākums tātad ir apmēram pirms 250 gadiem. Kad mana ģimene 1932. gadā sāka “Zalmos”, dzīvot ap Krustenes atteku jau auga 50-70 gadu veci ozoli. Atteka pavasaros savienojas ar Gauju, tā ka zivju netrūkst. Gauja ir iesākusi nepārtraucamu darbu: grauzt Lugažu pagasta krastu un palielināt Vijciema pagasta platību. Tas notiek dienu un nakti, ziemu vai vasaru, katru sekundi. Arī pašai Gaujai savs labums. Tā kļūst ik mirkli garāka. Kā tas notiek, var redzēt Lugažu krastā. Pirms 70 gadiem atpakaļ tur bija līdz 30 metru augsti pauguri ar mežu apauguši. No augšas bija un arī vēl tagad ir skaists skats uz Gaujas līci un Krustenes kaktu. Arī var redzēt, kā tek smiltis un kā brauc koki pa krastu lejā. Mums, puikām, bija liels prieks lēkt pa krastu lejā Gaujā.
Gauja, tu biji man skaistākā upe pasaulē. Tavs ūdens bija kā kristāls tīrs un dzidrs. Šī skaidrība bija tik liela, ka kļuva par viltību, jo bija grūti noteikt ūdens dziļumu, īpaši tāpēc, ka pamata dziļums bieži mainījās, īpaši seklumos no pusmetra līdz diviem metriem. Kad brida, tad pēc viena soļa jau varēja būt zem ūdens. Turklāt Gaujā bija atvari, kur ūdens griezās, ka parāva peldētāju zem ūdens.
Tagad Gaujas ūdens ir brūns, bet tomēr tīrs, krasti ar apauguši ar lielu zāli. Pirms 70 gadiem krasti bija smilšaini. Nebija gar krastiem vecu bez mizas baltu koku, kas izskatās kā kauli. Jo augstāks bija krasts, jo dziļāk varēja redzēt. Tā bija iespēja redzēt, cik daudz, kādas un cik lielas zivis katrā upes posmā uzturas. Gauja trīsdesmito un četrdesmito gadu sākumā bija ļoti bagāta kā ar mazām, tā ar lielām zivīm: sīgas, brekši, līdakas (līdz 10-15 kg), tad mazās mailītes, vīķi, grunduļi, raudas, asari. Pie lielām vēl pieder sapali (3-4 kg). Katrā līkumā bija vismaz viena līdaka pāri 10 kilogramiem. Kā tagad ir, man nav bijis iespējams pārbaudīt, bet kad stāv krastā un novēro ūdeni, neredz nekādu zivju kustību. Arī zivju mazuļus pie krasta nemana. Toreiz mēs, puikas, rakām lēzenos krastos grāvīšus un ķērām mazās zivtiņas. Divus gadus – 1936. un 1937. – ūdens kļuva tumšāks, jo tika susināti purvi, bet vēl vienmēr caurredzamība bija laba.
Tajos gados Gauja bija galvenais koku transportēšanas līdzeklis. Pavasaros laida plostus, vasarās – vaļējus kokus un atvasarās – papīrmalku (mizotu egles koku 2 metru garu un līdz apmēram 25 cm resnu) un dedzināmo malku. Pirmā ūdenī plosti līdz Baltezeram no Spicu tilta gāja bez klizmām trīs dienas, un plostnieki saņēma 120 latu. Tā bija liela nauda, jo, ja lats bija kabatā, tad vienu dienu biji paēdis. Piegaujas saimniecību zeme ir smilšaina, ne sevišķi audzelīga, tā ka zemnieku ienākumi bija un, es domāju, vēl tagad ir minimāli. Tā ar plostošanu varēja krietni vien kases robu aizpildīt.
