Pieminot Gaiļa gadu, es nebūt negribu teikt, ka mums vajadzētu jaunā gada sākumu svinēt divreiz. Daudzu tautu tradīcijās iesakņojies sens paradums katru jaunu gadskārtu sākt atbilstoši Mēness fāzēm. Tā ir zemkopju tautu tradīcija, kas bijusi pazīstama arī latviešu sentēviem. Tā saucamie Dieva svētki saistāmi ar Saules ritiem, bet to, kad kādi darbi darāmi, noteica Mēness fāžu maiņa. No šī viedokļa varam pieminēt arī Gaiļa gadu, un gailis latviešu mitoloģijā bija modrības sargs, bet, kamēr nebija pulksteņu, pēc gaiļa dziesmām noteica arī diennakts laika ritumu.
Šogad interesantumu Gaiļa gada sākumam piešķir ASV jaunievēlētā prezidenta Donalda Trampa pirmie rīkojumi, ar kuriem viņš cenšas parādīt, ka ir gatavs pildīt priekšvēlēšanu pustrakos sasolījumus. Daļēji arī tāpēc, lai novērstu sabiedrības interesi par viņa iespējamajām parādsaistībām ārzemju bankām, par atteikšanos deklarēt savu finanšu situāciju.
Uzjautrinoša visas Trampa komandas izdarīšanās norisa jau pašā pirmajā darba dienā, jo Trampam ļoti gribējās sabiedrībai apliecināt, cik ļoti tauta viņu mīl. Un veselu dienu visa komanda nodarbojās tikai ar to, lai pierādītu, ka Trampa inaugurācijā viesu bijis vairāk nekā Obamas inaugurācijā pirms astoņiem gadiem. Fakti gan liecina, ka Trampu pagodināja ap 800 tūkstošiem viesu, savukārt Obamu – veseli divi miljoni, bet jaunais preses sekretārs niknojās uz preses pārstāvjiem, jo viņiem, lūk, esot alternatīvie fakti, kas uzrādot pretēju ainu. Šeit jāpiezīmē, ka ASV prezidenti tradicionāli vienmēr ļoti vēlīgi izturējušies pret žurnālistiem, jo sapratuši, cik ļoti sevi var apdraudēt, ja iemanto preses izdevumu, arī televīzijas, reportieru nelabvēlību.
Bet interesanti arī Trampa pirmie skaļie rīkojumi. Atceramies, ka pirms vēlēšanām viņš solīja atcelt Obamas ieviestās pussociālistiskās reformas veselības aprūpē. Saprotams, ka ar vienu parakstu neko atcelt nav iespējams, valsts sastāv no 50 pavalstīm, kur katrā savi varas turētāji, tāpēc skaļi reklamētais dekrēts tikai izsaka prezidenta vēlmi, ne vairāk. Cits paraksts tika veltīts tam, lai atceltu starptautisko līgumu par Klusā okeāna valstu partnerību. Bet šis dokuments faktiski nemaz nebija ratificēts, tāpēc nekāda atcelšana nebija vajadzīga. Pavisam skumji izskatās bravūrīgais lēmums celt 3000 kilometru garu sienu uz Meksikas robežas, lai nepieļautu nelegāļu pieplūdumu valstī. Pirmkārt, ar šo aktu ASV iemantoja nopietnu ienaidnieci Meksikas personā. Otrkārt, kaut ko celt var tikai tad, ja ir projekts, finansējums un būvētājs. Treškārt, tajā robežas posmā, kur šāds nožogojums jau pastāv, meksikāņu narkotiku karteļi jau sabūvējuši pazemes tuneļus. Tā kā ASV jau tagad uzturas ap 30 miljoniem meksikāņu, no kuriem trešā daļa dzīvo un strādā apelsīnu un greipfrūtu plantācijās nelegāli, tad daži štati, piemēram, Florida, apspriež iespēju izstāties no ASV. Vēl draudošāka situācija ir Kalifornijā, šis kārtīgai valstij līdzvērtīgais štats, kur tāpat atskan draudi par izstāšanos, un pēc britu “Breksita” tas vairs neliekas galīgi nereāli. Smieklīgs Tramps kļuva ar paziņojumu, ka par robežsienas būvniecību liks samaksāt Meksikai, jo šāds paziņojums vispār nav nopietns.
Nopietnākas sekas var izrādīties lēmumam aizliegt ASV uz 90 līdz 120 dienām iebraukt septiņu musulmaņu valstu pilsoņiem. Tā kā policija un robežsardze ar skubu ķērās pie šāda norādījuma pildīšanas, radās cilvēku sastrēgumi un aizturēšanas daudzās lidostās, un par situāciju uzreiz sāka protestēt ASV tiesas un prokurori. Protams, sākas arī sabiedrības viļņošanās, un mūsu avīzes iznākšanas brīdī mani spriedumi jau būs novecojuši. Baidos, ka var sākties grautiņi.
Pagaidām Tramps nav atklājis savu galveno nodomu. Zinoši komentētāji minējuši faktu, ka Tramps it kā esot vienojies ar kādu ietekmīgu finansistu, ka nepieciešams prezidenta kontrolē pārņemt, vienkārši sakot, dolāru drukājamo mašīnu. Tas nav viegls uzdevums, jo dolāru emisiju pārzina Federālo rezervju sistēma, kas ASV pilda Valsts bankas funkcijas. Doma ir tāda, ka vajadzētu sadrukāt tik daudz dolāru, lai sāktos inflācija. Tas palielinātu ASV ražojumu konkurētspēju pasaulē, samazinot importu no valstīm, kuras ražo lētus izstrādājumus. Tā kā Tramps jau nokaitinājis ķīniešus, tad Ķīna var sākt manipulēt ar saviem astronomiskajiem valūtas uzkrājumiem, kas sasniedz trīs triljonus dolāru.
Trampa un Putina telefonsaruna uzskatāma par protokolāru laipnību apmaiņu, nopietnus starptautiskus līgumus pa telefonu neslēdz. Krievijā visi gaidīja ekonomisko sankciju atcelšanu, bet šī poga atrodas Briselē. ASV varētu atcelt iebraukšanas aizliegumu dažiem Maskavas “čiekuriem”, kuri iekļuvuši Magņicka sarakstā, vēl varētu no cietuma atbrīvot ieroču kontrabandistu Butu, vēl kaut ko. Tirdzniecības sakaru starp abām valstīm gandrīz nav. Ko Maskava dotu pretī? Varbūt atceltu deputāta Jakovļeva likumu, ar kuru amerikāņu ģimenēm aizliedza adoptēt Krievijas bāreņus, kuri tagad turpina uzturēties visai nožēlojamos bērnunamos. Amerikāņiem interesētu, lai Putins iesaistās Sīrijā sauszemes operācijās, citādi uzvara pret separātistiem un islāmistu radikāļiem nav sasniedzama. Bet tādā gadījumā Krievijai vajadzētu turp nosūtīt vismaz 50 tūkstošus lielu karaspēka grupējumu, jo nepietiek ienaidnieku padzīt no kādas pilsētas, bet atbrīvotās teritorijas arī jānotur. Pat tad, ja draugs Kadirovs dotu kādus desmit tūkstošus, Putinam tik lielu grupējumu nosūtīt nebūtu reāli.
Pagaidām mums, latviešiem, šie vēji pūš garām. Mums, tā teikt, citas problēmas. Man personīgi radusies sajūta, ka beidzot mūsu valdība, gan premjers, gan Ekonomikas ministrija, sarosījušies, lai ar mērķtiecīgu rīcību uzlabotu uzņēmējiem darbības klimatu, tostarp samazinot visvareno birokrātiju. Cerēsim, ka šie labie nodomi neiestrēgs kādos drūmos politikas gaiteņos.
