Vai jūs ticētu, ja sestdienas vakarā jums pateiktu – nākamajā piektdienā braucam uz Ameriku? Tieši tik neticami sākās mans nedaudz vairāk kā divu nedēļu garais ceļojums uz daudzu cilvēku sapņu zemi. Katra nākamā diena līdz lidojumam bija vēl neticamāka, pat pirmdienas rītā iegādātās aviobiļetes nedeva sajūtu, ka tas viss tiešām notiek pa īstam. Tā nav Berlīne, Parīze, Roma vai Londona, tā ir Amerika! Vēl taču ieceļošanas atļauja, kuru brīnumainā kārtā izdevās iegūt nepilnu divu dienu laikā, kam mana draudzene joprojām nespēj noticēt. Noteikti arī ceļojuma apdrošināšana, bez tās es nekur nedodos. Tā kā viss notika tik ātri un neplānoti, biju bezgala pateicīga, ka darbavietā to uztvēra ar tādu pašu saviļņojumu, brīnumu piegaršu kā es pati, ļaujot pēkšņi doties kārtējā šā gada atvaļinājumā.
Lai arī mums visiem ir 24 stundas diennaktī, oktobra pirmajās dienās pirms ceļojuma tas bija sprintera ātrumā. Nelaužot savas tradīcijas, koferus sakrāmēju dažas stundas pirms došanās uz lidostu. Tas, ko paguvu vēl izdarīt, apskatīties kartē, kur atrodas Ņūmeksika. Pirmā lidmašīna piektdienas pusdienlaikā bija uz Kopenhāgenu, tālāk gandrīz 11 stundu lidojums uz Čikāgu, bet pēc tam vēl trīs stundas lidojām uz Ņūmeksikas štata lielāko pilsētu Albukerki, kur ik gadu rudenī notiek pasaulē lielākais gaisa balonu festivāls, pulcējot ap 700 pilotu no dažādiem kontinentiem, tūkstošiem komandas biedru un vairāk nekā 800 tūkstošus skatītāju deviņu dienu laikā. Festivāls arī bija mūsu (lielisko ceļabiedru) galamērķis, kam bija pakārtota pirmā nedēļa. Par aizraujošo un neparasto balonu pasauli pastāstīšu kādā citā reizē. Otrā nedēļa bija veltīta ceļošanai pa Ameriku. Par to arī šoreiz stāstīšu, jo, kā apjautu, atbraucot mājās un internetā ierakstot ceļojumi uz ASV, esmu bijusi vietās, ko ceļojumu aģentūras sauc par Amerikas zelta izlasi.
Ievadā dalos ar personiskām atklāsmēm, kuras iepriekš biju pastāstījusi vien dažiem draugiem. Saku to jums, lai dziļi sirdī nosēžas domas par to, ka šajā dzīvē ir iespējams viss. Pat tas, par ko neesat uzdrīkstējušies sapņot. Pirms lasāt par skaistākajām šī ceļojuma vietām un piedzīvoto, vēl dažos vārdos par pašu Ameriku – brīnumaina vieta pasaules kartē, tur tiešām viss ir liels (attālumi, mašīnas, cilvēki, maltītes, dzīves dārdzība) un citādāks kā pierasts Eiropā. Amerika patiesi ir galamērķis piedzīvojumu meklētājiem un pasaules izzinātājiem, jo aizrauj ar unikāliem dabas veidojumiem, nacionālajiem dabas parkiem, ārkārtīgi skaistām okeāna piekrastēm, pilsētām, kas atgādina fantāziju karaļvalstis, neparastiem vēstures faktiem, laimīgiem cilvēkiem. Ik uz soļa bija filmu cienīgas ainas, gluži kā nokļūstot citā dimensijā. Šo sajūtu paspilgtināja arī laika zona, jo, kā mēs smējāmies, šis bija ceļojums uz pagātni. Pirmajā nedēļā bija deviņu stundu starpība, otrajā – desmit. Kad manas kolēģes jau bija ieradušās darbā, es gatavojos gulēšanai. Tagad gan es jūs aizvedīšu īsā ceļojumā uz Ameriku caur šīm lappusēm. Īsā tāpēc, ka viss piedzīvotais neietilpst divās lappusēs.
Vēsturiskā 66. ceļa fenomens jeb ar vienu kāju iekāpt kino pasaulē
Iespējams, daudzi no jums ir dzirdējuši un pat nobraukuši slaveno un leģendāro 66. ceļu (Route 66), kas ir ne tikai daudzu pasaules iedzīvotāju sapnis, bet arī pašu amerikāņu. Visticamāk, par to daudz vairāk zina bērni, kas vēl nelasa avīzi, bet ir skatījušies multeni “Vāģi”.
Slavenais lielceļš stiepjas 3940 kilometru garumā, šķērsojot astoņus štatus. Šo ceļu atklāja 1926. gadā, maģistrāle savienoja Čikāgas (Ilinoisā) labības laukus ar zelta smiltīm un saules stariem Klusā okeāna pludmalē Losandželosā (Kalifornijā). Šis ir viens no visvairāk apdziedātajiem ceļiem, par to uzņemtas filmas un seriāli, sarakstītas grāmatas. Savulaik daudzi amerikāņi pa 66. šoseju bēga uz rietumiem labākas dzīves meklējumos. Atrast savu ceļu dzīvē šis ceļš palīdzējis miljoniem cilvēku – dumpiniekiem, piedzīvojumu meklētājiem, sapņotājiem, romantiķiem un bēgļiem. Leģendārais ceļš ietekmējis un veidojis ne tikai amerikāņu dzīvesveidu, bet arī vēsturi.
Ceļš joprojām savieno neskaitāmas mazas pilsētas, tas ir īpašs ar daudzajām degvielas uzpildes stacijām, ēstuvēm un bodītēm, moteļiem, milzu reklāmas stendiem, ceļmalas atrakcijām un tūrisma objektiem. Uzraksts “Route 66” ir uz visa veida suvenīriem, kādus spējat iztēloties, pat uz golfa bumbiņām. Īpaši atmiņā palika viens suvenīru veikals, kurā pārdevēja katru pircēju aicināja iegriezt laimes ratu, bet viņas kolēģis, sirms onkulītis, kladē ierakstīja valsti, no kuras katrs ir. Tagad kladē būs arī ieraksts ar Latviju. Jāatzīst, ka vien retais bija tādu vārdu dzirdējis, tāpēc interesantāk šķita parādīt kartē, kur ir mūsu mīļā zeme Latvija – desmit tūkstošu kilometru attālumā otrpus okeānam.
Šis ceļš arī šodien ceļotājiem sniedz nebijušu brīvības sajūtu. 66. ceļa fenomenu izbaudīju trīs štatos – Ņūmeksikā, Arizonā un Kalifornijā. Mazajās pilsētās radītā noskaņa sajūsmina.
Īsti laimes pielieti mirkļi Lielajā kanjonā
Amerikas Savienoto Valstu dienvidu daļā Arizonas štatā atrodas Lielais kanjons, kas tiek dēvēts par vienu no iespaidīgākajiem dabas veidojumiem visā pasaulē. Iedomājieties, tas stiepjas 449 kilometru garumā, tas ir par simts kilometriem garāks par ceļu no Smiltenes līdz Liepājai. Tā platums ir 29 kilometri, bet dziļums nepilni divi.
Lielo kanjonu tūrisma aģentūras iekļauj TOP desmit zelta izlasē, ceļojot pa Ameriku. Vēl Latvijā esot, mana ceļojumu biedrene ieminējās, ka ļoti gribētu aizbraukt uz Lielo kanjonu, kas esot turpat netālu no Albukerkes, kur pavadījām sava ceļojuma pirmo nedēļu. Apskatījos kartē attālumus, iespējams, amerikāņiem tas patiešām šķiet maz, bet manī iezagās doma – diezgan nereāli. Bet šajā braucienā viss nereālais kļuva reāls, sajūtams, saskatāms un izbaudāms līdz smalkākajai stīgai. Mēs bijām četri no aptuveni pieciem miljoniem cilvēku gadā, kas to ierodas apskatīt.
Arizonas štatā, Lielā kanjona nacionālā dabas parka teritorijā, ieradāmies vēlu vakarā. Nakšņojām motelī, piecu minūšu braucienā no kanjona. Jāpiebilst, ka Amerikā daudzi moteļi atgādina četru piecu zvaigžņu viesnīcas Latvijā. Izplānojām, ka modīsimies agri un dosimies saullēktu sagaidīt uz Lielo kanjonu, ko pašā apakšā šķeļ Kolorādo upe. Tā arī darījām. Patīkams pārsteigums bija pie ie-braukšanas Nacionālā parka teritorijā. Pierasts, ka Latvijā par apskates objektu apmeklējumu kat-ram jāpērk atsevišķa biļete, dažviet papildus jāmaksā par autostāvvietu. Šeit bija jāiegādājas viena biļete automašīnai, kas maksāja 35 dolārus neatkarīgi no cilvēku skaita tajā. Vēl pārsteidzošāk, ka caurlaide bija derīga septiņas dienas.
Man nav ne jausmas, kurā kanjona pusē mēs atradāmies, bet tas bija iespaidīgi. Parka teritorijā iz-veidotas kempinga vietas, viesnīcas, kursē autobusi, atrodas suvenīru veikaliņi un kafejnīcas. Re-dzēju arī stalli ar ēzeļiem, arī tas ir veids, kā apskatīt daļu teritorijas.
Cilvēki par pārsteidzošām vietām mēdz teikt – miljona vērts skats. Stāvot lielā kanjona malā un vērojot pār to uzaustam sauli, varēju teikt to pašu. Gluži vienīgās mēs tur nebijām, agrajā rīta stundā sastapām vēl aptuveni divdesmit cilvēku, bet ne vairāk. Fascinēja, ka kanjona malā uz līdzi paņemtiem krēsliem kafiju no termosa krūzītēm baudīja četras kundzītes gados. Emocijas bija sakāpinātas, apskāvāmies un mirkli kā mazas muļķītes lēkājām pa apli.
Lūkojoties uz dziļo kanjonu, pamanījām, ka turpat netālu bija namiņš ar terasi, uz kura atradās kāds pāris. Tas skatupunkts šķita vēl īpašāks. Daudz nedomājot, devāmies namiņa virzienā. Izrādās, tā ir suvenīru bodīte, caur kuru izejot, var nokļūt uz pasakainās terases. Tikai neliela problēma – tā bija slēgta. Kurš ir teicis, ka blēņas dara tikai bērni?! Atradām, kā caur krūmiem gar pašu kanjona malu nokļūt uz terases. Biju aizmirsusi to trauksmaino sajūtu, kas pārņem, darot ko neatļautu. Jāatzīstas, tas pat piestāv piedzīvojumiem. Un kad tad vēl, ja ne, esot Amerikā. Dažas stundas vēlāk kanjona apmeklētāju skaists jau sniedzās simtos, ja ne pat tūkstošos. Bet stunda divas, tas bija tikai mums, meitenēm no Latvijas, apbrīnojot sarkanbrūnās un rožainās aizu sienas. Cik zīmīgi, ka uz terases kāds bija atstājis limonādes pudeli ar uzrakstu “Las Vegas”, kas bija šī ceļojuma nākamais pieturas punkts.
Dienas laikā Lielo kanjonu apskatījām trīs reizes, saullēktā, pēc brokastīm nedaudz lielākā kompā-nijā un no cita skatu leņķa, bet pēcpusdienā devāmies uz kanjona lidostu, kur tūristiem ir iespēja doties tūrē ar helikopteru vai nelielu lidmašīnu virs Lielā kanjona. Gadījumā, ja kādreiz plānojat apskatīt Lielo kanjonu, noteikti sakrājiet naudu šim lidojumam. 240 dolāri par lidojumu vienai personai (viens dolārs bija deviņdesmit centi) ir daudz, bet, ja reiz tik garš ceļš ir veikts līdz Amerikai, tad grēks būtu neapskatīt šo dabas brīnumu no putnu lidojuma.
Pats lidojums ilga aptuveni pusstundu, ar ko pilnībā pietika, lai no laimes apraudātos, žoklis sāpētu no smaidīšanas un sirds ritms paātrinātos no sajūsmas. Lidojuma laikā viss bija pārdomāts, tuvojo-ties kanjonam, austiņās skan mūzika, kas rosina domāt, ka tūliņ notiks kaut kas svarīgs. Tā jau arī notika – to visu redzēt no augšas ir iespaidīgi. Lidojot pāri kanjonam, skan citas dziesmas, kas, nenoliedzami, paspilgtina sajūtas. Šo brīdi laimes ziņā var pielīdzināt bērna piedzimšanai. Tu nespēj aptvert, esi laimīgs, trūkst vārdu. No sirds katram novēlu to piedzīvot, jo izjustais klātienē pārspēj redzēto filmās un lasīto internetā, nemaz nerunājot par fotogrāfijām, kurās nevar ielikt visas tās emocijas, smaržu, krāsas, kas sajūtamas tikai dabā. Pat neskatoties uz to, ka tā bija tikai kripatiņa kanjona.
Legalizētā grēku pilsēta Lasvegasa
Šad un tad ļaujoties sapņiem, esmu gribējusi nokļūt divās pilsētās – Lasvegasā un Ņujorkā. Visiem ir zināms, ka Nevadas štata lielākā pilsēta Lasvegasa ir pasaules izklaides un azartspēļu centrs. Kā jau minēju ievadā, mūsu ceļojuma otrā daļa sākās otrajā nedēļā, kad ar auto katru dienu mērojām simtiem jūdžu, lai redzētu ievērojamākās vietas, pa kurām savā jaunībā sapņojis un daļu arī apskatījis viens amerikāņu gaisa balona pilots. Viņa stāsti bija pievienotā vērtība redzētajam. Legalizēto grēku pilsētu Lasvegasu mēs sasniedzām dienasgaismā. Varbūt esat dzirdējuši, ka šo pilsētu dēvē arī par mirdzošo mirāžu tuksneša vidū, tagad saprotu, kāpēc. Paši amerikāņi to dēvē par zaldātu pilsētu. Cik atceros pēc stāstītā, greznā izklaides un azartspēļu meka ir mākslīgi uzbūvēta pilsēta tuksneša vidū, lai zaldātiem atpūtas brīžos (prom esot no mājām) būtu, kur izklaidēties. Internetā šādu faktu neatrodu. Toties tur teikts, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados notikusī ekonomiskā krīze valdībai likusi noslēgt nebijušu darījumu ar mafiju – legalizēt azartspēles un mazapdzīvotajā štatā uzbūvēt īstu spēļu zāļu elli. Tāda patiesi tur ir. Lasvegasa sastāv no divām galvenajām ielām, kurās ir pieejams pilnīgi viss, arī spēļu zāles bērniem. Filmu iespaidā cilvēki grib Lasvegasu redzēt naktī, taču tikpat iespaidīga tā ir dienā. Līdzīgi kā pie kanjona, arī, nokļūstot Lasvegasā, gribējās spiegt.
Braukājot pa divām galvenajām ielām ir sajūta kā karuselī, no redzētā reibst galva. Augstceltnes, greznas ēkas, palmas, luksusa automašīnas, gigantiskas reklāmas ar puskailām sievietēm un vīriešiem, dārgu zīmolu veikali, statuju butaforijas, lidmašīnas virs galvas, jo lidosta atrodas blakus galvenajai ielai (iztēlojieties Brīvības un Dzirnavu ielas krustojumu Rīgā, it kā Dzirnavu iela būtu skrejceļš). Un, protams, vietas, kurās salaulāties. Apprecēties Lasvegasā patiešām var tik vienkārši, kā to ataino filmās.
Izklausīsies smieklīgi, bet, izkāpjot no mašīnas Lasvegasas centrā, sajūtas bija īpašas. Tā taču ir Lasvegasa!!! Pusdienojām vienā no centra kafejnīcām. Dzīves dārdzība pa štatiem atšķīrās. Lasvegasa nav lēta. Ēdiena un dzēriena cena bija uz pusi augstāka kā, piemēram, Ņūmeksikā. Toties apkalpošana augstā līmenī, pasūtot ēdienu, kafejnīcas darbiniece apjautājās kaut vai par tādu niansi, cik apceptu gaļu vēlamies. Taču interesantākais sākas, kad gribēju nokļūt dāmistabā. Līdzīgu stāstu pirms gada biju dzirdējusi par ieejām viesnīcās.
Nekur kafejnīcā neredzu norādi uz labierīcībām, bet tām noteikti ir jābūt. Pagāja krietns laiciņš, lai līdz tām nokļūtu, jo tuvākā atradās, lūk, kur – no kafejnīcas jāiziet cauri bāram un acumirklī esi jau ellē zemes virsū. Aiz bāra atrodas azartspēļu zāle, pie automātiem sēž visa vecuma cilvēki – sirmas tantiņas ar kruķi, jaunieši, dāmas, solīdi kungi. Spēļu automātus nav iespējams saskaitīt, liekas, tie nekad nebeidzas. Viss tik spožs un mirgojošs. Attālums no galdiņa kafejnīcā līdz tualetei bija aptuveni tāds pats, kā, izejot cauri visam tirdzniecības parkam “Alfa”. Jāatzīst, ka Lasvegasā bija pašas greznākās tualetes, kādas savā dzīvē esmu redzējusi. Visticamāk, tās nebija zeltā, bet vizuāli tuvu tam.
Automātos naudu neiemetu, arī neapprecējos Lasvegasā, bet, ja jūs man jautātu, vai šo mākslīgo un grēcīgo pilsētu gribētu redzēt vēl, es nešauboties teiktu – jā. Ziniet, kāpēc? Jo kurš gan nesapņo izklaidēties vietā, kur atļauts ir viss. Vēl viena svarīga piebilde, ārpus Lasvegasas centra dzīve rit mums pieņemamā ritmā, bērni iet skolā, bet vecāki strādā normālu darbu.
Šie ir tikai divu dienu piedzīvojumi Amerikā. Kādā no citiem “Ziemeļlatvijas” numuriem pastāstīšu par vienu no septiņiem modernās ASV inženierijas brīnumiem, eņģeļu pilsētu, gaisa balonu festivālu, par to, kā izskatās vietas, kur notikuši lielākie savvaļas un mežu ugunsgrēki Kalifornijas štatā, kā arī sadzīves apstākļiem un no eiropiešiem tik ļoti atšķirīgajiem amerikāņiem. Sapnis par Ameriku nebeidzas!
