Ar valcēnieti Ludmilu Hainu pavisam nejauši satikos biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” birojā Valkā. Maija beigās te bija tikšanās ar rokdarbu izstādes “No vecmāmiņas pūralādes” darbu autorēm – Gaidu Cirīti, Rasmu Mārinu, Annu Alvīni Ozolu un Ludmilu Hainu. Ludmila mani un, visticamāk, arī pārējos atnākušos, apbūra ar savu enerģisko stāstījumu par savu bērnību, pirmajiem soļiem rokdarbu pasaulē, bērnu audzināšanu un tagadējo laiku. Izrādās, Ludmilas neizsīkstošās enerģijas avots ir viņas dzīvesprieks, vēlme nevienu brīdi nesēdēt bez darba un māka nepadodies vājumam, slimībai un dzīves likstām.Sevi sauc par kamolā tinējuLudmilas dzimtā valodu ir krievu, bet viņa saprot arī latviski. Izrādās, nav darba, kurus Ļusja, kā viņu sauc biedrības aktīvisti, nemācētu. Biedrības valdes priekšsēdētāja Diāna Vītola stāsta, ka Ludmila ir tas cilvēks, kurš pirmais ierauga darāmos darbus biroja telpās un apkārtnē. Ludmila nav bijusi mierā, ka pie biroja ārpusē bijušas neglīti aprūsējušas metāla barjeras, un pati ķērusies klāt pie to krāsošanas. Pensionāre uzskata, ka tikai darbs palīdz pārvarēt slimību un sliktu omu. Sarunai sākoties, fonā skan Raimonda Paula populārā melodija “Kamolā tinēja”. Ļusja smej, ka arī viņu var dēvēt par kamolā tinēju. Atnākot uz biedrības biroju Valkā, Rīgas ielā, viņa nekavējoties sāk darboties. Lai visās varavīksnes krāsās taptu iecienītie lupatdeķīši, vispirms ir jāsagriež krāsainas lupatas un tad strēmeles jāsatin kamolos. Arī šis darbs prasa laiku un tinējas pacietību. Tā tinot, reizēm rokdarbniece atceras savu bērnību. Viņa stāsta, ka jau kopš piecu gadu vecuma vecāki likuši ganīt zosis. Lai mazajai meitenei būtu priecīgāks prāts mamma meitai sējusi baltu priekšautiņu ar aptamborētu maliņu. Taču reiz, bēgot no mājas niknā tītara, skaistais priekšauts, aizķeroties aiz šķūņa durvīm, ieplīsis. Pēc šī gadījumā mazā meitene stingri apņēmusies pati iemācīties darināt rokdarbus. Pirmais darbs tapis jau piecu gadu vecumā. Mamma ir bijusi tā, kura mudinājusi meitu mācīties, piekodinot, ka pašas dzīvē noderēs viss, kas ir apgūts. Ļusja tam piekrīt, jo, dzīvojot padomju gados, veikalos neko lāga nevarēja nopirkt. Kopš bērnības Ludmila adījusi zeķes, rišeljē tehnikā izšuvusi tolaik modernas apkaklītes, tamborējusi spilvendrānām stūrīšus, savukārt palagiem un virspalagiem – baltas mežģīnes. Ļusjas rokām tapuši vairāki smalki galdauti un gultas pārklāji, sedziņas un galda celiņi.“Mana istaba vienmēr ir izskatījusies tik skaisti, kā pati smukākā rotaļlieta,” smejas rokdarbniece. Ludmila daudz izšuvusi arī krustdūrienā. Atklāti sakot, vieglāk būtu nosaukt, ko Ļusja neprot uzburt ar savām rokām, nekā uzskaitīt prasmes.Ja kāds vēlas Ļusjas padomu, viņa labprāt dalīsies ar savām zināšanām un iemaņām, jo rokdarbniece ir ļoti atsaucīga un nav skaudīga. Valcēniete uzskata, ka jāstāsta un jārāda savas prasmes, lai nebūtībā neaizietu kaut vai to pašu balto darbu darināšanas māka. Vecmāmiņa ir gandarīta, ka viņas rokdarbnieces talantus un māksliniecisko izjūtu mantojuši arī bērni un mazbērni. Visiem patīkot arī zīmēt. Man bija izdevība aplūkot Ļusjas zīmējumus. Lai gan tie tapuši naivisma manierē, darbos jūtama autores labvēlīgā un pozitīvā attieksme pret pasauli. Īpaši sirdi aizķēra ziemas ainas attēlojums ar bērniem, kuri no kalna vizinās ar kamaniņām.Pārdzīvo bērna likteni Atceroties jaunību un pilnbrieda gadus, Ludmila stāsta, ka viņai paticis strādāt dārzā un iet uz mežu sēņot un ogot. Lai ģimene būtu paēdusi, Ļusja mucās skābējusi kāpostus un gurķus, sālījusi sēnes. Viņas ģimene visu paši izaudzējuši un gatavojuši ziemas krājumus. Ļusjas bērni – divas meitas un dēls – audzināti ar apziņu, ka no debesīm nekas nekrīt, tāpēc, lai varētu iztikt, daudz ir jāstrādā un jāpalīdz vecākiem. Ludmila katru dienu bērniem cepusi pīrāgus, jo agrāk veikalos nebija tik liela saldumu izvēle kā mūsdienās. Ļusja atceras, ka vēl siltos pīrāgus salikusi uz šķīvja un bērni, no pagalma ieskrienot mājās, tos paķēruši un ātri vien notiesājuši. Joprojām Ļusja kā vilciņš darbojas dārzā un iet palīgā draugiem un kaimiņiem, kuriem nav tik daudz spēka, lai, piemēram, ar izkapti nopļautu zāli. Ludmila priecājas, ka viņai ir vēl spēks kaulos ikdienā rosīties. Pensionāre domā, ka daudz grūtāk būtu tad, ja slimība neļautu darīt to, ko viņa pieradusi darīt visu mūžu. Vienīgās raizes mammai sagādā dēls, kurš pēkšņi pirms diviem gadiem smagi saslima un vairs nerunā. Pirms tam viņš bijis amatnieks ar zelta rokām. Lai mammai nebūtu jābēdājas par sava bērna likteni, viņa pozitīvās emocijas gūst krāsainajos dziju kamolos un zīmēšanā. Šīs nodarbes kaut nedaudz palīdz aizmirsties no šī pēkšņā likteņa trieciena. Ļusja daudz nebēdā, jo viņai jau skaisti mūža gadi ir aiz muguras. Atklāti sakot, nepateiksi, ka viņa vasaras beigās svinēs 75 gadu jubileju.
VIEDOKĻI
Biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” valdes priekšsēdētāja Diāna Vītola:- Ludmila ir paraugs mums visiem. Atnākot uz biedrību, viņa nenogurstoši darbojas ar saviem krāsainajiem dzijas kamoliem. Ludmila ir teikusi, ka mājās viņa nevar pastrādāt, tāpēc katru nedēļu vairākas dienas nāk uz šejieni. Pensionāre pašmācības ceļā ir iemācījusies zīmēt. Viņas darbiem piemeklēju rāmīšus, tos ierāmējām un tagad visi priecājamies. Skaisti!Biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām” vajadzībām Valkas biroja vadītāja Elga Zelča:- Ikdienā skatoties, kā birojā meitenes darbojas – lej sveces, pin adventes vainagus -, radās ideja rīkot izstādi, kurā varētu apskatīt tā saucamos baltos darbus. Biedrības dalībniecēm tie tapuši kopš agras jaunības. Mūsdienās nemaz tik bieži vairs rokdarbnieces neķeras tiem klāt, jo tas prasa lielu pacietību un prasmi darboties ar tamboradatu. Valkas mākslas skolas direktore Maruta Stabulniece: – Apskatot Ludmilas Hainas krāsainos lupatdeķus, acīs krīt lieliskais košo krāsu salikums. Viņai ir slavējama krāsu izjūta.
