Šķiet, Valkā neatradīsies cilvēks, kurš nepazītu ārstu neirologu Oskaru Toču. Ja arī kādam veselība nav likusi iedomāties par vēršanos pie dakteriem pēc palīdzības, tad ar neirologu iznākusi darīšana, kaut lai dabūtu autovadītājiem nepieciešamo veselības izziņu.O. Točam Valka ir pirmā un vienīgā prakses vieta. Janvārī viņam palika 50 gadu, no kuriem, ieskaitot studijas, vairāk nekā puse veltīta medicīnai. Savā mūžā par galveno veikumu ārsts uzskata to, ka vairākas reizes izdevies pacientiem izglābt dzīvību. “Īpaši daudz tādu gadījumu nav bijis, bet mani gandarī, ka dažās reizēs esmu bijis īstajā vietā un laikā, pateicoties tam cilvēks palicis dzīvs un izveseļojies,” saka ārsts.Visa problēma ir mazā naudaUz jautājumu, kādēļ izvēlējies kļūt par ārstu, O. Točs atbild ar smaidu: “Medicīnā ir tāds jēdziens kā mēģinājumu kļūdu metode. Acīmredzot es rīkojos pēc tās – tā sakot, pamēģināšu – ja sanāks, tad sanāks, ja nesanāks, tad nesanāks. Šķiet, ka ir sanācis,” saka ārsts. Profesijā O. Točs nav vīlies. Viņš atzīst, ka viss notiek tā, kā pirms tam ārsta darbu arī iedomājies. “Galvenais mūsu ikdienā ir darbs ar pacientu. Viegls tas nav, jo slimnieki ir dažādi. Laika gaitā ir radusies pieredze, un nu jau varu runāt par noteiktu varēšanu šajā profesijā,” atzīst neirologs.Sarunā nevaram izvairīties arī no pašreizējo problēmu skaršanas medicīnā, par ko tagad daudzi runā, raksta avīzēs un, jāatzīst, veselības aprūpei kritikas netrūkst. O. Točam par to ir savs viedoklis. “Visās attīstītajās valstīs medicīnā tiek ieguldīta liela nauda. Latvijā šī summa nav tik liela. Jāsaprot, ka par mazu naudu labu kvalitāti nevar nodrošināt. Tā nenotiek nekur. Tādēļ arī ir negācijas. Mums gan kā mediķiem no ētikas viedokļa nav pieņemts runāt par finansēm un bilst kaut ko pretim, kaut kādreiz vajadzētu. Ja runā par kritiku, kas lasāma internetā, tad jāsaprot, ka demokrātijas apstākļos katram ir tiesības izteikties un cilvēki to izmanto. Var redzēt, ka daļa interneta lietotāju labprāt izsakās par jebkuru tēmu, arī par medicīnu, kaut diezgan bieži tie nav kompetenti spriedumi. Nav jau slikti, vismaz ir atrasts veids, kur izlikt negatīvo enerģiju,” secina O. Točs.Hipokrāta zvērests – tikai tradīcijaPiebilstu, ka sabiedrībā pastāv arī tāds viedoklis, ja ir nopietna slimība, bet nav naudas, tad mūsu valstī jānomirst. “Tā gluži nav. Ja cilvēkam nav līdzekļu, tad sociālajā dienestā var dabūt trūcīgā izziņu, ar kuru viņam ir tiesības palīdzību saņemt bez maksas,” saka ārsts. Naudas jautājums medicīnā ir kutelīgs. Visi ārsti ir devuši Hipokrāta zvērestu, solot palīdzēt slimniekiem pēc labākās sirdsapziņas, bet pacienti mūsdienās, plānojot vizīti pie mediķiem, vispirms rēķina, cik tas varētu maksāt. O. Točs atzīst, ka Hipokrāta zvērestam ar šodienas medicīnu nav saistības. “Tas vairāk ir kā tradīcijas garā turpināts process, tāds pats kā, piemēram, cepures pacelšana sasveicinoties. Turklāt zvērestā nav teikts, ka ārstam, sniedzot palīdzību, jāatdod savi līdzekļi, neko nesaņemot pretī. Tā beigās pats palīdzības sniedzējs var tikt atstāts tukšā un izmests kā nevajadzīgs. Es zinu kolēģus, ļoti gudrus ārstus, kurus uzskatu par saviem skolotājiem, bet kuri tagad, visu dzīvi atdevuši medicīnai, 70 gadu vecumā nespēj ar pensiju izdzīvot,” stāsta O. Točs.Arī dakterim ir sava dzīveNeirologs nepiekrīt arī uzskatam, ka ārstam jāizmeklē pacients jebkurā laikā, ja slimnieks to vēlas. “Arī mediķim, tāpat kā jebkuras profesijas pārstāvim, ir sava dzīve un brīvais laiks. “Palīdzību nevar prasīt tikai tādēļ, ka ir zināms, kur dakteris dzīvo.Tas nenozīmē, ka tādā gadījumā var pat nakts laikā klauvēt pie durvīm un pieprasīt ārstēšanu. Ir strikti noteikumi, kad palīdzība jāsniedz. Ja es atrodos darbā savā kabinetā un tad nepalīdzu, tad jā – es esmu slikts un man jāsaņem sods. Taču ārpus darba laika man ir tikai pilsoņa pienākums vajadzības gadījumā izsaukt neatliekamo palīdzību. Un tāds tas ir visu profesiju pārstāvjiem,” skaidro O. Točs.Runājot par ikdienas darbu, O. Točs atzīst, ka to ļoti atvieglo modernās tehnoloģijas. Turklāt mūsdienās atklājusies vēl viena to nozīme. “Nereti mediķiem izsaka iebildumus, apšauba viņu noteikto diagnozi un tad tikai ar analīzēm un dažādu instrumentālu pārbaužu rezultātiem ir iespējams pierādīt savu taisnību. Ne jau velti, kad vēl mācījos par ārstu, pasniedzēji norādīja, ka dokumentācija jāraksta ne tik daudz sev, bet vairāk prokuroriem,” saka ārsts.Ieminos, ka dažkārt kļūst skumji, redzot filmās, cik operatīvi rīkojas mediķi, dodoties pie pacienta vai pēc viņa ievešanas slimnīcā. Mirklī tiek atrastas visas vajadzīgās iekārtas, izsaukti vajadzīgie speciālisti. Vai pie mums tāda kārtība iespējama? “Tad jāatgriežas pie jau sacītā par to pašu naudu. Mūsu valstī līdzekļu medicīnai ir krietni mazāk, tādēļ arī ne visās slimnīcās pacientam iespējams visu nodrošināt. Ja maciņā ir santīmi, tad cilvēks nevar atļauties ēst restorānā, kur viņu apkalpo no visām pusēm, bet viņš nopērk maizi, ko apēst mājās. Latvijā ir palikuši daži medicīnas centri, kur ir gan iekārtas, gan speciālisti, kas rīkojas pēc filmās rādītajiem standartiem,” skaidro neirologs.Brīvo laiku pavada dabāPieminot kino, vēlos zināt, vai ārsts skatās televīzijas seriālu “Doktors Hauss” un kāds par to ir viņa vērtējums. “Es negribētu būt Hausa pacients, jo man nav pieņemams viņa ārstēšanas stils. Tas ir apmēram tāds – viss skaidrs, kur vaina, griežam nost roku! Pēc tam atjēdzas, nē, to nevajadzēja darīt. Man kā mediķim šo filmu ir grūti skatīties, jo arī gluži specifiskas lietas nav īsti pareizi parādītas,” savu viedokli izsaka O. Točs. Pēc ārsta domām, mediķu misijas galvenais mērķis un nozīme ir no slimības un nāves izglābti cilvēki. “Es kādreiz esmu domājis, cik pacientus ir izdevies izraut nāvei no rokām. Daudz viņu nav, bet gandarī, ka vairākos gadījumos esmu bijis pietiekami sagatavots un zinošs, lai to spētu,” saka ārsts. Tagad O. Točam ir sava klientūra – cilvēki, kuri nemeklē citu speciālistu, bet pastāvīgi pēc palīdzības vēršas tikai pie viņa, un arī viņu uzticība rada pārliecību, ka darbā pavadītie gadi nav bijuši velti. Brīvo laiku dakteris vislabprātāk pavada dabā. “Esmu svētdienas mednieks un tāds pats makšķernieks. Tie ir atpūtas veidi, kur viss kas notiek, bet kopumā tas man ir vaļasprieks, kurā es gūstu pozitīvas emocijas. Darbs ar pacientiem paņem daudz enerģijas, un mežs ir vieta, kur var to atgūt un relaksēties,” apliecina O. Točs. Nākotnē dakteris īpašus mērķus nav noteicis. “Jāpalīdz bērniem, lai tiem būtu stabila dzīve. Tad pats jutīšu sirdsmieru un ko tad vēl vajag? Vairāk neko nevajag,” secina ārsts.
