Latvijas Sarkanā Krusta Valkas komitejas izpilddirektore Gaļina Sokolova par savu darbu ir saņēmusi daudz atzinību un vairākus apbalvojumus, bet šoreiz ne par to.
Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) Valkas komitejas izpilddirektore Gaļina Sokolova par savu darbu ir saņēmusi daudz atzinību un vairākus apbalvojumus, bet šoreiz ne par to.
Ilggadējā Sarkanā Krusta darbiniece ar savu uzņēmību, enerģiju un izdomu noteikti varētu sekmīgi darboties kādā biznesa jomā, bet viņa izvēlējusies citu mērķi — palīdzēt tiem, kuriem mūsdienās klājas visgrūtāk. Viņa ir gaidīta daudzu Valkas rajona pensionāru un invalīdu mājās. Sociāli mazāk aizsargātie cilvēki zina — Gaļina nemētājas ar vārdiem, bet noteikti kaut ko izdomās, lai palīdzētu.
G. Sokolova sabiedrību bez žēlsirdības kustības nespēj iedomāties. Savu izvēli dzīvē viņa pamato ar to, ka mīlestību pret apkārtējiem viņai pastāvīgi mācījuši vecāki, jo viņi bijuši ļoti ticīgi.
“Arī es ticu Dievam un esmu pārliecināta, ka labs darbs vienmēr tiek atdarīts ar labu. Cilvēkiem ir dažādas intereses un nodarbošanās, bet vienu īpašību sevī vajadzētu uzturēt visiem. Tā ir iejūtība pret otru. Ar mīlestību un žēlsirdību sākas Cilvēks,” apliecina G. Sokolova.
Augsti vērtē pienākuma apziņu
Darbu Sarkanā Krusta organizācijā G. Sokolova sāka 1980. gadā. “Līdz tam strādāju ātrās medicīniskās palīdzības dienestā par feldšeri. Ikdienā iznāca saskarties arī ar pienākumiem Sarkanā Krusta organizācijā. Nereti man kā mediķei vajadzēja dežurēt šīs organizācijas rīkotajās sacensībās vai arī sanitārajos posteņos. Man ir tāda īpašība — ja man kaut ko uzdod izdarīt vai uztic kādu pienākumu, kaut arī ne visai nozīmīgu, cenšos to paveikt ļoti kārtīgi. Acīmredzot to bija ievērojusi toreizējā LSK rajona organizācijas priekšsēdētāja. Viņa savu amatu gatavojās atstāt un centās mani pierunāt to pārņemt. Arī slimnīcas galvenais ārsts mani drošināja, ka man ar visu izdošoties tikt galā un viņš ierosināšot izvirzīt manu kandidatūru priekšsēdētājas postenim. Toreiz nevarēju iedomāties, cik apjomīgs ir sabiedriskās organizācijas vadītāja darbs. Pēc ievēlēšanas par priekšsēdētāju apmēram pusgadu nezināju, ko darīt. Šķita, ka pār mani gāžas pienākumu jūra. Te dažādi dokumenti jāsakārto, te jāpilda donoru plāns, jāveido sanitārie posteņi, tad atkal jāpanāk, lai visi būtu nomaksājuši biedru naudu. Bija brīži, kad jutu bažas, vai spēšu visu padarīt. Tie, kuri mani šim pienākumam izvirzīja, apliecināja, ka es šo darbu varu labi padarīt. Noskurinājos un metos visos pienākumos iekšā. Izrādījās, ka nemaz tik traki nav. Tā guvu pieredzi, ka bailes dzīvē ir ļoti sliktas padomdevējas. LSK organizācijas vadība bija apmierināta ar manu darbu un ieteica kandidēt uz priekšsēdētājas posteni arī turpmāk. No tā laika esmu vairākas reizes ievēlēta šajā amatā. Tagad, mainoties organizācijas struktūrai, esmu izpilddirektore,” saka G. Sokolova.
Dzīve iemāca būt psiholoģei
Vēl organizācijai grūts laika posms bija pēc brīvvalsts atjaunošanas. “Rajonā palika tikai 150 LSK biedru, jo daudzi kļuva pārlieku aizņemti ar savām darīšanām jaunajos apstākļos. Darbu pārtrauca vairākas iestādes un uzņēmumi, ar kuriem iepriekš man bija izveidojusies sadarbība. Nezināju īsti, kur vērsties pēc palīdzības. Tad saņēmām atbalstu no rajona padomes, kura piešķīra finansējumu algas maksāšanai žēlsirdīgajai māsai. Tas man deva stimulu turpināt darbu. Turklāt tas bija laiks, kad strauji palielinājās to cilvēku skaits, kuriem bija vajadzīga palīdzība. Man dažās dienās vajadzēja kļūt par psiholoģi, jo toreiz daudzus, īpaši gados vecākus cilvēkus, vajadzēja nomierināt, ka pārmaiņas viņu dzīvi nepadarīs sliktāku. Daļa juta lielu nedrošību par rītdienu, jo tad vēl neviens skaidri nezināja, kā viss veidosies tālāk. Ar šiem cilvēkiem daudz runāju. Pārliecinājos, ka vairāki vēlas tikai to, lai kāds ieklausītos viņu bažās un censtos saprast, kādā situācijā viņi nokļuvuši. Daži bija dzirdējuši, ka par medicīniskajiem pakalpojumiem būs jāmaksā, un baidījās, vai to spēs. Mierināju un teicu, ka tādēļ jau ir Sarkanais Krusts, lai sniegtu vajadzīgo palīdzību. Šīs maznodrošināto ļaužu bažas ievēroju un panācu, ka arī mūsu organizācija var sniegt nepieciešamo aprūpi gados veciem un slimiem cilvēkiem. Valkas komitejā ir iespējams pārbaudīt arī asinsspiedienu. Ir ļoti sarežģīti runāt ar cilvēku, kuram ir zudusi drošības sajūta par nākotni, bet, domāju — ja ir patiesa vēlēšanās uzklausīt otru un viņam palīdzēt, tad vajadzīgie vārdi atradīsies,” spriež LSK Valkas komitejas izpilddirektore.
Palīdzot citiem,
savas rūpes aizmirst
Iepriekš rakstītais gan nenozīmē, ka Gaļinu pašu pārmaiņas ekonomiskajā un sociālajā dzīvē nebūtu ietekmējušas. Arī viņai juku laikos nebija svešas bažas un satraukums par to, kā būs turpmāk. Kā tad iespējams pārliecināt un nomierināt citus? “Man ir tā: pati varu domāt, ko gribu, bet, tiklīdz pie manis kāds vēršas ar sūdzībām vai žēlojas, ka kaut kā nav, es savas problēmas aizmirstu un iespēju robežās cenšos palīdzēt. Ja cilvēks man par kaut ko sūdzas, tātad viņš tic, ka es spēju palīdzēt, un paļaujas uz mani. Es nevaru tādu uzticību pievilt. Palīdzība otram vienlaikus ir arī mierinājums pašai. Piemēram, ierodas pie manis kāda pensionāre un izstāsta nedienas. Tad pati sev klusībā saku: “Ko tu uztraucies? Citiem klājas vēl grūtāk, un arī tad iespējams atrast izeju.” Vēlreiz atkārtoju, ka bailes un uztraukšanās nav labākie palīgi dzīvē, tādēļ, lai kāda būtu situācija, cenšos sevī uzturēt optimismu. Cerība, ka vēlāk viss uzlabosies, ir vislabākās zāles dvēselei. Aktivitāti ikdienā manī stimulē arī citu cilvēku atsaucība. Man labprātīgi ir palīdzējuši vairāki Valkas ārsti, kā arī LSK biedri. Tāds atbalsts neļauj pašai nolaist rokas,” secina G. Sokolova.
Sadarbība dod augļus
LSK Valkas komitejas izpilddirektore ar prieku atceras 1996. gada beigas, kad sākās sadarbība ar Vācijas SK organizāciju. Tās atbalsts ļāva vairāk palīdzēt rajona iedzīvotājiem. “Vācieši mums atrakstīja vēstuli un piedāvāja sadarbību. Viņi bija priecīgi pārsteigti, ka mūsu rajonā organizācijai ir telpas, noteikta adrese, strādā cilvēki. Dažos valsts rajonos LSK darbs bija izjucis. Vācieši atsūtīja daudz apģērba, medikamentus slimnīcām. Atvestās drēbes iegādājās liela daļa valcēniešu. Toreiz ekonomiskās grūtības izjuta daudzi. Slimnīcas saņēma medikamentus, iekārtas, mēbeles. Cik atceros, ārstniecības iestādes ieguva inventāru un medikamentus apmēram par pusmiljonu latu. To es tikai tāpat pieminu, jo atbalsta vērtējums naudā neko daudz neizsaka. Galvenais, ka no Vācijas un Latvijas Sarkanā Krusta palīdzības ieguva ne tikai sociāli mazāk aizsargātie iedzīvotāji, bet visi cilvēki, jo slimnīca ir iestāde, kur palīdz ikvienam sasirgušajam,” saka G. Sokolova.
Dzīvē balstās uz ticību Dievam
Nereti dzird runājam, ka mūsdienu sabiedrībā žēlsirdības kustība palikusi tikai fanātiķiem, jo tā nav joma, kurā iespējams strauji uzlabot savu labklājību un materiālo nodrošinātību. Tie, kuri pazīst Gaļinu, zina arī viņas uzņēmību, organizatores talantu un darbaspējas. Iespējams, pragmatiskiem cilvēkiem būtu pagrūti izprast viņas izvēli, bet G. Sokolova ir pārliecināta, ka rūpe par mazāk aizsargātajiem cilvēkiem ir tieši viņai visatbilstošākais darbs. “Mani vecāki ticēja Dievam un arī mani audzināja dievbijības garā. Bērnībā ar viņiem kopā apmeklēju dievkalpojumus. Tie uz mani atstāja lielu iespaidu, jo toreiz tos vadīja mācītājs, kurš faktiski mācīja, kā cilvēkiem vajag dzīvot. No viņa sacītā daudz esmu pārņēmusi. Vienu lietu esmu ļoti stipri ielāgojusi — dzīvē pret cilvēkiem jāizturas ar iejūtību un mīlestību. Tā ir mīlestība pret tuvāko, ko Bībelē mums māca Jēzus Kristus. Jāatzīst, ka sevī ieaudzināt šo īpašību nav nemaz tik viegli. Mīlēt cilvēkus ir grūts uzdevums, jo viņi pēc rakstura ir ļoti dažādi. Ir gadījumi, kad cenšos ar kādu sirsnīgi parunāties, nomierināt, bet viņš tik un tā paliek skarbs. Jācenšas otru saprast. Neviens cilvēks sava prieka dēļ neizturas īgni un nav neapmierināts. Tam vienmēr ir kāds iemesls.
Atzīšos, ka man izdodas saprast arī paskarba rakstura cilvēkus, un beigās mēs diezgan labi saprotamies. Piemēram, reiz apmeklēju kādu uzņēmēju, lai lūgtu finansiālu palīdzību Ziemassvētku pasākumam. Viņš, mani ieraudzījis, kļuva tikpat kā nepieejams un īgni atcirta, ka nav laika mani uzklausīt. Es uzņēmējam novēlēju priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu, šķīros no viņa ar smaidu. Šķita, ka beigās viņš sāka pārvērtēt savu izturēšanos. Es nedomāju, ka viņš bija slikts cilvēks, kuram vienaldzīgs citu liktenis. Varbūt pie firmas vadītāja biju iegājusi nelaikā, kad viņu nomāca kāda problēma,” spriež G. Sokolova.
Jāuztur sevī mīlestība pret tuvāko
Viņa piekrīt, ka pēdējā laikā sabiedrībā iejūtība pret citiem cilvēkiem ir strauji samazinājusies. “Pēc manām domām, sabiedrība ir ne gluži pareizi izvēlējusies vērtību kritērijus. Nauda un karjera biznesa pasaulē nav galvenais cilvēka dzīvē. Galvenais ir, lai cilvēks būtu Cilvēks. Tad mūsu savstarpējās attiecībās būs lielāka saskaņa. Es nenoliedzu uzņēmēju vēlmi attīstīt ražošanu. Šajā jomā daudzi ir lieliski cilvēki. Piemēram, man pat no Cēsīm pastāvīgi piezvana viens firmas vadītājs un apjautājas, vai nevajag palīdzēt. Lieta tā, ka valstī joprojām ir grūta ekonomiskā situācija. Daudzi nejūtas droši par rītdienu, pastāvīgi ir aizņemti ar domām, kā izdzīvot līdz nākamajai algai, kā uzturēt bērnus. Tādas domas veicina neiecietību. Tomēr es esmu optimiste. Jāiedomājas, kas notiktu, ja pasaulē pazustu žēlsirdība un mīlestība. Tās būtu šausmas. Mēs kļūtu zvēri. Tas jāatceras kā brīdinājums un jācenšas dzīvē redzēt citus cilvēkus, saprast viņus un vajadzības gadījumā palīdzēt. Tad dzīve kļūs labāka,” secina G. Sokolova.
