Tā vien šķiet, ka vairākumam makšķernieku ziemas cope jau sāk apnikt un ar nepacietību tiek gaidīti pirmie brīvie ūdeņi. Tie neapšaubāmi nesīs pavisam citus lomus – kā svarā, tā izmēros. Jāatzīst, ziema ir nedaudz aizkavējusies, bet ticiet – tā noteikti atkāpsies. Tāpēc baudiet pēdējā ledus priekus, un lēnām sākam domāt par pavasari!Optimisma pilniMarts ir pirmais pavasara mēnesis, kad laika apstākļi pakāpeniski uzlabojas un aizvien biežāk parādās saule, kas savukārt lēnām un pamazām sāk deldēt sniega un ledus segas. Sinoptiķi gan vēl sola martā mīnusus, taču tiek gaidīts, ka laiks mainīsies uz silto pusi, un jau šā mēneša pēdējā dekādē tiek solīti plus 15 grādi. Tas vieš optimismu, ka vaļējie ūdeņi būs sagaidāmi jau aprīļa sākumā un tādās upēs kā Mūsa, Mēmele un Venta “aizies” vaļā vimbu un raudu lielā cope. Tā sāksies vēl tad, kad krastus klās sniega sega, bet ūdeņi būs palu stāvoklī. Ar pludiņmakšķerēm, protams, nebūs viegli, bet īstais laiks būs pienācis gruntsmakšķerēm. Piemēram, uz Ventu braucu jau tad, kad vēl pa pamatīgo straumi peld zāle. Vimbām netraucē ne lielā straume, ne duļķainais ūdens. Par to gan nākamreiz. Tagad par pēdējo ledus brekšu makšķerēšanu.Marta brekšiVietās, kur ledus biezums sasniedzis vismaz 30 centimetru – Latvijā pašreiz tāds ir daudzos ezeros –, zivis meklē vietas, kur skābekļa līmenis ir iespējami augstāks. Tā tas ir arī ar lielajiem brekšiem. Te nerunāju par pličiem vai “pusbreksēniem”, kas sasniedz nieka puskilogramu. Lai sameklētu “lielo zivi”, jādodas uz ūdenskrātuvēm, kur dziļums sasniedz vismaz četrus un vairāk metrus. Savukārt seklajos ezeros, kur, kā zināms, nebūt nemājo tikai mazie plicīši, ar brekšu copi būs vēl nedaudz jānogaida, līdz no apkārtnes ezeros sāks tecēt pavasara strauti un kūstošais sniegs. Tad breksis kļūs aktīvs. Atrast viņus nemaz nav tik grūti. Pavasarī brekšiem arī apetīte ir fantastiska. Pirmā un visnotaļ svarīgākā barība ir motilis, jo tā meklējumos breksis rūpīgi izsūkā katru zemūdens dūņu kušķi. Barojas šī zivs visu diennakti, tāpēc daudzviet makšķernieki copē arī naktīs. Pirmkārt, tad ir klusāks, jo breksis, kaut arī ir ēdelīga zivs, tomēr ir nedaudz tramīga. Otrkārt, mazāk ir “apurbēju”, kas paši savu copes zivi nevar atrast un tikai vēro, kur un kam varētu sākt ķerties, lai pēc tam ar lielu skubu mestos iespējami tuvu un izborētu savus āliņģus. Bieži vien šādos gadījumos cope beidzas visiem…Ar iebarošanu uzmanīgiJa runā par iebarošanu – breksis, tāpat kā karpa, pieskaitāmi pie zivīm, kuras pārbarot nav iespējams, ja vien lieto pareizu barību. Tas attiecas uz barību, kuru sastāda dzīvie organismi (motilis, sliekas un baltie tārpi), un gatavo barību, kas tiek tirgota makšķernieku veikalos. Šī barība zivju vēderos viegli un ātri pārstrādājas, tāpēc breksis, nejuzdams sātu, turpina baroties. Tiem makšķerniekiem, kas joprojām cenšas brekšus piebarot ar dažāda veida putrām, iesaku būt uzmanīgiem. Piedāvājot šādu barību, apetīti zivīm var nosist ļoti ātri, un nav zināms, cik viņu tur apakšā ir. Ja daudz, viss kārtībā, bet ja uz iebarojamo barību ierodas kāds pārītis, var sanākt, pirms esat nolaidis lejā mazo āķīti ar motiļa un balto kāpuru pušķi, breksis jau būs pieēdis pilnu vēderu un aizgājis. Motilis breksim ir galvenā barība, tāpēc, lai iebarotu un makšķerētu, to būs nepieciešams daudz, kas savukārt sāpīgi atsaucas uz naudas maciņa biezumu. Kā to apiet? Pirmais palīgs var būt tīra melnzeme. Vislabāk to ņemt no atkusušiem kurmju rakumiem. Melnzemi var nopirkt arī dārzkopības veikalos. Vienai copes dienai pietiek ar kilogramu izsijātas melnzemes, 50 gramiem motiļa un puskilogramu gatavās brekšu barības. Tikpat labi iebarošanai ziemas apstākļos var derēt arī rīvmaize, auzu pārslas, prosa un manna. To pirms copes vajadzētu samaisīt kopā un samitrināt, lai nebūtu nevienas sausas sastāvdaļas, kas varētu izveidot iebarojamās barības “stabu”. Tas var breksi “pacelt” no grunts, kas savukārt var apgrūtināt zivs meklēšanu. Breksis dzīvojas četru līdz desmit metru dziļumā, tāpēc iebarošanu veicam ar barotavas palīdzību. Veidojot barības bumbas un laižot tās copes vietā bez barotavas, izveidosies liels iebarojamais “galds”, tas savukārt nesekmēs zivju koncentrāciju vienā vietā. Pirmajā izurbtajā āliņģī nevajadzētu copi iesākt ar barošanu. Ja ir nezināma vieta, rīkojas šādi: āliņģī nolaiž lejā nelielu šķipsniņu motiļa un urbj nākamo ar atstarpi septiņi līdz desmit metri. Atkal šķipsna motilis, un ejam tālāk! Kad izurbti un iebaroti vismaz astoņi āliņģi, nāk atpakaļ uz pirmo un sāk pārbaudīt, kas lejā notiek. Ja pusstundas laikā nav nevienas copītes, kas liecinātu par brekšu esamību, nepieciešams krasi mainīt vietu. Ja tomēr cope bija, turklāt breksim raksturīgā stilā, nolaiž lejā vismaz četras pilnas barotavas un kādu stundiņu par šo āliņģi neliekas ne zinis. Lai “lielais” parušinās pa zemīti un pameklē tur esošo šķipsniņu motiļa. Ja vieta ir pazīstama un pavisam nesen zināmos āliņģos ir notikusi laba brekšu cope, vilcināties ar iebarošanu nav jēgas. Jānoskaidro tikai svaigākās “lunkas” un piesardzīgi jāiebaro ar vienu vai divām pilnām barotavām. Bieži vien breksis stāv uz vietas, un tas vienkārši ir jāatrod. Nereti gadījies tā, ka vienā āliņģī ķeras, bet metru tālāk – pilnīgs klusums. Ar atbilstošiem rīkiemBrekšu copē nozīme ir inventāram. Ziemā kā upēs, tā ezeros tie meklējami lielos dziļumos, tāpēc tam jābūt pieskaņotam šiem apstākļiem. Vietās, kur ir straume, ļoti labi “strādā” pludiņmakšķerītes. Izmanto slīdošos pludiņus. Tiem jābūt pēc iespējas mazākiem, vieglākiem un tātad jūtīgākiem. Ļoti bieži breksis ēsmu ņem ļoti vārgi un, tikko sajūt pretestību, barību izspļauj. Tie, kas copē izmanto rupjus sardziņus, šādus vieglus pieskārienus nemaz nemana. Patiesībā ēsma viņam jau mutē un, ja viņš sajūt auklas pretestību, tūlīt pat ēsmu atgrūž. Šo momentu bieži vien redz makšķernieks un pēc tam savos copes stāstos brīnās par dīvainu makšķerēšanas reizi, kad cope it kā bija, bet sardziņš signalizēja tikai vienu reizi! Kā tad var paspēt noreaģēt? Visiem iesaku – gan ziemā, gan vasarā dodoties makšķerēt, izmantojiet pēc iespējas smalkākus rīkus!Breksim, kā jau jebkurai zivij, lūpas ir ļoti jutīgas, tāpēc – ja zināms, ka lomā būs līdz pusotram kilogramam, auklas resnumam nevajadzētu pārsniegt 0,12 milimetru. Vēlams, lai tās būtu no mīksto un grimstošo auklu kategorijas. Cope parasti notiek lielā dziļumā un makšķerēts tiek ar monofīlajām auklām, tāpēc tām ir jābūt ar zemu “atmiņas” līmeni. Makšķerītes spicītei jābūt vismaz divdesmit centimetru garai un elastīgai. Tas tāpēc, lai piecirtiena brīdī rastos pietiekama amortizācija un netiktu pārrauta aukla. Par sardziņu garumu var pastrīdēties. Viens otrs uzskata, ka tam jābūt pēc iespējas garākam. Nestrīdēšos, jo arī mans viedoklis šajā jautājumā dalās. Katrā gadījumā sardziņam jābūt jūtīgam un jāatceras: jo tas būs garāks un stīvāks, jo grūtāk būs asi piecirst. Kas attiecas uz materiāliem, no kā tie izgatavoti, – priekšroku dodu lavsānam. Taču lai izvēlētos īsto, paiet daudz vairāk laika, nekā pētot mormiškas. Ja copes vietā ir straume un makšķerēt paredzēts ar mormišku, jau mājas apstākļos sardziņa lielums jāpieskaņo izvēlētajai mormiškai, lai zem pēdējās svara sardziņš ieliektos 45 grādu leņķī. Tas būs optimāli, lai redzētu copi gan tad, kad ēsma tiek vilkta uz leju, gan tad, kad tiek celta augšup. Pārējo izdarīs straume. Gribiet ticiet, gribiet nePar mormišku izmantošanu un pielietošanu, kā arī izvēli runāts daudz, arī piedāvājums ir plašs. Atzīmēšu tikai būtiskāko. Māneklim ir jābūt pēc iespējas mazākam. Vismaz tik mazam, cik spēj izturēt katra makšķernieka nervu sistēma brīdī, kad mazā mormiška ar lielo, resno auklu bāztin jābāž āliņģī, lai ēsmu dabūtu lejā uz grunts. Der atcerēties, ka tas māneklītis, ko izmanto ezerā, ne vienmēr noder upē. Priekšroku dodu “spoguļbumbām” un “šķautnītēm”. Piemēram, “banāniņi” manā mormišku arsenālā neietilpst vispār. Protams, tas nenozīmē, ka šīs mormiškas būtu jālikvidē. To pašu rezultātu panāku ar dažādo šķautnīšu variēšanu. Kas attiecas uz krāsojumu, varu apliecināt, ka zivis aptuveni četru un vairāk metros krāsas vairs neatšķir. Visu izšķir forma, spēle un tas, kā katrs copmanis “dresē” savu mormišku. Visiem ne zvīņu, ne asakas!
